Naudas Lietas

Inguna Ukenābele, BNS

Cilvēks ir racionāla būtne un rīkojas tā, lai būtu laimīgs, pārticis, vesels un, lai tādi būtu viņa tuvinieki. Taču, ne vienmēr tas izdodas. Bieži vien sasniegt pilnību traucē tādas visiem zināmas lietas kā – slinkums, aizmāršība, disciplīnas trūkums un nespēja atteikties no dažāda veida kārumiem. Tāpēc – ir nepieciešama kāda dunka, kas liek saņemties.

Nepieciešamība sevi iedunkot izpaužas arī ieguldījumos un ne velti disciplīnu daudzi finanšu guru piesauc kā tikpat svarīgu faktoru kā precīzus aprēķinus vai netveramo veiksmi. Ir izdomātas arī neskaitāmas metodes kā neracionālajam cilvēkam kļūt kaut nedaudz racionālākam un paņemt no dzīves to, ko tā pati sniedz gandrīz vai uz paplātes. Pēdējos gados popularitāti ir guvusi metode, kas pamatojas uz cilvēku „iedunkāšanu” un angliski saucas „nudge” (dunka, iebikstīšana). Šo metodi visai plaši savā priekšvēlēšanu kampaņā izmantoja arī tagadējais ASV prezidents Baraks Obama.

Dunka labākai dzīvei

„Bieži cilvēki pieņem patiesi sliktus lēmumus – lēmumus, kurus viņi nekad nepieņemtu, ja vien tiem būtu pievērsuši nedalītu uzmanību, viņu rīcībā būtu pilnīga informācija, iespējas salīdzināt un piemistu pilnīga paškontrole,” saka Čikāgas Universitātes ekonomists Ričards Talers (Richard Thaler), kas ir dunkāšanas teoriju pamatojošas grāmatas „Nudge: Improving Decisions About Health, Wealth and Happiness” līdzautors.

To, ka cilvēki bieži vien rīkojas gandrīz vai pretēji paši savām interesēm, apliecina kaut vai viens Lielbritānijā veikts pētījums par strādājošo dalību pensiju fondos. Izrādās 30% no Lielbritānijas strādājošajiem, kam ir tāda iespēja, nepiedalās ar saviem līdzmaksājumiem savu darba devēju sponsorētos pensiju plānos. Ļoti iespējams, ka šis līdzmaksājums ir par lielu. Tomēr to liek apšaubīt fakts, ka arī tajos pensiju plānos, kuros darbiniekam nekas nav jāiemaksā, līdzdalība ir ļoti tālu no 100%. Izrādās galvenais kūtruma iemesls ir tas, ka darbiniekam ir jāiet un ar savu parakstu jāpiekrīt, ka darba devējs par viņu veic iemaksas pensiju plānā. „Nekad nenovērtējiet par zemu inerces spēku,” šos datus komentē Ričards Talers.

Dunka – kaimiņš labāks

Lai cīnītos ar cilvēku inerci un mudinātu rīkoties saprātīgāk, „dunkāšanas” teorijas piekritēji mudina izmantot cilvēku psiholoģijas smalkumus. Kaut vai veco labo principu, ka nekas nav labāks pamudinājums uzlabot savas dzīves kvalitāti kā tas, ja kaimiņš ir nopircis jaunu mašīnu.

Pie šī dzinuļa pirms dažiem gadiem ķērās arī Minesotas nodokļu dienests. Daudziem nodokļu maksātājiem ir tiesības saņemt atpakaļ noteiktu nodokļos nomaksātu summu, taču nodokļu dienestiem visā pasaulē ir lielas grūtības piespiest pilsoņus laikā uz šīm atmaksām pieteikties. Arī Minesotas speciālisti uz savas ādas bija pārliecinājušies, ka īsti nelīdz ne draudīgi atgādinājumi, ne laipni uzaicinājumi. Minesotas nodokļu dienests par sava veida „dunku” izvēlējās publiska paziņojuma izplatīšanu, ka lielākā daļa no pilsētas iedzīvotājiem, kas var pretendēt uz nodokļu atmaksu, uz to jau ir pieteikušies. Izrādās šis paziņojums nostrādāja daudz iedarbīgāk nekā daudzo atgādinājumu izsūtīšana agrāk.

Vēlmi līdzināties citu piemēram, izmanto vēl viens populārs „dunkāšanas” piemērs, kas ir vērsts uz enerģijas patēriņa samazināšanu. „Dunku” metodes piekritēji aicina uz rēķiniem par elektrību norādīt kāds ir vidējais enerģijas patēriņš līdzvērtīga tipa mājsaimniecībās. Ja konkrētā mājokļa elektrības rēķins nepārsniedz vidējo, tad uz tā tiek uzlīmēts smaidīgs ģīmītis, ja – pārsniedz, pikts. Līdz ar to katra mājsaimniecība vienlaicīgi ar rēķinu saņem informāciju, cik atbilstoši savā enerģijas patēriņā tā rīkojas salīdzinot ar citiem un attiecīgi vai tai ir iespējas ietaupīt.

Dunka – derības

„Dunkāšanas” metodi var pielietot visdažādākajiem dzīves gadījumiem. Tostarp tam, lai beidzot atliktu nauda ne tikai ikdienas vajadzībām, bet arī ieguldījumiem. „Dunkas” un to motivācija var būt visdažādākās un atbilstošas katra izmantotāja psiholoģiskajam portretam.

Viena no metodēm ir vecā labā sacensība ar citiem un tās paveids – derības. Derības lieti noder daudzos gadījumos, kad ir vēlme kaut ko sasniegt, bet ir aizdomas, ka pašam trūks gan gribasspēka, gan pašdisciplīnas līdz mērķim nonākt. Tas ir pareizais veids arī azartiskajiem. Gluži tāpat kā daudzi sader par to, ka nometīs svaru, pārtrauks smēķēt vai iegūs augstāko izglītību, derības lieti var noderēt arī, lai piemēram, sakrātu jaunai mašīnai, veiktu regulāras iemaksas privātajā pensiju fondā vai ieguldītu perspektīvās akcijās. Vienkārši jāatrod ieinteresēta draugu vai paziņu grupa, kas ir gatava sekot viens otra sekmēm, jāvienojas par mērķi un laiku, kurā tas tiks sasniegts, un var slēgt derības.

Latvijā gan nekas tāds nav dzirdēts, bet dažkārt šādās derībās iesaistās arī, piemēram, bankas. Tā Filipīnās smēķētājiem ir iespējas atvērt kontu, kurā viņi noteiktu laiku iegulda noteiktu naudas summu kā apliecinājumu tam, ka ir atmetuši smēķēt. Termiņa beigās bankas klientam tiek veiktas medicīniskas pārbaudes – ja tās apliecina, ka cilvēks ir atmetis savu kaitīgo paradumu, viņš saņem sakrāto naudu ar labiem procentiem, ja testi uzrāda, ka ar cigaretēm tomēr ir grēkots, nauda tiek ziedota labdarībai.

Dunka – skopums

Tieši dažādi kaitīgi ieradumi un vēlme no tiem atbrīvoties ir vēl viens „dunkāšanas” paņēmiens uzkrājumu palielināšanai. Cilvēki ļoti labi saprot, ka nauda, ko tie tērē smēķēšanai, regulārai alkohola iegādei, azartspēlēm un līdzīgām nodarbēm, tīri labi var noderēt citiem mērķiem.

Ja katru mēnesi summa, kas citādi tiktu tērēta, piemēram, cigarešu pirkšanai, iegulstas krājkontā, tad gada beigās to var izmantot ceļojumam vai jauna televizora iegādei. Līdz ar to katra mēneša izdevumi īpaši nemainās, bet ir izdevies atbrīvoties no kaitīga ieraduma un sakrāt kādai lietderīgai lietai vai pasākumam. Turklāt jāatceras – „cigarešu nauda” jau ir ieguldīta un, ja tomēr gribas uzvilkt dūmu, tas notiks uz citu izdevumu rēķina. Arī skopums var kļūt par labu „dunkājienu”.

Dunka – „viltus” rēķins

Vēl viens pašiedunkāšanas paņēmiens ir „viltus” jeb paša izrakstīts rēķins. Mēs katru mēnesi aptuveni vienā laikā saņemam rēķinus par komunālajiem maksājumiem, kabeļtelevīzijas izmantošanu un līdzīgām lietām. Šajā laikā arī pats sev var izrakstīt „rēķinu” un pie vienām sāpēm to arī samaksāt.

Piemēram, var nolemt, ka ienākumi ļauj mēnesī noteiktu summu izmantot tam, lai iekrātu konkrētam mērķim vai gluži vienkārši atliktu naudu mirklim, kad tā būs nepieciešama. Tomēr, ja tā stāv uz algas konta, tad agrāk vai vēlāk „paslīd kāja” un tā aiziet kādam impulsīvam tēriņam. Savukārt, ja šī summa katru mēnesi vienlaicīgi ar citiem maksājumiem tiek ieskaitīta citā kontā, tad tam nav ne īpaši jāsaņemas, ne arī ir kārdinājums to notērēt kārtējā lielveikala apmeklējuma reizē.

Savukārt darba devējiem, kad tie nolemj piešķirt bonusus darbiniekiem pensiju fondu vai apdrošināšanas veidā, ir labi atcerēties par cilvēka inerto dabu. Tādēļ produktīvāk būs minētos bonusus automātiski piešķirt visiem un paredzēt tiesības no tiem atteikties, nevis paredzēt sistēmu, ka tiem var pieteikties. Pieredze liecina, ka to, kas apzināti atteiksies, būs daudz mazāk par tiem, kuri gluži vienkārši aizmirsīs pieteikties.