Izmaiņas normatīvajos aktos, kas skar dažādu ieguldījumu veicējus, izraisījušas plašas diskusijas. Kā liecina dažādu ekspertu sniegtā informācija, kapitāla pieauguma nodoklis pasaules praksē nav jaunums. To apstiprina arī SEB bankas vecākā viceprezidente Šarlote Hagberga, kas pēc vairāk kā 20 gadu darba pieredzes Zviedrijā nu jau divus gadus strādā SEB bankā Latvijā un vērtē uzkrājumu kultūras un tās veidošanās atšķirības Latvijā un Zviedrijā.

Vai Zviedrijā jau ir kapitāla pieauguma nodoklis, kāds tas ir?

Zviedrija ir viena no valstīm, kurā kapitāla pieauguma nodoklis ir jau ilgāku laiku. Un tā likme ir 30%. Jānorāda, ka kapitāla pieauguma nodoklis ir gan Skandināvijas valstīs, gan Austrumeiropas valstīs. Nodoklis par noguldījumu procentu ienākumiem jāmaksā arī Somijā (28%), Norvēģijā (28%), Dānijā (atkarībā no ienākumiem likme dažāda – no 28% līdz 59%). Ungārijā nodokļa likme ir 20%, Polijā – 19%, Čehijā – 15%.

Kā parasti notiek šī nodokļa iekasēšana Zviedrijā?

Arī mēs kā banka vēl gaidām precīzu norādījums, kā mums jānodrošina nodokļu maksājumi, jo depozītu gadījumā valsts šo funkciju uz uzlikusi bankām. Pēc Zviedrijas pieredzes skatoties, tas nav nekas neierasts. Arī Zviedrijā tieši bankas nodrošina nodokļu administrēšanu un pārskaitīšanu valsts kasē par depozītu procentiem, akciju tirdzniecību un ieguldījumu fondiem. Pirms pieciem gadiem Zviedrijā normatīvie akti paredzēja, ka kapitāla pieauguma nodokli akcijām un ieguldījumu fondiem administrē paši krājēji, bet pirms pieciem gadiem tas tika novirzīts uz banku pleciem. Tai pat laikā Zviedrijā ir kāda būtiska atšķirība salīdzinājumā ar Latviju. Nodoklis par depozītu procentiem tiek iekasēts reizi gadā, kas noteikti atvieglo darbu bankām, jo Latvijas gadījumā tiek paredzēta prasība nodrošināt nodokļa ieskaitījumu pēc tam, kad procenti tiek izmaksāti, un tas notiek katru dienu vairākiem desmitiem, simtiem klientu.

Kāpēc Latvija neizvēlas Zviedrijas modeli nodokļa iekasēšanai?

Tas noteikti jautājums vairāk valdības virzienā, bet manuprāt tas tiek darīt, lai nodrošinātu vienmērīgāku nodokļu ienākumu plūsmu. Pēc noguldīšanas tradīcijām redzam, ka vēl joprojām tieši gada nogale ir izteiktāks noguldījumu veikšanas laiks, līdz ar to noguldījumi, kas veikti uz gadu, arī noslēdzas nākošā gada nogalē un nebūtu nekādu sarežģījumu akumulēt visus nodokļus pārskaitīt vienā maksājumā gada nogalē, bet ir vairāki tūkstoši noguldījumu, kas beidzas gada laikā. Zviedrijā noguldījumi uz gadu ir ļoti izplatīta tendence, šeit Latvijā pēdējā gada laikā un arī iepriekš tieši 3 un 6 mēneši ir pieprasītākie noguldījumu termiņi, kas nozīmē, ka arī procentu izmaksa kopējā depozītu portfelī bankā sadalās pa dažādiem periodiem.

Kā vērtējat kapitāla pieauguma ieviešanu Latvijā, vai uzskatāt, ka šobrīd ir piemērots laiks, lai to ieviestu?

Pie jebkura jauna nodokļa ieviešanas tiek diskutēts par piemērotāko laiku. Man gan jāatzīst, ka tīri no ienākumu gūšanas viedokļa valstij vairāki nodokļi tiek ieviesti nokavēti. Piemēram, nekustamā īpašuma nodoklis. Kas attiecas uz kapitāla pieauguma nodokli, arī šis nodoklis Latvijā nāk brīdī, ka tik tikko ir pirmie asni uzkrājumu kultūras veidošanā un izpratnē par to nepieciešamību. Šī nodokļa ieviešana dažādās sabiedrības grupās tiek uztverta dažādi – vieni saka, ka tas noteikti viņiem liks domāt par uzkrājumu veidošanas pārtraukšanu, citi – tā kā nodokli maksājam tikai no peļņas, tad jebkurā gadījumā būšu nodrošinājis naudas vairošanu ieguldot. Kā minēju iepriekš, citās valstīs šis nodoklis ir daudz augstāks. Ja pavērtē iedzīvotāju ienākuma nodokļa paaugstināšanu, tas noteikti ir daudz sensitīvāks nodoklis iedzīvotājiem, nekā kapitāla pieauguma nodoklis.

Vai tas nebremzēs ieguldījumu attīstību Latvijā, ņemot vērā tā jau pašreiz piesardzīgo Latvijas iedzīvotāju ieguldīšanas kultūru?

Tas atkarīgs no tā, kā sabiedrībai tas tiek skaidrots. Ja cilvēki līdz galam nesapratīs principus, tas var kavēt noguldījumu veikšanu. Latvijā iedzīvotāju ieguldījumu apjoms ir vidēji 50% no IKP, kas ir salīdzinoši mazāk nekā citās Eiropas valstīs, tai pat laikā tieši šis lejupslīdes laiks ir tas, kas pierāda, ka uzkrājumu veidošana jāveic regulāri, pakāpeniski, lai brīdī, kad ienākumi samazinās vai zūd, būtu iespējams nodrošināt ikdienas izdevumiem nepieciešamo ienākumu avotu.

Kas būtu jādara Latvijā, lai veicinātu ieguldījumu attīstību ne tikai tradicionālajos produktos, bet arī citos, piemēram, biržā utt.?

Tās ir trīs lietas. Pirmkārt, cilvēkiem jāsāk analizēt, kādam mērķim viņi iegulda, kādam laika periodam un kādu risku ir gatavi uzņemties. Ja pieņemamā riska vērtējumā iezīmējas, ka risks nav vēlams, tad cilvēkam vispiemērotākie ieguldījumu veidi būs tie, kur iepriekš zināma procentu likme un noguldījuma pamatsumma tiek garantēta. Ja klāt nāk aspekts par ilga termiņa ieguldījumiem, piemēram, bērna izglītībai vai pensijai, tad ieguldījumu eksperti iesaka noteiktu ieguldījumu proporciju ieguldīt akcijās, kas, protams, savos rezultātos ir cikliskas, tai pat laikā ilgākā periodā nodrošina lielāku ienesīgumu. Otrkārt, Zviedrijā ieguldījumu veikšanu akcijās veicinājis faktors, ka uzņēmumi, kuru akcijas tiek pirktas, darbojas Zviedrijā. Tie ir lieli starptautiskajā arēnā zināmi uzņēmumi. Latvijā jautājums par akciju tirdzniecības attīstību lielā mērā iet kopā ar to, vai biržā pieaug kotēto uzņēmumu skaits, jo cilvēkiem tas dod tādu taustāmības sajūtu. Un treškārt. Bankām noteikti jāturpina konsultēšana, jo tādā veidā ir iespēja nodrošināt potenciālos ieguldītājus ar tiem nepieciešamo informāciju.

Žanete Hāka / Dienas Bizness