Uldis Zelmenis

Ikdienā tiekoties ar cilvēkiem man nākas secināt, kas pastāv vairāki „mīti” par Ķīnas ekonomiku. Pacentīsimies uz dažiem no tiem paskatīties bez glorifikācijas. Daži no tiem ir:

1) Ķīnai ir milzīgas ārvalstu valūtu rezerves, tā ka tai nav jasatraucas par nākotni;

2) Ķīnas iedzīvotājiem ir lieli uzkrājumi, kurus tie tagad varētu izlietot, lai veicinātu globālās ekonomikas atveseļošanos;

3) Ķīnas tirgus paver milzīgas iespējas Rietumu uzņēmējiem un var pat kompensēt iespējamo patēriņa samazinājumu Rietumu ekonomikās.

Sāksim ar milzīgajām Ķīnas ārvalstu valūtu rezervēm. Āzijas valstis mācījās no Āzijas valūtu krīzes 1990-to gadu beigās un pārstrukturēja savas ekonomikas no tekošā konta deficītiem un ārvalstu kapitāla atkarības uz gluži pretēju modeli – tekošā konta pārpalikumiem un lieliem uzkrājumiem. Šie tirdzniecības pārpalikumi un uzkrājumi tika izvietoti ārvalstīs ar stabilām valūtām un dziļiem un likvīdiem tirgiem. Protams, ASV ir lielākais un plašākais finanšu tirgus … Tādējādi lielākā daļa no Āzijas tirdzniecības pārpalikumiem un uzkrājumiem koncentrējās ASV, kas zināmā mērā radīja problēmas ASV monetārās politikas īstenošanā, jo lielie ārvalstu uzkrājumi piepludināja tirgu ar papildu līdzekļiem un radīja spiedienu uz procentu likmju tirgiem. Tātad, lielākā daļa no Ķīnas ārvalstu rezervēm ir ieguldītas ASV tirgos un vērtspapīros, kas pagātnē veicināja „viegla kredīta” pieejamību ASV finanšu sistēmā, bet tagad Ķīna skaidri apzinās, ka tās rezerves lielā mērā ir „iesaldētas” ASV tirgos, piem., ASV valsts obligācijās un hipotekārajās ķīlu zīmēs, jo masveida ASV finanšu aktīvu pārdošana sobrīd radīs tikai vēl lielākas problēmas finanšu tirgos. Tas nozīmē, ka Ķīnai ir milzīgas ārvalstu valūtu rezerves, bet reāli tai tās pilnā mērā nav šobrīd pieejamas. Protams, tas neliedz Ķīnai pašai drukāt naudu vai radīt jaunus iekšzemes kredītus, ko tā milzīgos apjomos (kādi 20% no IKP pirmajos 7 mēnešos šogad) arī darīja.

Turklāt, Ķīna un citas Āzijas valstis ir savas ekonomikas padarījušas atkarīgas no eksporta (pārsvarā uz Rietumu tirgiem), t.i, to ekonomikas un nodarbinātība ir ļoti atkarīgas no pieprasījum ārvalstīs. Tas bija ļoti uzskatami redzams, ka krīzes laikā visvairāk cieta mazas, atvērtas un uz eksportu orientētas ekonomikas. Tie, kas studējuši ekonomikas vēsturi arī zina, ka Lielās Depresijas laikā visvairāk cieta ASV, kas zināmā mēra toreiz bija pozīcijā, kurā šobrīd ir tieši Ķīna.

Ķīnai izdevās pārvarēt ekonomikas lejupslīdes tendences un salīdzinoši strauji atgriezties pēdējos gados ierastajos izaugsmes tempos pateicoties agresīvai investīciju programmai, kas tika realizēta izmantojot valsts bankas un uzņēmumus. Tādējādi bieži vien tika palielinātas ražošanas jaudas, kas arī ir viens no globālās ekonomikas nesabalansētības iemesliem, un tika izkropļota konkurence ar privāto sektoru. Tādējādi, Ķīnas ekonomika noturēja izaugsmes tempus, bet vēl vairāk palielināja makroekonomisko nesbalansētību pasaulē, riskējot ar to, ka mājsaimniecību pieprasījums Ritumu ekonomikās varētu neatveseļoties.

Tālāk virzoties uz Ķīnas mājsaimniecību uzkrājumu jautājumu, vajadzētu mēģināt nodefinēt globālās ekonomikas krīzes iemeslus. Rietumu valstīs mājsaimniecības pēdējās desmitgadēs aizņēmās salīdzinoši lielas summas attiecība pret to ienākumiem. Mājsaimniecību nespēju apkalpot savas parādsaistības radīja banku krīzi, kas sākās ar riskanto hipotekāro kredītu segmentu ASV, bet vēlāk izplatījās gandrīz pa visām Rietumu ekonomikām. Globālās ekonomiskās krīzes cēlonis ir māsaimniecību pārlieku lielā aizņemšanās, kas iepriekšējos gados veicināja patēriņu un pasaules ekonomikas attīstību, bet tagad šis ar kredītiem finansētais patēriņš ir stipri samazinājies un kļūst par ekonomiskās aktivitātes samazināšanās iemeslu, ar atsevišķās valstīs jau salīdzinoši izteiktu bilanču recesijas (skatīt J. Sprinģis, Hipo Fondi) vai pat parādu deflācijas iezīmēm. Ilgtermiņā nav uzturama sistēma, ka vienā pasaules daļā tiek koncentrēta ražošana, bet citās pasaules daļās šī šaražotā produkcija tiek patērēta par ražotāja aizdoto naudu. Agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad kreditors vairs nebūs gatavs izsniegt papildus līdzekļus, kas arī pašlaik zināmā mērā arī notiek, jo pašlaik daudzos gadījumos aizņemties vēl var tikai valsts sektors, bet privātajam sektoram kredīts ir gandrīz nepieejams. Palielinoties valsts sektora parādu nastai tāda pati situācija ir iespējama arī valstu līmenī.

Ķīnas mājsaimniecības veido lielus uzkrājumus (pat 30% no ienākumiem) un, attiecīgi, to naudu neizmanto ikdienas patēriņā. Pārējās Azijas valstīs arī tiek veidoti salīdzinošī lieli uzkrājumi, bet pārsvara korporatīvajā sektorā. Daudzi domā, ka Ķīnas (arī citās Āzijas valstīs) mājsaimniecības varētu šādus uzkrajumus neveidot, bet kompensēt patēriņa samazinājumu Rietumu ekonomikās, tādējadi veicinot globālās ekonomikas atveseļošanos. Šeit gan vajadzētu noskaidrot, kāpēc Āzijas valsīs ir tik izteikta krājumu veidošana. Piemēram, mājsaimnieīčbas Ķīnā veido lielus uzkrājumus, jo tām nav Rietumu ekonomikām raksturīgā sociālā nodrošinājuma. Mājsaimniecībām pašām jāmaksā par veselības aprūpi, izglītību, jānodrošinās bezdarba gadījumiem un pensijai vecumdienās. Turklāt, tām ir veidojusies negatīva pieredze no krīzēm pēdējās desmitgadēs, mainoties sociāli ekonomiskajām un politiskajām attiecībām. Lielie mājsaimniecību uzkrājumi Āzijas valstīs kompensē Rietumu ekonomikās zināmo sociālās aizsardzības sistēmu un ir nosacīti salīdzināmas ar sociālo nodokli. Turklāt, mazumtirdzniecība un patērētaju finansēšanas sistēmas ir salīdzinoši neattīstītas. Iespējams, ka būtu iespējams izveidot sociālā nodrošinājuma, mazumtirdzniecības un finanšu sistēmu 3-7 gados, bet svarīgākais ir jautājums – cik ilgs laiks paies, kamēr cilvēki tai pilnībā uzticēsies? Tātad, pat optimistiskākajā gadījumā paies 5-7 gadi, kamēr tas varētu reāli izdoties. Bet nākamie 3-5 gadi ir viskritiskākie, ja majsaimniecības Rietumos turpinās koncentrēties uz parādu samazināšānu…

Vēl viens no mītiem ir tas, ka Ķīna paver milzīgas iespējas Rietumu uzņēmumiem. Tas gan tā būtu, bet pēdējo gadu laikā iezīmejas tendence, ka Ķīna pieprasa tehnoloģiju transfērus augstajām tehnoloģijām, ja Rietumu uzņēmumi grib nodarboties ar biznesu, vai arī Rietumu strādniekiem no šīm iespējām nav gandrīz nekāda labuma, jo uz vietas darbaspēks ir stipri lētāks un Ķīna var pati apmierināt savas patēriņa vajadzības. Tā ka galarezultātā ieguvēji izrādas vai nu tikai nozares, kuras Ķīnai dabiski nepieciešamas un pašu tirgū nav aizstājamas (izejvielas, luksusa preces, vai atsevišķas augstās tehnoloģijas), vai tikai Rietumu uzņēmumu akcionāri.

Ķīna noteikti būs viens no pasaules ekonomikas izaugsmes dzinējspēkiem, bet pati var kļūt par savu investīciju un finanšu aktīvu burbuļu upuri.

Papildu informācijai:

Financial Times, Martin Wolf, Why China must do more to rebalance its economy, http://www.ft.com/cms/s/0/160e4cc4-a7a7-11de-b0ee-00144feabdc0.html

Financial Times, Yu Yongding , China’s stimulus shows the problem of success, http://www.ft.com/cms/s/0/94314bde-91a3-11de-879d-00144feabdc0.html

Financial Times Alphaville, China will crush overcapacity! http://ftalphaville.ft.com/blog/2009/10/01/75001/china-will-crush-cement-steel-aluminium/

Financial Times Alphaville, China cools on the commodity front, http://ftalphaville.ft.com/blog/2009/09/22/73311/china-cools-on-the-commodity-front/

Michael Pettis, China Financial Markets, http://mpettis.com/2009/08/yet-another-discussion-on-the-asian-savings-glut-hypothesis-and-why-it-matters/Yet another discussion on the Asian savings glut hypothesis, and why it matters, http://mpettis.com/2009/08/yet-another-discussion-on-the-asian-savings-glut-hypothesis-and-why-it-matters/

Michael Pettis, China Financial Markets,http://mpettis.com/2009/09/china%e2%80%99s-retail-sales-growth-figures-are-not-consumption-growth-figures-2/ China’s retail sales growth figures are not consumption growth figures, http://mpettis.com/2009/09/china’s-retail-sales-growth-figures-are-not-consumption-growth-figures-2/

McKinsey & Company, If you’ve got it, spend it: Unleashing the Chinese consumer, http://www.mckinsey.com/mgi/publications/unleashing_chinese_consumer/index.asp

Morgan Stanley, Global Economic Forum, Can Domestic Demand Lift the Burden of Rebalancing? http://www.morganstanley.com/views/gef/archive/2009/20090731-Fri.html

Morgan Stanley, Global Economic Forum, Railways versus US Government Bonds: Putting China’s ‘Over-Investment’ in Context, http://www.morganstanley.com/views/gef/archive/2009/20090729-Wed.html