Pēdējā laika notikumi Grieķijas valsts parāda tirgū un diskusijas par un ap šīs valsts kopējo parāda līmeni kā arī lielo budžeta deficītu liek aizdomāties par problēmām, kas var rasties no pārmērīgi liela valsts parāda un nekontrolētiem budžeta tēriņiem.
Jānis Spriņģis, IPS Hipo Fondi Aktīvu pārvaldes daļas vadītājs
Runājot par Grieķiju, ir vērts pieminēt, ka šīs valsts budžeta deficīts šogad visdrīzāk pārsniegs 12% no iekšzemes kopprodukta – tas strauji pieaudzēs kopējo valsts parādu, kas 2008. gada beigās pēc Eurostat datiem bija 237.2 miljardi eiro jeb 99.2% no iekšzemes kopprodukta. Palielinoties investoru bažām par Grieķijas spējām pārfinansēt un laicīgi atmaksāt savu parādu, šīs valsts parādzīmju cenas krita un to ienesīgumi pieauga. Piemēram, Grieķijas valsts desmit gadu obligācijas cena pazeminājās no aptuveni 112 eiro oktobra sākumā līdz aptuveni 102 eiro šobrīd; attiecīgi, šīs obligācijas sniegtais gada ienesīgums pieauga no aptuveni 4.4% oktobra sākumā līdz aptuveni 5.7% šobrīd. Ja investori uzskata, ka kāda finanšu instrumenta riski palielinās, viņi ir gatavi pirkt šo instrumentu par zemāku cenu, kas sniedz adekvātu kompensāciju par lielākiem ieguldījuma riskiem.
Grieķija ir eiro zonas valsts, kas nozīmē, ka notikumi Grieķijā ir nozīmīgi arī citām eiro zonas valstīm – ja Grieķijā būs problēmas, tas skars arī pārējās eiro zonas valstis. Piemēram, ja Grieķija netiks glābta un nespēs laicīgi nokārtot savas parādsaistības, investori sāks daudz piesardzīgāk raudzīties uz citām eiro zonas valstīm ar lieliem parādiem un, iespējams, pieprasīs lielāku ienesīgumu no šo valstu parādu iegādes, kas sadārdzinās publiskā sektora finansēšanas izmaksas. Pie tam, problēmas kādās no eiro zonas valstīm var atstāt negatīvu efektu uz vienotās valūtas uzticamību un stabilitāti. Ņemot vērā šos faktorus, ir liela iespējamība, ka Eiropas Savienība Grieķijai varētu palīdzēt tikt galā ar tās problēmām. Šādai palīdzībai gan ir savas ēnas puses, jo tā var nākotnē veicināt bezatbildīgu rīcību no citu valstu puses, tērējot līdzekļus pāri savām iespējām.
Valstīm tāpat kā privātajām mājsaimniecībām ir savi ieņēmumi (nodokļi) un izdevumi. Ja kāda valsts pastāvīgi tērēs vairāk līdzekļu nekā tā ieņem un tās budžetā vienmēr būs deficīts, agri vai vēlu sāksies problēmas. No sākuma var tērēt pāri savām iespējām, aizņemoties naudu no aizdevējiem – vietējiem vai starptautiskiem. Lai finansētu lielākus izdevumus, ir iespējams palielināt nodokļus, kas gan var atstāt negatīvu iespaidu uz ekonomisko aktivitāti valstī. Tomēr var tikt sasniegta robeža, kad aizdevēji sāk uzskatīt, ka valsts parāds ir pārāk liels, un domāt, vai šī valsts varēs nākotnē veiksmīgi dzēst vai pārfinansēt savas parādsaistības – palielinoties šiem riskiem, aizdevēji sāks pieprasīt arvien lielākus un lielākus procentus no aizdevumiem šai valstij. Tāpat kā privātpersonām, arī valstīm ir saprātīgi dzīvot ar zināma apmēra drošības buferi – vienmēr ir jābūt iespējām aizņemties līdzekļus par pieņemamu cenu vai ir jābūt uzkrātajām rezervēm nebaltai dienai. Ir riskanti, ja valsts ir stāvoklī, kad tā iet gar bezdibeņa malu un var tajā iekrist. Atsevišķos gadījumos valsts var nonākt situācijā, kad tā pat ir spiesta likt savai centrālajai bankai „drukāt naudu”, lai finansētu valsts tēriņus, kas beigu beigās var palielināt inflāciju un noēst sabiedrības uzkrājumu vērtību.
Grieķijas piemērs parāda, ka var rasties nopietnas šaubas par kādas valsts spējām tikt galā ar savām problēmām. Tādā gadījumā šai valstij ir jādara viss, lai atjaunotu gan investoru, gan citu iesaistīto pušu uzticību. Lai to sasniegtu, bieži vien ir nepieciešams griezt valsts tēriņus vai, piemēram, celt nodokļus, ko ir ļoti grūti izdarīt, ja daļa sabiedrības nesaprot, kas un kāpēc tiek darīts. Problēma ir tā, ka ekonomikas recesijas laikā ierobežot tēriņus nav patīkami, jo tas var atstāt negatīvu efektu uz ekonomisko aktivitāti un iedzīvotāju dzīves līmeni – noteiktos gadījumos gan tas ir jādara, jo alternatīvie risinājumi ir vēl sliktāki.
Raugoties nākotnē, ir skaidrs, ka ne tikai Grieķijai, bet arī citām valstīm būs vairāk jādomā par saviem tēriņiem un kopējo valsts parāda apjomu. Kā piemērus no Eiropas Savienības valstīm var minēt Īriju, Itāliju un Lielbritāniju. Arī tādām lielām valstīm kā ASV kopējais nākotnes saistību apjoms var likt pievērst nopietnu uzmanību saviem tēriņiem un ieņēmumiem. Ir iespējams, ka nākotnē ASV un arī dažu citu valstu iedzīvotājiem būs jāsamierinās ar lielākiem nodokļiem un noteiktos gadījumos arī ar lielāku inflāciju – dažas lielas valstis ar spēcīgām valūtām tiešām var atļauties zināmos apjomos „drukāt naudu”, lai finansētu savus tēriņus.
