Jānis Spriņģis, Hipo Fondu Aktīvu pārvaldes daļas vadītājs:

Runājot par zaudējumiem akciju tirgos, diezgan bieži dažādu akciju ieguldījumu fondu un pensiju fondu apgalvojums ir tāds, ka akcijas salīdzinājumā ar citām aktīvu klasēm, piemēram, obligācijām, sniedz labāko ienesīgumu vai peļņu ilgtermiņā. Ir piemēri pasaulē, kas pierāda pretējo, tāpēc ir vērts padomāt, vai tiešām, raugoties nākotnē, akcijas vienmēr nodrošinās salīdzinoši labāko peļņu ilgtermiņā.

Lai saprastu, kāpēc akcijas varētu sniegt labu ienesīgumu ilgtermiņā, pievērsīsim uzmanību pieprasītā ienesīguma konceptam. Ja mēs zinām, ka kāds aktīvs nodrošinās mums kaut kādu naudas plūsmu nākotnē, mēs varētu būt ieinteresēti šo aktīvu nopirkt šodien, lai gūtu peļņu. Tas, cik naudas mēs iztērējam, nopērkot šo aktīvu šodien, nosaka, cik mēs nopelnīsim un cik liels būs mūsu pieprasītais ienesīgums. Piemēram, ja pieņemam, ka kāds aktīvs ienesīs mums 100 latus pēc gada un ja mēs esam gatavi maksāt par šo aktīvu 91 latu šodien, mūsu pieprasītais ienesīgums ir sagaidāmā peļņa, kas izdalīta ar ieguldīto summu. Šoreiz mūsu sagaidāmais ienesīgums ir aptuveni 10%, jo 100 mīnus 91 ir 9, ko izdalām ar 91.

Jo lielāks ir risks, kas saistīts ar nākotnes naudas plūsmas saņemšanu, jo lielākam jābūt pieprasītajam ienesīgumam. Piemēram, akciju ieguldījumu risks ir lielāks nekā obligāciju risks, tādēļ pieprasītais ienesīgums no ieguldījumiem akcijās ir augstāks. Pie tam, jāņem vērā, ka akciju naudas plūsma var pieaugt vairāk nekā gaidīts, bet obligāciju maksājumi ir fiksēti. Tāpēc tīri teorētiski akcijas ilgtermiņā varētu sniegt lielāku peļņu nekā, piemēram, ieguldījumi obligācijās.

Tas, ka pieprasītais ienesīgums no akciju ieguldījumiem ir augstāks nekā no mazāk riskantiem instrumentiem gan uzreiz nenozīmē to, ka realizētais ienesīgums no ieguldījumiem akcijās arī būs augstāks. Par akciju riska uzņemšanos investori sagaida lielāku ienesīgumu, bet, kad šie riski vai nelabvēlīgie scenāriji materializējas realitātē, akcijas var arī nest nopietnus zaudējumus. Investors var arī nesaņemt pieprasīto akciju ienesīgumu, ja, piemēram, izrādās, ka ieguldītāju sagaidāmā naudas plūsma ir bijusi bāzēta uz pārāk optimistiskiem pieņēmumiem – reālā naudas plūsma var būt zemāka un investori var zaudēt daļu no ieguldītā kapitāla. Tāpat ir iespējams, ka sagaidāmā naudas plūsma ir bijis precīzs nākotnes novērtējums, ņemot vērā novērtēšanas brīdī pieejamo informāciju, bet laika gaitā realitāte var mainīties un sākotnējās prognozes beigās var izrādīties nepareizas, un investors var zaudēt kapitālu vai nenopelnīt tik daudz naudas, cik sākotnēji gaidīts.

Labs piemērs ir Japānas akciju tirgus, kur NIKKEI 500 akciju indeksa vērtība 1984. gada beigās bija 996.55 punkti, bet 2009. gada augusta beigās 891.17 punkti. Tas nozīmē, ka, neņemot vērā akciju dividendes, kas Japānas gadījumā ir relatīvi mazas, potenciālais japāņu pensionārs, kas 1984. gadā būtu ieguldījis naudu japāņu akcijās ar ilgtermiņa stratēģiju, praktiski nebūtu neko nopelnījis aptuveni 25 gadu laikā. Ja šis pats investors būtu ieguldījis kapitālu japāņu akcijās, kad to vērtība bija vēl augstāka astoņdesmito gadu beigās, šis cilvēks būtu arī ilgtermiņā cietis nopietnus zaudējumus. Šis piemērs labi parāda to, ka tā saucamā “nopērc un turi” akciju ilgtermiņa ieguldījumu stratēģija var arī neattaisnot uz sevi liktās cerības.

hf_LOGO