Lai atbildētu uz jautājumu, vai privātiem investoriem patlaban būtu ieteicams iegādāties dažādu valstu parāda vērtspapīrus, vispirms tiem skaidri jānosaka ieguldīšanas mērķi, termiņi un pieļaujamais riska līmenis. Tikai tad var pievērsties jautājumam, kuras valsts parāda vērtspapīrus iegādāties vai arī pārdot.
Lielāki vai mazāki riski pastāv jebkurā finanšu instrumentu tirgū. Arī valsts parāda vērtspapīru tirgus nav izņēmums. Gan procentu likmju svārstību risks, gan valūtas risks, gan emitenta kredītrisks, gan citi riski var īsā laikā ievērojami samazināt ieguldījumu atdevi vai pat radīt zināmus zaudējumus.
Valstu parāda vērtspapīru tirgi nav gluži viendabīgi, jo procentu likmju līmenis dažādās valūtās mēdz atšķirties, brīžiem pat visai būtiski. Piemēram, no Latvijas valsts vidēja vai ilgāka termiņa obligācijām joprojām varam sagaidīt salīdzinoši augstāku potenciālo ienesīgumu (šobrīd ap 6,50% gadā obligācijām ar dzēšanas termiņu 3 gadi), pieņemot, ka tās tiek turētas līdz dzēšanai. Ja skatāmies uz ASV vai Eirozonas valdību obligāciju tirgiem, tad tajos šobrīd ienesīgums līdz dzēšanai pat 10-gadīgām obligācijām ir tikai attiecīgi ap 3.32% un 2.68%. Faktiskais ienesīgums ieguldījumam obligācijās noteikti būs citāds, ja tās tiks pārdotas pirms dzēšanas termiņa, un to ietekmēs ienesīguma likmju izmaiņas starp iegādes un pārdošanas brīžiem. Ietekme var būt gan pozitīva, gan negatīva. Tā būs atkarīga no likmju izmaiņas virziena. Obligāciju tirgū valda ačgārna saikne – ja likme aug, cenas samazinās, un otrādi – ja likmes samazinās, cenas pieaug.
Izmantojot ieguldījumu fondus, valsts parāda vērtspapīru tirgū var piedalīties faktiski jebkurš investors, sākot ar dažiem desmitiem latu, bet tiešus ieguldījumus valstu vērtspapīros parasti mēdz veikt investori, kas rīkojas ar daudzkārt lielākām summām, lai gan atsevišķās valstīs pastāv programmas, kas ļauj “mazajiem” investoriem iegādāties valstu vērtspapīrus tieši no valdībām sākotnējās izsolēs.