Katram nepieciešama sava krīze, lai saprastu kā darbojas akcijas tirgus un kā tajā vislabāk nopelnīt – uzskata investors Māris Derums, kurš piedzīvo jau otro krīzi pēdējo 10 gadu laikā un šoreiz rīkojas kardināli pretēji tam, ko bija darījis vēl tālajā 1998.gadā, kad Latvijas fonda tirgu satricināja Krievijas un Tālo Austrumu akciju tirgus kritumi. „Tolaik es zaudēju divas trešdaļas sava kapitāla. Tā bija laba mācība,” viņš piebilst.

Pieredzes trūkums

Māris Derums Rīgas fondu tirgū sāka darboties 1996.gada vidū, pusotru gadu pirms nozīmīgākas akciju tirgus krīzes, kas satricināja ne tikai Dievidaustrumāzijas valstu un Krievijas finanšu tirgus, bet arī labi papurināja Baltiju, jo šo valstu uzņēmumi joprojām bija cieši saistītas ar lielo kaimiņzemes tirgu.

Tieši pieredzes trūkums un cerību pārpilnība bijuši galvenie klupšanas akmeņu, aiz kā akciju tirgū aizķērusies topošā investora M. Deruma kāja. Tie arī ir bijuši divi galvenie iemesli lielajiem zaudējumiem. „1996.gadā strādāju Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē. Tad arī grupa pasniedzēju, starp kuriem bija arī viens otrs ekonomikas profesors, nolēmām uzsākt darboties Rīgas Fondu biržā,” atceras Māris. Tas bija aktīvs Latvijas uzņēmumu privatizācijas laiks, iedzīvotāji steidza izmantot savus privatizācijas sertifikātus, bet aktīvākie un ziņkārīgākie, izmēģināja roku akciju otrreizējā tirgū, ar vērtspapīru pirkšanu un pārdošanu.

„Man nebija pieredzes. Tad, kad akciju cena, 1998.gada krīzes iespaidā, sāka krist, mēs domājām, kas tas ir īslaicīgi un uztvērām šo kritumu kā labu iespēju, lai piepirktu lētākas akcijas klāt. Taču cenas turpināja krist. Līdz beigās jutām, ka kaut kas vairs īsti nav labi, ka izvēlētā stratēģija vairs nestrādā mums par labu,” atzīstas M. Derums. Tagad gan saka: „Nekad nebūvējiet krītošo cenu piramīdas. Tas rada tikai zaudējumus!”
Bija jāpaiet pieciem gadiem, līdz 2003.gadā investors atpelnīja Krievijas krīzē pazaudēto un beidzot „izgāja” pa nullēm.

Galvenais – tehniskā analīze

Viņš atceras, ka tolaik ārvalstu grāmatas par vērtspapīru tirgus darbību, bija reti sastopamas. Vairāk akciju tirgotāji paļāvušies uz savu intuīciju, nedaudz izmantojuši tehnisko analīzi, un protams, iedarbinājuši ekonomistu analītisko prātu – daudzi uzņēmumi 1998.gadā uzrādīja labus darbības rezultātus un analizējot tos, bija grūti pieņemt, ka cenas savā vērtībā nepieaugs, bet turpinās samazināties.

„Fundamentālā analīze parāda pagātni, to, kas bija vakar, aizvakar. Tāpēc arī toreiz akcijas laikā nepārdevu. Fundamentālā analīze tolaik neļāva pieņemt pareizo lēmumu – visu pārdot, lai arī tirgus tehniskās līknes uzskatāmi rādīja, ka tendence ir viennozīmīga – tirgus krīt. Tāpēc ir ļoti svarīgi veikt tieši tehnisko analīzi, jo tā uzskatāmi parāda tirgus tendenci,” uzsver M.Derums.
Taču tikai paļauties uz tehniskās analīzes līknēm arī nebūs īsti pareizi. „Fundamentāla analīze ir laba tad, ja ir nepieciešams vispārīgi novērtēt, kuras akcijas iegādāties. Pirmkārt, ir jāskatās vai uzņēmumam ir peļņa”. Otrkārt, noteikti jāskatās vai jāaprēķina P/E rādītājs (uzņēmuma akcijas cenas un peļņas uz akciju attiecība). Šis rādītājs parāda, cik investors maksā par katru uzņēmuma gadā laikā nopelnīto latu, eiro vai ASV dolāru. Apskatot P/E attiecību, var redzēt, kā akcija tirgū ir novērtēta, salīdzinot ar peļņu, kuru uzņēmums reāli ģenerē.

1998.gadā gūtā pieredze neļāva atkārtot to pašu kļūdu 2008.gadā. Jau 2007.gada vidū M.Derums pārdeva visas savas Baltijas fondu biržu kotētajos uzņēmumos ieguldītās akcijas, kapitālu ieguldīja daudz drošākā vietā – banku īstermiņa depozītos. Taču viņš nav atmetis Baltijas tirgum ar roku. Vienkārši gaida piemērotu laiku – kad fondu tirgus atsāks savu kāpumu.

Domā – cik vari atļauties zaudēt!

M. Derums atzīstas, ka arī patlaban aktīvi seko līdzi Baltijas tirgum un katru dienu vēro izmaiņas cenu līknēs, kas joprojām iet uz leju. „Es galvenokārt skatos akciju 50 un 200 dienu vidējo slīdošo cenu (SMA – simple moving averige), un tiklīdz akciju cena tiks pāri šai 200 dienu slīdošai līknei, varēs atkal sākt pirkt akcijas. Tas nozīmē, ka tirgū notiek pozitīvas pārmaiņas. Šī tendence vēl tiek precizēta ar 20 un 30 dienu Eksponenciāli slīdošajām līknēm (EMA – exponentional moving averige). Ja akciju cena noslīd zem 200 dienu vidējās slīdošās līknes, tad bez žēlastības ir jāpieņem lēmums par akciju pārdošanu”, savu paņēmienu atklāj M. Derums.
Viņš uzskata, ka pirms jebkura ieguldījuma, pirmkārt, ir jāpadomā, kā vadīt riskus, tas ir kā minimizēt savus zaudējumus. Pirms ieguldīt naudu, strikti jāpasaka – cik esi gatavs zaudēt. „Piemēram, ja cilvēks ir nolēmis veikt investīcijas ieguldījumu fondos, tad rīkojas šādi: nosacītas 100 000 naudas vienības sadala pa desmit fondiem, proti, vienā fondā tiek investēti 10 000, t.i. ne vairāk kā 10% kapitāla. Ja kāda fonda vērtība samazinās par 10%, bez garām pārdomām ieguldījums šajā fondā pilnībā tiek likvidēts. No kopējā kapitāla apjoma šādā veidā tiek pazaudēts tikai 1%. Zaudēt 1% nav tik sāpīgi,” piebilst investors. Līdzīgi viņš rīkojas arī ieguldot akcijās. Vienmēr tiek pieņemts noteikts procentuāls lielums – pie kāda krituma noteikti konkrētā uzņēmuma akcijas tiks pārdotas.

„Pašlaik nedaudz strādāju ASV tirgū. Taču tas ir visdinamiskākais tirgus pasaulē, ļoti agresīvs un ātrs. Lai minimizētu savus potenciālos zaudējumus, vienlaicīgi ar uzdevumu pirkt konkrētā uzņēmuma vai ETF akciju, iesniedzu arī uzdevumu to pie noteiktas cenas automātiski pārdot. Piemēram, ja pērku 100 akcijas par 20 dolāriem, tad noteikti pārdošanas cena būs 19 dolāri. Tiklīdz akciju cena nokritīs līdz šai robežai, akcijas automātiski tiks pārdotas un mani zaudējumi tiks ierobežoti līdz 100 dolāriem un tie nekad nebūs 500 vai 800 dolāri”, skaidro M. Derums.

Labs laiks, lai pārbaudītu sevi

M. Derums uzskata, ka vairāk naudas var nopelnīt ar ilgtermiņa investīcijām. Pats arī vislabprātāk darbojies vai nu kā vidēja termiņa – uz pāris mēnešiem, vai arī kā ilgtermiņa investors. Taču, protams, 90. gadu beigās bija pamēģinājis arī kā jūtas vienas dienas tirgonis. „Tā akcija, kuras cenu kāpuma līkne (trends) ir vienmērīgāka un acij tīkamāka, ir daudz labāka par tādu, kuras cena visu laiku lēkā – te uz augšu, te uz leju,” secina investors. Turklāt arī risks šādā gadījumā ir salīdzinoši mazāks.

Krīze, viņaprāt, ir arī labs laiks, lai jauniesācējs pamēģinātu – vai investēšana ir tas, kas viņam patiesi vajadzīgs, vai tas ir darbs, ko ir iespējams darīt. „Krīze ir laba iespēja gūt pieredzi un saprast – kā tirgus darbojas. Tas ir labs laiks, lai zaudētu liekas ilūzijas par iespējām tajā daudz pelnīt bez zināšanām un noteiktas stratēģijas,” uzskata M. Derums. Viņš piebilst, ka tirdzniecība ar akcijām ir smags darbs un bieži vien tas sagrauj cilvēka cerības, jo tās ir emocijas, kas var radīt zaudējumus. „Pie krītoša tirgus, cilvēks cer, ka akciju cenas atkal ies uz augšu un turpina turēt vai pat piepirkt klāt krītošas akcijas. Tā ļoti ātri var pazaudēt savu naudu. Reizēm ir jāstrādā mehāniski. Domāšana un emocijas ir jāatslēdz. Domāt vajag pirms akciju pirkšanas un obligāti ir jādomā – ko pērk.”

Lai tagad pamēģinātu – vai esi akciju tirgum derīgs, nav vajadzīgs liels kapitāls. Akciju cenas ir sarukušas un līdz ar to, lai sāktu, vajag vien pārsimts latus, agrāko pāris tūkstošu vietā. Tagad arī var labi izbaudīt savu nervu stiprumu – kā ir tad, kad cenas tikai rūk, vai labākajā gadījumā stāv uz vietas.

M. Derums piebilst, ka jaunajiem vajadzētu sākt vien ar pašmāju tirgu, kur visvieglāk iegūstama informācija par uzņēmumu. „Latvijas fondu tirgū ir raksturīga tendence, ka tas parasti, ja sāk augt, tad aug visstraujāk Baltijas fondu tirgu vidū. Turklāt Latvijas tirgus arī ir mierīgāks un jaunpienācējiem labvēlīgāks. Lietuvas birža ir daudz agresīvāka, brīdina investors. Viņš arī piebilst, ka Igaunijas fondu tirgus ir savdabīgs un ļoti interesants. „2007.gadā tieši Tallinas fondu biržā guvu 75 % no kopējās peļņas,” atzīstas investors no Latvijas.