Pīters Linčs (Peter Lynch) ir viens no visveiksmīgākajiem pēdējo desmitgažu investīciju fondu pārvaldniekiem, kuram ir izdevies konsekventi strādāt ar daudz lielāku ienesīgumi nekā tirgū vidēji. Linča noslēpums ir nevis konsekventa turēšanās pie kādas vienas tirdzniecības metodes vai formulas, bet gan spēja katrai situācijai piemērot visatbilstošāko. Tieši tādēļ finanšu pasaulē viņš nereti tiek saukts par hameleonu. Kā arī par asprāti.

Viens no Linča asprātīgajiem vērojumiem der arī tieši tagad un tas ir par to, ka pasaulē visi vienmēr par kaut ko satraucas – par to vai nesāksies pasaules karš, par to, kurš atņems ASV ekonomikas virsvadītāja troni, par to vai kritīsies/augs naftas cenas. Linčs joko, ka vislielākie kritumi akciju tirgos notiek tieši pirmdienās, jo investoriem pirms tam ir bijušas divas brīvas dienas, kurās pa pilnam varēja satraukties. Tomēr ikvienam jāatceras, ka lielākajai daļai problēmu, par ko raizējas visa pasaule, nav nekāda sakara ar konkrētajām akcijām, kuras ir investora portfelī.

Leģendārais Magelāna fonds

Kaut arī Pīteram Linčam ir naudas pasaulē ļoti slavens uzvārds, viņam nav radniecisku saišu ar investīciju bankas „Merrill Lynch” dibinātāju Edmundu Linču. Par savu nonākšanu „Fidelity” viņš var pateikties tikai gaišai galvai un apbrīnojamām finansista spējām, kā arī gadījumam, kas viņu saveda kopā ar nepieciešamajiem cilvēkiem. Gluži vienkārši, būdams vēl students Linčs piestrādāja golfa klubā par nūju pienesēju jeb „kediju” un tādējādi iepazinās ar „Fidelity” prezidentu, kurš savukārt mēdza šajā klubā spēlēt golfu. Pa vidu vēl paspējis divus gadus nodienēt armijā, Linčs sāka strādāt „Fidelity” un šī investīciju grupa arī ir kļuvusi par viņa vienīgo darba vietu.

No sākuma jaunais censonis strādāja par investīciju analītiķi, kurš specializējās jautājumos par ieguldījumiem tekstila, metāla un ķīmijas nozarēs, bet no 1974.gada toreiz vēl tikai 30 gadus vecais Linčs kļuva par „Fidelity” izpētes direktoru.

Taču par īsteno Linča slavas kaldinātāju kļuva „Fidelity” Magelāna fonds (Magellan Fund). To vadīt Linčam uzticēja 1977.gadā un 13 gados, kuru laikā pie šī fonda stūres bija Linčs, Magelāna fonda aktīvi palielinājās 700 reizes, augot no 20 miljoniem līdz 14 miljardiem dolāru. Vidējais fonda gada ienesīgums bija 29%. Turklāt 11 no minētajiem 13 gadiem Linčam izdevās darboties ar lielāku ienesīgumu nekā uzrādīja S&P 500 indekss, kurš atspoguļo Amerikas 500 kvalitatīvāko akciju cenu izmaiņas. Šie rādītāji „Fidelity” Magelāna fondu ierindo starp pēdējā laika visveiksmīgākajiem ASV investīciju fondiem.

Linča laikabiedri arī atceras, ka Linča darbu sarakstam nekad nav bijušas beigas un viņš ir strādājis 24 stundas septiņas dienas nedēļā.

Linčs no profesionālās darbības izvēlējās aiziet būdams augstākajā virsotnē. Savu darbu pie Magelāna fonda stūres viņš pārtrauca 1990.gadā būdams tikai 46 gadus vecs. Kopš tā laikā Linčs darbojas kā „Fidelity” konsultants dažādos jautājumos, kā arī ir sarakstījis vairākas grāmatas. Savukārt Magelāna fonds nav zaudējis senāko tvērienu un labus rezultātus uzrāda arī pēc Linča aiziešanas.

Zini, kas tev pieder!

Kaut arī Linčs vienmēr ir darbojies, meklējot vislabāko pieeju konkrētajam gadījumam, nevis dzelžaini pieturoties pie vienas metodes, arī viņam ir noteikti principi, kurus viņš ir ievērojis pats un iesaka to darīt arī citiem.

Pats pirmais ir ļoti vienkāršs – zini, kas tev pieder. Linčs uzsver, ka lielākā daļa cilvēku nespēj pamatot kādēļ viņiem pieder tā vai cita akcija un tas ir nepareizi. „Ja jūs gatavojaties investēt kādā uzņēmumā, tad jums ir jāspēj paskaidrot kādēļ – turklāt tā, lai to saprastu pat piektklasnieks,” uzskata Linčs. Viņš pats ir ieguldījis tikai tajās nozarēs un uzņēmumos, kuru darbības pamatus un nākotnes perspektīvas patiesi ir spējis izprast.

Slavenā Magelāna fonda vadītājs arī iesaka pārlieku neaizrauties ar ekonomikas nākotnes un nosacījumu prognozēšanu – visdrīzāk tas būs pilnīgi veltīgi. „Ja jūs katru gadu tērēsiet 13 minūtes, lai prognozētu ekonomiku, 10 minūtes no tām būs pilnībā izniekotas,” ironizē Linčs.

Toties viņš iesaka nesteigties un atvēlēt daudz laika, meklējot un vērtējot uzņēmumus, kuru vērtība var augt. Linčs iesaka uzmanīties arī no modes kliedzieniem jeb tiem uzņēmumiem, kuriem tiek solīta „liela nākotne”, kas gan pagaidām nav redzama finanšu rezultātos. Investors iesaka pierakstīt šāda uzņēmuma nosaukumu pēc pusgada atgriezties pie šī jautājuma – ja arī tad gribēsies minētā uzņēmuma akcijas iegādāties, tad to arī ir vērts darīt. Linča favorīti ir uzņēmumi, kuru gada izaugsme ir strauja, taču ne hipertrofēta – par 20-25% gadā. Lielāks pieaugums Linčam jau licis uz uzņēmumu skatīties kā uz potenciāli nestabilu.

Savs viedoklis Linčam ir arī par uzņēmuma menedžmenta lomu. Viņš nenoliedz, ka tas ir ļoti svarīgs faktors, tomēr uzņēmuma vadības komanda ir tā lieta, kura ar zināmu regularitāti dažādu apstākļu iespaidā var mainīties. Tādēļ Linča „recepte” ir ne tik daudz labs menedžments, bet gan labs un perspektīvs uzņēmums kā tāds. „Meklējiet uzņēmumu, kuru var vadīt jebkurš idiots, jo agrāk vai vēlāk tā arī notiks,” kārtējo ironisko padomu dod Linčs.

Esi elastīgs!

Ļoti raksturīgs padoms, ko var izteikt tieši Linčš – ir būt elastīgam. Ne vienmēr ieguldījumi, uz kuriem ir liktas lielas cerības, sevi attaisno. Mēdz notikt arī gluži pretēji – investīcijas, kuras veiktas risku sabalansēšanai vai citu līdzīgu iemeslu dēļ, kļūst par investīciju portfeļa lielākajām „zvaigznēm”. Tādēļ investoram galvenais ir „neieciklēties” pašam savos pieņēmumos un aplēsēs par to kā būtu jābūt, bet aši jāreaģē uz reālo situāciju, kas būtiski var atšķirties no iepriekš nospraustā ceļa.

Linčs arī atgādina, ka dažkārt ļoti grūti ir pieņemt lēmumu par akciju pārdošanu. Šajā gadījumā viņš iesaka atcerēties vienu no pirmajiem padomiem, kurā lūdza noformulēt kādēļ tiek pirktas akcijas tik skaidri, lai to saprastu arī piektās klases skolnieks. Ja pienāk laiks, kad iegādātās akcijas vairs šim mērķim neatbilst, tās bez minstināšanās un nožēlas ir jāpārdod.

Linčs arī ir pilnīgi pārliecināts, ka investora veiksmei nav nekāda sakara ar to, cik izglītots viņš ir, un jebkurš amatieris var pārspēt Volstrītas profesionāli. Pēc Magelāna fonda bijušā vadītāja domām dažādu formulu, metožu un citu investīciju „āķu” pārzināšana nepalīdzēs, ja investors būs atrauts no reālās dzīves – nezinās kādas sporta kurpes pašlaik pērk pusaudži, uz kādiem izklaides parkiem vecāki ved savus bērnus, kurās kafejnīcās mīl sēdēt studenti, kura ražotāja medikamentus labāk izvēlas padzīvojušie kaimiņi. Tieši šī ikdienas dzīve, nevis bilances un biznesa plāni, nosaka to, kuram uzņēmumam veicas.

Autori: Aiga Pelane, Inguna Ukenābele (BNS)