Uldis Zelmenis

Finanšu tirgu un ekonomikas kontekstā „burbuļi” ir diezgan bieži lietots vārds. Turklāt, šis vārds atkal arvien biežāk parādās medijos (skatīt).

Finanšu tirgus praktiķiem un ekonomistiem nav vienota priekšstata par to, kas tad īsti ir „burbulis”? Akadēmiķi cenšas pielietot vairākas definīcijas vienlaicīgi . Vispirms, balstoties uz „racionālo” literatūru (kas balstās uz efficient market hypothesis), par „burbuli” tiek uzskatīts process, kad cena pieaug straujāk nekā kāda aktīva „fundamentālā vērtība”. Šeit klupšanas akmens strīdos starp tirgus praktiķiem un zinātniekiem parasti ir „fundamentālās vērtības” noteikšana. Ja akciju tirgū pieredzējuši investori parasti balstās uz Greiema/Doda vērtēšanas modeli, tad „laikmetīgākie” investori parasti izdomā jaunas teorijas (piemēram). Atsevišķos tirgos aktīviem pat var nebūt reālas pielietojuma vērtības. Viens no tādiem aktīviem šobrīd ir zelts, kuram ir ļoti ierobežota saimnieciskā pielietojamība, bet plaši pievērsta uzmanība finanšu medijos. Otrkārt „burbulis” parasti tiek saistīts ar pēkšņu cenas pieauguma paātrinājumu.

Amerikāņu ekonomists un Nobela prēmijas laureāts Džozefs Stiglics mēģināja „burbuli” vienkārši definēt kā procesu, kad cena šodien ir augsta tikai tāpēc, ka investori tic, ka cena rīt būs vēl augstāka un „fundamentālie” faktori neapstiprina tik augstas cenas. (Papildu informācija)

Čarlzs Kindlebergers, ekonomikas vēsturnieks no Masačūsetas Tehnoloģiskā institūta, savā grāmatā „Manias, Panics, and Crashes: A History of Financial Crises” (var atrast amazon.com, ieteicama lasāmviela visiem), bagātīgi un dziļi apraksta finanšu krīzes cauri gadsimtiem. Vislielākā šīs grāmatas vērtība ir piecu pakāpju modelis, kas apraksta „burbuļa anatomiju” balstoties uz slavenā ekonomista Haimana Minskija darbiem. ‘Burbuļi” sākas ar nejaušiem notikumiem vai izmaiņām, kas veido priekšstatus par nākotnes izredzēm. Tādi notikumi vai izmaiņas var būt kari, negaidīta raža vai peļņa, jaunas tehnoloģijas vai tirgu deregulācija. Otrajā fāzē nāk „buma” fāze. Cenas pieaug un sabiedrības uzmanība tiek pievērsta „pēkšņajiem jaunbagātniekiem”. Brīvi pieejama likviditāte rada neierobežotu iespēju sajūtu.Tad seko trešā fāze, kas ir „eiforiska”, kad jau katrs taksists zina, kas ir labākās biznesa iespējas. Piedalīšanās eiforiskajā fāzē kļūst par plašu masveida aktivitāti sabiedrībā un kolektīvā mānija ir sākusies. „Krīze” sākas brīdī, kad cenas vairs nepieaug. Tie, kas saprot notikušo, jau ir pārdevuši. Pārējie pamazām sāk saprast, ka aktīvu cenas ir pārāk augstas, lai būtu noturīgs lielums, un visi sāk izmisīgi pārdot, lai nebūtu „pēdējais muļķis”. Tā kā cenas samazinās, pieaug bankrotu skaits, tiek atrasti vainīgie. Cilvēki un idejas, kas tika saistītas ar „bumu”, tiek noliegti un pazemoti. Pēdējā – „lūzuma” fāze ir sākusies.

Nesen ASV NBER (National Bureau of Economic Research) ekonomisti nonāca pie secinājuma, ka kredītu „bumi” ir viens no labākajiem indikatoriem gaidāmām finanšu krīzēm. Straujāks kredītu (saistību) pieaugums nozīmē pieaugošu makroekonomisko risku (papildu informācija).

No pasaules lielajām ekonomikām vienīgi Ķīnai ir izdevies palielināt „plašās naudas” pieaugumu, kas tiek realizēts ar strauju (apm. 30%) kredītu pieaugumu, un pārsvarā tiek koncentrēts pašvaldību un valsts uzņēmumu sektoros. Pārējās lielās ekonomikas, neskatoties uz visiem monetārajiem un fiskālajiem pasākumiem, ieskaitot „naudas drukāšanu”, spēj saglabāt „plašās naudas” pieaugumu tuvu nullei. Skatīt attēlu, Lombard Street Research, China’s liquidity squeeze to hit world markets, 22 December 2009.

Ir pieņemts uzskatīt, ka ķīnieši ir salīdzinoši nabadzīgi un paies ilgs laiks, lai viņi varētu radīt „burbuli”. Bet ķīniešiem, ļoti iespējams, ir kādas raksturīgas iezīmes, kas ļauj viņiem to izdarīt pat straujāk nekā daudz turīgākām sabiedrībām. Viens no tādiem piemēriem varētu būt „ķiploku cenu burbulis” Ķīnā, kur cena vairumtirdzneicībā ir pieaugusi 10 reizes pusgada laikā. (Papildu informācija)