Naudas vai mantas saglabāšana un tās noslēpšanas no svešām acīm – ir divas galvenās funkcijas, ko mūsdienās paveic tāds juridisks veidojums kā trasts. Turklāt trastu ir iespējams arī izmantot kā nodokļu plānošanas instrumentu. Taču šos uzdevumus paveic tā saucamais klasiskais trasts, kas galvenokārt darbojas tajās valstīs, kur likumdošana veidota uz anglo-sakšu tiesību pamatiem. Latvija nav šo valstu vidū.

Latvijas finanšu tirgū piedāvātie trasta jeb uzticības operācijas būtiski atšķiras no tā saucamā klasiskā trasta, kāds sastopams, piemēram, Anglijā, ASV un pavisam neilgu laiku arī Francijā. Latvijas piedāvājums pārsvarā aprobežojas ar ieguldījumu pārvaldi – vērtspapīru portfeļa izveide, finanšu instrumentu pirkšanu un pārdošanu. Šo pakalpojumu piedāvā bankas kā daļu no private banking pakalpojiem, kā arī ieguldījumu brokeru sabiedrības.

Taču, tas nebūt nenozīmē, ka Latvijas pilsoņiem nav pieejami arī klasiskā trasta pakalpojumi. Ir. Taču šādā gadījumā ir jādodas slēgt līgumus ar trasta pārvaldniekiem jau tajās valstīs, kur tie tiek piedāvāti.

Klasiskais trasts

Lai arī vēsturiski trastam bagātie iedzīvotāji nodeva pārvaldīt savu mantu, tad, kad paši nevēlējās vai arī vairs nespēja ar to pienācīgi saimniekot, mūsdienās šīs funkcijas ir pārņēmušas ieguldījumu sabiedrības. Taču trastam ir radušies citi uzdevumi, ko izmanto šīs pasaules naudīgākie.

Pamatā trastu paveidus pasaulē dala divās daļās – trasti, kas darbojas tā izveidotāja dzīves laikā jeb „inter vivos” trasti, un trasti, kas ir izveidoti uz testamentu pamata. Pirmajā gadījumā labuma guvējs visbiežāk ir pats trasta veidotājs, otrajā gadījumā – tā mantinieki vai citi testamentā norādīti saņēmēji. Tāpat trasts var tikt izveidots labdarībai. Šajā gadījumā trastam parasti nosaka vēlamo labdarības mērķi, nenorādot konkrētu labuma guvēju.

„Galvenais atcerēties – ka klasiskā trasta gadījumā manta pāriet trasta īpašumā un to atgūt parasti vairs nav iespējams,” uzsver biroja Raidla Lejiņš & Norcous zvērināts advokāts Andrejs Lielkalns. Mantas īpašnieks, atdodot savu mantu, vienlaicīgi var norādīt ne tikai labuma guvējus, bet arī trastā nodotās mantas izmantošanas mērķus, kā arī to drīkst un ko nedrīkst ar to darīt.

Kāpēc mantu atdot trastam

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc īpašnieki izšķiras nodot savu mantu trastā, ir tās aizsardzība pret nākotnes kreditoriem. Proti, tā kā mantai mainās īpašnieks, tad to, bankrotējot kādreizējam īpašniekam, atņemt vairs nevar. Tā tiek pasargāta, un turklāt kādreizējais mantas īpašnieks var turpināt saņemt labumu, ko šī manta dod, tādejādi praktiski nepasliktinot savus dzīves apstākļus.

Otrs iemesls – ar šī instrumenta palīdzību tiek risinātas mantojama tiesības. Ja ir daudz naudas un nav ticības, ka mantinieki to izlietos kā pašreizējais īpašnieks iecerējis un neizsaimniekos, tiek veidots trasts, kur kā labuma guvēji tiek uzrādīti konkrētie mantinieki. Pie mantas viņi klāt netiek un izsaimniekot nevar, bet labumu no tās gūst. Tieši mantojuma tiesības ir tas, kāpēc Latvijā pārņemt klasiskā trasta darbības principus ir ļoti grūti. Latvijā likums aizsargā tiešos mantiniekus un tie jebkurā gadījumā saņems likumā noteikto savu daļu no īpašuma, neatkarīgi no tā, ko vēlējies nelaiķis.

Trešais iemesls – nodokļu plānošana. Ar to gan jāsaprot likumīgas darbības, kas palīdz nodokļos maksājāmās summas optimizēt, samazināt. Taču reizēm trasti tiek izmantoti kā viens no veidiem, lai arī ļaunprātīgi mēģinātu izvairīties no nodokļiem. Taču šīs darbības nav atļautas.

Ceturtais iemesls – trasts tiek izmantots tad, ja nav vēlme atklāt visus savus īpašumus un atklāti parādīties kā lielas mantas īpašniekam. „Iespējams, ka šis būtu viens no būtiskākiem iemesliem, kāpēc klasiskā trasta pakalpojumi Latvijā varētu būt pieprasīti. Bet, ja skatāmies uz Latvijas likumiem, tad šī norma nedarbojas,” uzsver A.Lielkalns. Un tomēr, lai arī likums šādas iespējas neparedz, praksē tomēr esot salīdzinoši daudz personu, kas ir izveidojušas trastus ārvalstīs attiecībā arī uz tām piederošu mantu Latvijā. Taču, ja paskatās Latvijas publiskos reģistrus, trasts kā mantas īpašnieks tur parādās ļoti reti. Vairumā gadījumu mantas reģistrētais īpašnieks ir juridiska persona – ārvalsts kompānija. Šī kompānija parasti pieder citai kompānijai, kas reģistrēta citā ārvalstī, tā atkal – citai… Galu galā, visas šīs ķēdes galā kā īpašnieks var parādīties arī trasts.

Tiem, kas vēlas savu mantu paslēpt no citu acīm ar klasiskā trasta palīdzību, ir jāņem vērā arī kāda tendence – Eiropas Savienības un citu valstu banku, finanšu un naudas atmazgāšanas likumdošana arvien vairāk tiek vērsta arī uz trasta kā mantas noslēpšanas instrumenta lomas mazināšanu. „Nu jau diezgan pierasta ir prasība, ka veicot darījumus ar banku, pērkot nozīmīgas akciju paketes, ir nepieciešams uzrādīt arī patiesā labuma guvēju,” norāda A.Lielkalns.

Trasta likumdošana Latvijā

Latvijas likumi nemaz neparedz trastu izveidošanu. Bankas un investīciju kompānijas Latvijā piedāvā trasta pakalpojumus, taču to darbība ir atšķirīga no klasiskā trasta, proti, Latvijā tiek slēgti uzticības darījumi, kas paredz tikai mantas pārvaldīšanu, ne šīs mantas īpašnieka maiņu. Tieši īpašumtiesības – kas kurā brīdī kam pieder, ir viens no svarīgākajiem jautājumiem darījumu pasaulē.

Taču arī Latvijā, nododot mantu apsaimniekošanā trasta pakalpojumu sniedzējiem, var norādīt kā tā apsaimniekojama – ko ar to drīkst un ko nedrīkst darīt. „Mēs ar trastu saprotam uzticības operācijas, proti, tas ir jebkura īpašuma pārvaldības operācijas, kas ir saistītas ar īpašuma pārvaldīšanu vai arī citu pakalpojumu izpildi klientu interesēs, vai pēc to rīkojuma uz pilnvarnieka tiesībām,” skaidro „Parex bankas” Privātā kapitāla pārvaldīšanas direkcijas vadītāja vietnieks Vladimirs Ivanovs, piebilstot, ka trasta operācijas var būt ļoti dažādas un pēc būtības tā ir klientu investīciju portfeļa pārvaldīšana.

Der arī atcerēties, atšķirībā no klasiskā trasta, kur īpašnieks vienreiz atdodot savu mantu pārvaldībā, atjaunot savas īpašuma tiesības nevar, Latvijā, slēdzot līgumu par trasta pakalpojumiem, mantas īpašnieks var to lauzt un saņemt savu īpašumu atpakaļ. Likumā nav noteikti nekādi ierobežojumi, kas būtu jāievēro izbeidzot līguma attiecības ar trasta pakalpojumu sniedzējiem. Tāpēc pašiem vien uzmanīgi ir jālasa piedāvātais līgums un jāskatās – vai tajā nav ierakstītas tādas normas, kas būtiski apgrūtina attiecību izbeigšanu vai arī, piemēram, par līguma laušanu paredz lielu soda naudu.

„Arī Lietuvā un Igaunijā darbojas līdzīga likumdošana attiecībā uz trasta pakalpojumu sniegšanu kā Latvijā,” norāda A.Lielkalns. Jurists ir visai skeptisks vai Latvijā tuvākā laikā varētu tikt ieviesti klasiskā trasta darbības principi. „Lai Latvijā ieviestu klasiskā trasta likumdošana, tad būtu jāveic arī fundamentālas izmaiņas mantojuma, kā arī maksātnespējas likumdošana,” uzsver A.Lielkalns.

Latvijas uzticības darījumu īpatnības

„Ja runājam par tirgus kopainu, tad saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas publicētajiem datiem, Latvijas bankām 2009.gada beigās bija uzticēti pārvaldīšanai aktīvi kopumā par 393,44 miljoniem latu. Šis rādītājs liecina par šādu operāciju pieauguma dinamiku Latvijā – kopš iepriekšējā gada palielinājums ir par 9,6%,” stāsta „Trasta komercbankas” Trasta operāciju nodaļas vadītājs Alans Kairovs.

Iemesli, kādēļ Latvijas banku klienti izvēloties trastu, parasti esot tas, ka banka savas pieredzes dēļ līdzekļu pārvaldīšanu varot veikt efektīvāk par pašu īpašnieku. Tāpat trasta izmantošana nodrošina to, ka bankas klients var palikt „ēnā” un saglabāt konfidencialitāti veicot darījumus, jo viņa vārdā rīkojas banka. Visi darījumi gan ir jāsaskaņo ar klientu.

„Pieņemsim, ka klients vēlas izvietot brīvos līdzekļus reģionālajā bankā, kur aizdevuma likmes ir augstākas – piemēram, Ukrainā. Lai to izdarītu patstāvīgi, klientam vajadzētu atvērt kontu Ukrainas bankā, kas varētu būt grūti realizējams. Šajā gadījumā klientam ir izdevīgāk nodot līdzekļus trasta pārvaldīšanā bankai, kura tālāk piemeklēs klienta vēlmēm piemērotu banku jau Ukrainā un izvietos tajā trastā nodoto summu ar klientam visizdevīgāko procenta likmi. Šāda varianta priekšrocība ir ne tikai klientam izdevīgāka procentu likmes iegūšana, bet arī izpildes ātrums, konfidencialitāte un darījuma termiņš, kurš var būt īsāks nekā standarta noguldītājam,” skaidro A.Kairovs.

Trasta pakalpojumus Latvijas bankās izmantojot kā vietējie, tā nerezidenti. Arī uzticēto summu spektrs esot gana liels – sākot no pāris tūkstošiem līdz pat desmitiem miljoniem latu. „Noguldījumu pakalpojumi pēc būtības ir saistīti tikai ar klientu naudas resursu pārvaldīšanu – tiek formēti investīciju portfeļi no dažādiem finanšu instrumentiem. Savukārt trasts ietver daudz plašāku klientu aktīvu pārvaldīšanas pakalpojumu spektru. Varētu sacīt, ka trasta pārvaldīšanas priekšrocība ir krietni lielāka kapacitāte, salīdzinājumā ar vienkāršu noguldījumu pārvaldīšanu,” turpina A.Kairovs.

Tiesa Latvijā pārsvarā trasta pārvaldnieki nodarbojas tieši ar finanšu pārvaldīšanu. „Uzticības operācijas, kas nav saistītas ar finanšu tirgu investīciju pārvaldīšanu, Latvijā ir sastopamas daudz retāk,” atzīst V.Ivanovs no „Parex bankas”, piebilstot, ka bankas gan šādu servisu piedāvā un, ja Latvijā tiktu pieņemta speciālā likumdošana par uzticības operācijām, tad viennozīmīgi aktivizētos arī cita veida īpašumu pārvaldīšana trastā.

Tostarp, saskaņā ar Latvijas likumiem, trasta pārvaldnieks var būt ikviens – gan juridiska, gan fiziska persona. Tādēļ Latvijā šo pakalpojumu sniegšanā konkurence esot diezgan liela, bet pamatā to tomēr veido bankas, aktīvu pārvaldīšanas kompānijas un brokeru sabiedrības.

Latvijas trasta cena

Latvijā situācija ar trasta pārvaldes izmaksām ir diezgan raiba – praktiski ikvienai bankai, kura piedāvā trasta pakalpojumus, ir atšķirīgi samaksas piemērošanas nosacījumi un pat pozīcijas, par ko maksa tiek prasīta. Tādēļ tiem, kas vēlas izmantot trastu, nāksies krietni pasvīst, vērtējot tās vai citas bankas piedāvājumu atbilstību tieši savām vajadzībām.

Ir vairākas bankas, kuras ir noteikušas minimālo summu, kuru ņemas pārvaldīt trastā – tā var svārstīties no 5 līdz pat 100 tūkstošiem eiro, ir bankas, kuras lakoniski paziņo – par pārvaldāmo summu var vienoties. Ir bankas, kur būs jāmaksā par darījuma izskatīšanu un dokumentu sagatavošanu neatkarīgi no tā vai darījums tiks noslēgts, ir bankas, kur finansiālās saistības iestājas tikai pēc abu pušu vienošanās.

Tomēr vidējā komisija Latvijas bankās, ar ko ir jārēķinās par sava īpašuma nodošanu trasta pārvaldē, svārstās no 1% līdz 3% no pārvaldāmā portfeļa vērtības. Tiesa, ja ienākumi no trasta būs lielāki nekā paredz vienošanās ar pārvaldnieku, tad jārēķinās, ka būs bankas, kas par šiem papildus sasniegumiem gribēs arī papildus komisiju – no 10% līdz pat 50% no papildus nopelnītās naudas. Ir arī bankas, kuras nosaka komisijas nevis par trasta portfeļa pārvaldīšanu kopumā, bet tikai par visām operācijām, kas pārvaldes ietvaros tiek veiktas – sākot no akciju iegādes ārvalstu biržās, beidzot ar Forex un forvarda darījumiem.

Var atvērt arī ārvalstīs

Ja tomēr ir nepieciešamība izmantot tos pakalpojumus, ko sniedz klasiskais trasts, Latvijas pilsoņiem ir visas iespējas doties, piemēram, uz Angliju vai ASV, un veidot trastus tur. Latvijā ir personu loks, kas to ir izmantojuši, taču nevar apgalvot, ka šāda rīcība ir plaši izplatīta. „Skatoties no Latvijas pozīcijām, atšķirība starp trastu un ārzonu ir visai neliela. Tā kā ārzonas darbība un iespējas ir daudz labāk pazīstamas nekā trasta piedāvājums, tad arī izvēle tajos gadījumos, kad nav vēlēšanās uzrādīt sevi kā īpašnieku, bieži vien ir par labu ārzonas dibināšanai,” atzīst A.Lielkalns.

Formāli Latvijas pilsoņiem, pat dibinot trastu ārvalstīs, nav iespējams tajā pasargāt savu mantu no kreditoriem. „Ja persona jau ir reāli bankrotējusi, ar milzīgiem parādiem un vēlēsies izveidot trastu ārvalstīs, lai tur paslēptu savu mantu, tas būs juridiski apstrīdami,” uzver jurists. Viņš gan piebilst – ja vien kreditoriem būs informācija, ka tāda šai personai ir un atrodas trastā.

Patlaban gan parādoties interese par klasiskā trasta pakalpojumiem saistībā ar mantojuma tiesībām. „Latvijā ir ļoti daudz uzņēmumu, kuru īpašnieki ir fiziskas personas un kuri domā par aiziešanu no biznesa. Ne viens vien aizdomājas – kas mantos uzņēmumu,” paskaidro A.Lielkalns. Viņš piebilst, ja tiek ievērotas Latvijas mantošanas tiesības, tas nozīmē, ka vienalga, lai arī kāds būtu testaments, vismaz pusi no īpašuma saņems ģimenes locekļi. Tas rada risku, ka uzņēmuma īpašnieku struktūra var būt pārāk sadrumstalota, turklāt īpašums var nonākt to mantinieku rokās, kas nevēlas vai arī neprot nodarboties ar biznesu un tas jau var apdraudēt paša uzņēmuma darboties spēju.

Taču, lai arī kāds būtu iemesls, kuru dēļ kāds vēlēsies atvērt trastu ārzemēs, ir jārēķinās ar visai nopietniem izdevumiem, ko nāksies maksāt trasta pārvaldniekam. Klasiskais trasts ir bezpeļņas juridisks veidojums un tāpēc nauda, kas tiks nopelnīta, visa tiks novirzīta norādītajiem mērķiem. Bet par mantas pārvaldīšanu ir iespējams saņemt tikai atlīdzību. Lielbritānijā atlīdzība par trasta pārvaldīšanas sākas no 1000 mārciņām gadā. Turklāt šī ir minimālā summa par ļoti vienkāršas īpašuma struktūras pārvaldīšanu. Taču tiklīdz īpašuma struktūra ir sarežģītāka, ir dažādi noteiktie mērķi, tā summas, kas jāmaksā par trasta pārvaldīšanu, naski pieaug.

Aiga Pelane, Inguna Ukenābele, BNS