Šajā daļā tiks analizētas dažas metodes kā ar saviem līdzekļiem varētu rīkoties cilvēki, kas jau dodas pelnītā atpūtā un vairs aktīvi naudu nepelna, bet gan drīzāk tērē agrāk uzkrātos līdzekļus, proti – kā ieguldīt savus brīvos līdzekļus pensionāriem.

Vairumam šīs grupas cilvēku vairs nav nepieciešama nauda lieliem tēriņiem, piemēram, jaunas mājas pirkšanai. Visdrīzāk viņi jau būs tikuši vaļā no lielām ilgtermiņa kredītsaistībām, taču iespējams būs saglabājusies vēlme finansiāli palīdzēt bērniem un mazbērniem un tā var būt papildus motivācija savu kapitālu iespēju robežās tomēr vairot.

Lai arī vairums pensionāru šobrīd saņem tikai valsts noteikto pensiju, no kuras pēc ikdienas tēriņiem nekas daudz pāri nepaliek, tomēr ir arī virkne iedzīvotāju, kuru finansiālais stāvoklis vairs nav atkarīgs tikai no valsts. Vēl vairāk – viņiem var būt līdzekļi, kuri krietni pārsniedz vienā mēnesī nepieciešamos tēriņus un līdz ar to svarīgs ir jautājums par nosacīti „liekās” naudas uzglabāšanu un tālāku investēšanu.

Lai vai cik lielas būtu naudas summas, šajā laikā galvenais mērķis ir nevis riskēt un, investējot naudu, cerēt uz milzu peļņu, bet gan ir svarīgi saglabāt savu kapitālu. Tāpēc naudas uzkrāšanai un ieguldīšanai ir jāizvēlas tie finanšu instrumenti, kuri ir droši, ar zemu risku.

Pirms veikt ieguldījumus

Gluži kā ģimenes cilvēkiem, arī mūža nogalē ir svarīga naudas plānošana un rūpīga tēriņu izvērtēšana. Taču ir gan viena nianse – ja ģimenei ar bērniem tas nepieciešams, lai „savilktu galus” kopā, tad pensionāram vairs tik striktos rāmjos nevajadzētu atrasties.

Pirms izvietot savus nosacīti „liekos” līdzekļus, šajā vecuma grupā būtu svarīgi saprast – cik liela naudas summa ir nepieciešama ikmēneša tēriņiem un kā tā veidojas. Piemēram, ik mēnesi valsts maksā noteiktu pensiju apmēru. Ja esat 2.līmeņa pensiju plāna dalībnieks, saņemsiet naudu arī no šī gadu laikā uzkrāta kapitāla. Bet, ja esat krājis arī līdzekļus 3.pensiju līmenī, tad jau no 55 gadu vecuma, varat saņemt noteiktu summu no uzkrājuma ikmēnesi, vai arī visu uzkrāto kapitālu uzreiz kā vienu summu un tad jau lemt, ko ar to darīt tālāk.

Ja ar šiem poteciālajiem ikmēneša ienākumiem ierastā dzīves līmeņa nodrošināšanai nepietiek, ir jēga sākt tērēt dzīves laikā arī citā veidā uzkrātos līdzekļus (ja tādi, protams, ir). Tāpēc būtu vēlams diviem trim mēnešiem plānoto tēriņu naudu glabāt vietā, kur tai var bez jebkādiem papildus ierobežojuma piekļūt. Proti, šie līdzekļi var atrasties bankas kontā, vai arī mājā, ja vien ir kāda droša vieta, kur naudai nevar piekļūt zagļi.

Savukārt pārējos līdzekļus ir vērts sadalīt sekojoši: pirmkārt – konkrētu naudas summu, kas būs nepieciešama tuvākā pusgada vai gada laikā, ir jēga likt krājkontā, kur tai var piekļūt salīdzinoši ātri. Turklāt šī nauda savā ziņā var kalpot arī kā „drošības spilvens” – ja nu rodas kādi neparedzēti papildus tēriņi, kam vajag lielāku naudas summa par to, ko esat noteikuši vienam mēnesim. Šiem mērķiem var arī izmantot dažāda laika termiņnoguldījumus.

Otrkārt, ja vēl paliek pāri līdzekļi, tad jau ir vērts padomāt par to izvietošanu citos finanšu instrumentos, kas ļautu arī vairāk pelnīt. Bet, ja dzīves laikā ir izdevies nopelnīt lielu naudu un vairs nav vēlēšanās pašam aktīvi nodarboties ar tās pārvaldīšanu, ir vērts apsvērt ideju par sava kapitālu nodošanu pārvaldīšanai trastam (par trasta pakalpojumiem ir iespējams lasīt rakstā – „Uzticības tirgus – trasts Latvijā un pasaulē”).

Parādzīmes un obligācijas

Protams, arī mūža nogalē jebkurš ir brīvs izvēlēties dažādus finanšu instrumentus kā savu naudu krāt un kā to vairot. Taču vairums finanšu ekspertu iesaka šajā vecumā izvēlēties ieguldījumus zema riska vērtspapīros. Tradicionāli par tādiem tiek uzskatīti parāda vērtspapīri – parādzīmes (dzēšanas termiņš līdz vienam gadam) un obligācijas (dzēšanas termiņs ilgāks par vienu gadu), jo īpaši, ja to īpašnieks ir valsts. Iegādājoties šādus vērtspapīrus ir skaidrs, principā ir skaidrs – kad un cik lielu peļņu būs iespējams saņemt.

Taču pašreizējā finanšu krīze ir ienesusi korekcijas – ne tikai Latvijai, bet arī citām valstīm ļoti trūkst naudas, un daudzas no tām arī emitē savas parādzīmes, lai starptautiskajos finanšu tirgos aizņemtos līdzekļus. Līdz ar to, pasauli ir pārpludinājis liels skaits pārādu vērtspapīrus un prognozēt to – vai tās joprojām paliks ļoti stabils un zema riska ieguldījums, ir ļoti grūti. Viss atkarīgs no parāda vērtspapīru emitētāja – konkrētās valsts un tās ekonomikas, vai uzņēmuma un tā finansiālas situācijas.

Obligācijas tiek pārdotas ar likmi, ko parasti nosaka izsolē. Taču to cenu ietekmē arī tirgus procentu likme, kā arī valūta, kurā šī parādzīme ir izlaista. Der atcerēties, jo mazāk kāds vēlēsies iegādāties kādas valsts vai uzņēmuma obligācijas, jo augstāka būs potenciālā peļņas likme jeb ienesīgums. Taču šādā gadījumā palielināsies arī šī ieguldījuma risks, jo ne tikai uzņēmums, bet arī ļoti nestabilas valstis mēdz savas saistītas nepildīt.

Ir divas iespējas, kad iegādāties obligācijas. Taču jebkurā gadījumā to nāksies darīt ar banku starpniecību. Pirmā: ir iespēja nosacīti iegādāties obligācijas uzreiz pēc to emitēšanas, proti, kad tās tiek pārdotas pirmo reizi. Lai arī izsolēs var piedalīties tikai bankas, tās šos vērtspapīrus var pirkt arī savu klientu, tai skaitā, arī fizisku personu uzdevumā. Taču, tā kā gan obligāciju emitentam ir tiesības noteikt ierobežojumus attiecībā uz izsolē iegādājamo vērtspapīru apjomu (piemēram, Valsts Kase, kas emitē Latvijas valsts parādzīmes, ir noteikusi, ka minimālais solījumu apjoms izsolē ir 100 latu), visdrīzāk arī bankas noteiks minimālos iegādes limitus.

Otra iespēja ir iegādāties parāda vērtspapīrus otreizējā tirgū, proti, atpirkt tās no kāda jau esošā vērtspapīra īpašnieka. Arī šajā gadījumā būs jāsazinās ar banku, un jādara šī vēlme zināma. Tāpat, ar bankas starpniecību, pirms vērtspapīra dzēšanas termiņa, ir iespējams sev piederošos parāda vērtspapīrus pārdot. Šajā gadījumā šī vērtspapīra cena būs atkarīga no piedāvājuma un pieprasījuma tirgū. Turklāt, lai arī obligācijas tiek uzskatīts par zema riska vērtspapīru, pašreiz tirgus svārstības var būt visai ievērojamas un tāpēc būs jāseko līdzi, kad tās labāk pirkt, bet kad – pārdot.

Lai kļūtu par parādzīmju vai obligāciju īpašnieku, ir nepieciešams izvēlēties banku, ar kuras starpniecību vēlaties tirgoties ar parāda vērtspapīriem.

Obligāciju ieguldījumu fondi

Salīdzinoši vēl mazākam riskam teorētiski ir pakļauts ieguldījums obligāciju fondos. Šādi ieguldījumu fondi tiek veidoti, pērkot dažādu valstu vai uzņēmumu parāda vērtspapīrus, un tādejādi mazinot ieguldījuma risku. Proti, ja kāds no vērtspapīriem kļūst mazāk vērtīgs vai arī netiks izpildītas saistības, zaudējumi kopumā nebūs tik lieli kā gadījumā, ja kāds būs nopircis tikai šo konkrēto, zaudējumus nesošo parāda vērtspapīru, jo citas fondā ietilpstošās parādzīmes un obligācijas spēs šos zaudējumus amortizēt.

Taču, pirms iegādāties obligāciju ieguldījumu fondu apliecības, der arī paskatīties, no kādu uzņēmumu un kādu valstu parādu vērtspapīriem šis fonds ir veidots un vai, ņemot vērā pašreizējo situāciju pasaules ekonomikā, šis ieguldījums būs drošs.

Obligāciju fondus var iegādāties ar banku vai ieguldījumus sabiedrību starpniecību. Arī atseviškas apdrošināšanas kompānijas piedāvā, piemēram, dzīvības apdrošināšanas produktus, kur arī nauda tiek izvietota dažāda veida, tai skaitā, arī obligāciju fondos.

Aiga Pelane, BNS

Citi raksti šajā sērijā:

Ievads: Kā krāt naudu dažādos dzīves posmos? (7. maijs, 2010)

Dzīves cikli I: Naudas krāšanas paņēmieni jauniešiem (21. maijs, 2010)

Dzīves cikli II: Naudas krāšana brīviem cilvēkiem (28. maijs, 2010)

Dzīves cikli III: Naudas krāšana ģimenes cilvēkiem (3. jūnijs, 2010)

Dažādu ieguldījumu veidu apkopojums, ienesīgums un izmaksas (29. jūnijs, 2010)