Kādas ir Latvijas priekšrocības, kādi – trūkumi?

Jau kādu laiku tiek apspriesta Latvijas uzņēmēju pārcelšanās uz citām valstīm, kā arī investoru skaita samazināšanās. Kā viens no galvenajiem iemesliem tiek minēta Latvijas nodokļu politika, kritizējot gan Latvijas nodokļu sistēmu, administrēšanu, gan likmes.

Zane Krecere, zvērinātu advokātu biroja «BORENIUS» juriste

Nodokļu režīma kritēriji

Lai noteiktu, cik labvēlīgs ir nodokļu režīms valstī, visbiežāk tiek vērtēti tādi kritēriji kā nodokļu likmes (ienākuma nodokļu likmes, tai skaitā nodokļu aprēķināšanas noteikumi, piemēram, zaudējumu pārnešanas iespējas, grupas konsolidācijas, procentu atskaitīšana u.tml., pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes, kā arī dividenžu, kapitāla ienākuma (capital gains) aplikšana ar nodokli), darbaspēka izmaksas, nodokļu administrēšana un politika, arī valsts politiskais, ekonomiskais un tiesiskais režīms. Protams, atkarībā no konkrētās situācijas svarīgi var būt arī tādi apstākļi kā noslēgtās nodokļu konvencijas, darbības izbeigšanas iespējas, nosacījumi attiecībā uz nodokļu maksāšanas izvairīšanos, speciāls nodokļu režīms konkrētajai darbība sfērai u.tml.

Viennozīmīgi pievilcīgākas uzņēmējdarbībai ir tās valstis, kas piedāvā uzņēmējiem izdevīgu/labvēlīgu regulējumu pēc iespējas vairāk aspektos, bet tas var būt atkarīgs arī no darbībām, ko attiecīgais uzņēmums konkrētajā valstī veic. Kāda tad ir pašreizējā Latvijas nodokļu sistēma, tās galvenās priekšrocības un trūkumi, tas tiks apskatīts šajā rakstā.

Nodokļu likmes

Ienākuma nodokļi

Vairākās jomās Latvijas nodokļu likmes vēl joprojām ir salīdzinoši zemas, piemēram, 15% uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) likme, kas ir viena no zemākajām Eiropas valstu vidū. Salīdzinoši, piemēram, Francijā – 33,33%, Beļģijā – 33%, Somijā – 26%, Austrijā, Dānijā – 25%, Luksemburgā – 21%, Polijā, Slovākijā – 19%. Vēl zemākas likmes ir Īrijā – 12,5%, Bulgārijā, Kiprā – 10%. Protams, jāatceras, ka no šī gada ar saimniecisko darbību nesaistītiem izdevumiem tiek piemērots papildu koeficients 1,5% apmērā.

Arī attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanu, valsts ir centusies ieviest vairākas visbiežāk izmantotās saimniecisko darbību stimulējošas nodokļu normas un peļņas samazināšanas iespējas. Piemēram, zaudējumu pārnešanu uz nākamajiem taksācijas periodiem, ko, sākot no šī gada, varēs darīt astoņu gadu periodā. Rezultātā, piemēram, šogad ciestos zaudējumus uzņēmēji varēs izmantot turpmākās peļņas samazināšanai līdz pat 2017. gadam. Liela daļa valstu gan ir izvēlējušās vispār nepiemērot termiņa ierobežojumus attiecībā uz zaudējumu pārnešanu. Jāpiebilst, ka samērā labvēlīgs režīms zaudējumu pārnešanai ir paredzēts reorganizācijas gadījumā (kas arī varētu būt īpaši aktuāli pašreizējos apstākļos). Uzņēmumu ienākuma nodokļa likums dod iespēju pārnest zaudējumus arī uzņēmumu grupā, ļaujot samazināt kopējo attiecīgajā gadā maksājamo nodokli grupas ietvaros. Turklāt konkrētos gadījumos (svarīgākais no tiem ir nosacījums, ka ārvalsts uzņēmums nevar segt šos zaudējumus savā rezidences valstī) zaudējumi var tikt pārnesti arī no ārvalstu uzņēmuma (grupas dalībnieka). Jānorāda, ka ne visu Eiropas valstu nodokļu sistēmas paredz šādas zaudējumu pārnešanas iespējas grupā.

Sākot no pagājušā taksācijas gada, ir arī iespēja samazināt maksājamo uzņēmumu ienākuma nodokli par nesadalītās peļņas daļu – summu, kas vienāda ar par taksācijas periodā iekšzemes nefinanšu uzņēmumiem latos izsniegto kredītu gada vidējās svērtās procentu likmes un pirmstaksācijas periodu nesadalītās peļņas reizinājumu. Šādā veidā valsts mēģina stimulēt uzņēmējus reinvestēt gūto peļņu sabiedrības darbībā. Šeit minams Igaunijas piemērs, kur uzņēmuma ienākuma nodoklis maksājams tikai tad, kad reāli tiek izmaksātas dividendes, bet, ja pelņa netiek ņemta ārā, nodoklis nav jāmaksā. Tas, protams, ir izdevīgi līdz brīdim, kamēr dalībnieki nevēlas saņemt dividendes, jo tās izmaksājot nodoklis tomēr ir pietiekami liels.

Pieejami ir arī salīdzinoši izdevīgi noteikumu pamatlīdzekļu nolietojuma aprēķināšanai nodokļu vajadzībām, it īpaši attiecībā uz augstas tehnoloģijas iekārtām.

Latvijai ir noslēgtas arī vairākas nodokļu konvencijas gan ar Eiropas, gan Āzijas valstīm, kā arī ASV, līdz ar to nodokļu maksātājiem, kas veic darbību vai kam ir sadarbības partneri attiecīgajās valstīs, ir iespēja izmantot nodokļu konvenciju sniegtās priekšrocības – samazinātas likmes vai pat atbrīvojumus no nodokļu maksājumiem.

Latvija ir ieviesusi Eiropas Savienības direktīvu prasības saistībā ar nodokļa piemērošanu dividenžu, procentu un intelektuālā īpašuma izmaksai starp saistītiem uzņēmumiem (pēdējiem diviem maksājumiem gan ir noteikts pārejas periods). Runājot par dividendēm, Latvija ir izvēlējusies īpaši labvēlīgu pieeju – no jebkāda ieturējuma nodokļa Latvijā pilnībā ir atbrīvotas visas dividendes, ko Latvijas sabiedrības izmaksā uzņēmumiem, kas ir citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts rezidenti, neatkarīgi no tā, kāds ir attiecīgā uzņēmuma dalības apmērs un ilgums Latvijas sabiedrībā. Salīdzinājumam – vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs šāda atbrīvojuma piemērošanai ir noteikti kritēriji – minimālais dalības apmērs un ilgums, ko atļauj direktīva. Piemēram, Lietuvā no nodokļa atbrīvotas ir dividendes, ja to saņēmējam pieder vismaz 10% no izmaksātāja pamatkapitāla vismaz 12 mēnešus, arī Somijā nodokļa atbrīvojums piemērojams, ja dividenžu saņēmējam pieder vismaz 10% no maksātāja pamatkapitāla. Citos gadījumos, t.i., ja Latvijas sabiedrības dividendes izmaksā, piemēram, Krievijas vai ASV sabiedrībām, gan piemērojams 10% nodoklis.

Arī Latvijas sabiedrībām no Latvijas, kā arī Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valstu uzņēmumiem saņemtās dividendes netiek iekļautas apliekamajā ienākumā (citos gadījumos nepieciešama vismaz 25% dalība).

Līdz ar to var teikt, ka attiecībā uz peļņas izmaksu Latvijas sabiedrību dalībniekiem – citām Latvijas vai Eiropas Savienības dalībvalstu, vai Eiropas Ekonomikas zonas valstu sabiedrībām – Latvija piedāvā pat ļoti izdevīgu nodokļu režīmu.

Taču atšķirībā no lielas daļas valstu, kas no nodokļa atbrīvojušas ir arī ienākumu no tādu sabiedrību, kas atbilst līdzīgiem kritērijiem kā dividenžu izmaksas gadījumā, kapitāla daļu pārdošanas, šāds ienākums Latvijā ir ar nodokli apliekams. Izņēmums ir ieņēmumi no Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas publiskās apgrozības vērtspapīru pārdošanas. Līdz ar to līdzīga atbrīvojuma ieviešana arī attiecībā uz ienākumu no kapitāla daļu pārdošanas viennozīmīgi būtu papildu stimuls investoriem.

Privātpersonu fiksēto iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi 26% var uzskatīt par salīdzinoši augstu, ņemot vērā, ka tā tiek piemērota visiem ienākumiem, izņemot ienākumus no kapitāla. Piemēram, Lietuvā, Čehijā IIN likme ir 15%, Igaunijā – 20%. Lielā daļā valstu tiek piemērota progresīvā nodokļa likme, taču šādos gadījumos nodokļa piemērošanas slieksnis ir izvēlēts pietiekami augsts, lai tas būtiski neietekmētu mazāka ienākuma saņēmējus. Piemēram, Somijā ar nodokli neapliek ienākumus, kas gadā nepārsniedz 15 200 eiro, Kiprā – 19 500 eiro. Turklāt daudzas valstis dod iespēju pāriem kopīgi maksāt nodokļus, attiecīgi nodrošinot lielākus atvieglojumus u.tml.

Arī sociālo maksājumu likmes un sadalījums Latvijā ir viens no augstākajiem un neizdevīgākajiem darba devējiem. Protams, nevar runāt tikai par maksājumu vienkāršu samazināšanu, jo no tiem ir atkarīgi dažādi pabalsti, pensijas u.tml., līdz ar to būtu jāvērtē visa sociālo iemaksu sistēma kopumā. Vērtējot kopējās darbaspēka izmaksas Latvijā, jāatzīst, tās ir samērā lielas – kopā ar sociālajiem maksājumiem darbaspēka izmaksas ir apmēram 60%.

Par ienākumiem no kapitāla – līdz šim privātpersonām situācija Latvijā bija ļoti izdevīga jo ar nodokli netika apliktas no Eiropas Savienības dalībvalstu (tai skaitā Latvijas) vai Eiropas Ekonomikas zonas valstu sabiedrībām saņemtās dividendes, ne arī cita veida kapitāla pieaugums (izņemot ienākumus no nekustamā īpašuma pārdošanas konkrētos gadījumos). Taču, sākot ar šo gadu, tiek ieviests 10% ieturējuma nodoklis attiecībā uz privātpersonu (gan rezidentu, gan nerezidentu) saņemtajām dividendēm un cita veida ienākumu no kapitāla un 15% nodoklis kapitāla pieaugumam.

Līdz ar to arī Latvija pievienojas lielākajai daļai Eiropas, un citām valstīm, kur šāda veida ienākumi iedzīvotājiem ir ar nodokli apliekami. Piemēram, Igaunijā ar nodokli ir apliekams jebkāda veida kapitāla ienākums, tai skaitā no kapitāla daļu vai jebkāds cita ieguldījuma sabiedrībās, nekustamā īpašumā pārdošanas, likvidācijas kvotām u.tml., ko gūst privātpersonas – rezidenti, piemērojot vispārīgo 21% likmi. Attiecībā uz dividendēm Igaunijā uzņēmumi ietur nodokli dividenžu izmaksas brīdī, kas gan nav uzskatāms par iedzīvotājiem piemērojamu nodokli, bet gan par uzņēmuma nodokli, taču jebkurā gadījumā ar tādu jārēķinās. Lietuvā no privātpersonu saņemtajām dividendēm tiek ieturēts nodoklis 20% apmērā, bet kapitāla pieaugumam, t.i., no īpašuma pārdošanas, piemērojams 15% nodoklis, taču šeit var būt izņēmumi – atkarībā no kapitāla aktīvu turēšanas ilguma un apmēra. Somijā kapitāla ienākumam piemērota 28% likme; nodoklis no dividendēm tiek aprēķināts pēc noteiktas formulas – atkarībā no izmaksātāja statusa, t.i., publiska vai privāta sabiedrība, kā arī no izmaksājamo dividenžu apmēra. Bet Luksemburgā un Nīderlandē no privātpersonu saņemtajām dividendēm ir jāmaksā nodoklis (15%). Lielākajā daļā valstu arī cita veida privātpersonu ienākums no kapitāla ir ar nodokli apliekams, bet bieži ir iespējami izņēmumi (parasti, izvērtējot aktīvu turēšanas periodu un apmēru). Protams, ir arī tādas valstis, kur nodokļi šāda veida ienākumam (ne dividendēm, ne kapitāla pieaugumam) vispār netiek piemēroti, (piemēram, Kipra, Malta, izpildoties konkrētiem priekšnosacījumiem).

Tātad var secināt, ka Latvijas izvēlētā likme ienākumam no kapitāla un kapitāla pieaugumam ir salīdzinoši zema. Protams, jautājums ir, vai šāds nodoklis ir ieviests īstajā laikā un formā un nepiemērojot nekādu pārējas periodu attiecībā uz iepriekš noslēgtajiem darījumiem. Kā arī – vai šajā gadījumā nebūtu nepieciešami kādi izņēmumi, piemēram, uz kapitāla aktīviem, kas personai piederējušas ilgstoši (vienīgais izņēmums šobrīd ir ienākums no nekustamā īpašuma, kas personai piederējis ilgāk par 60 mēnešiem un vismaz 12 mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas dienai ir personas deklarētā dzīvesvieta, pārdošanas), jo, ieviešot šo nodokli, kā galvenais tā mērķis tika uzsvērts ienākuma aplikšana no spekulatīviem darījumiem, bet šobrīd tas vienādi tiek piemērots gan personām, kas pārdod paša dibinātas, vadītas un ilgus gadus piederējušas sabiedrības kapitāla daļas, gan tiem, kas regulāri tirgojas ar vērstpapīriem. Īsta skaidrība vēl joprojām nav arī nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas kārtību (piemēram, par atskaitāmajiem izdevumiem darījumos ar kapitāla aktīviem, iespēju segt zaudējumus tikai viena gada ietvaros).

Kā pozitīvu soli, var uzskatīt patenta maksu ieviešana, ko konkrētas saimnieciskās darbības veicēji var izvēlēties tā vietā, lai atsevišķi maksātu sociālos maksājumus un iedzīvotāju ienākuma nodokli. Šādā veidā valsts mēģina cīnīties pret «ēnu ekonomiku» mazo uzņēmēju vidū, jo līdz šim liela daļa individuālie pakalpojumu sniedzēji bieži izvēlējās nereģistrēties un nemaksāt nekādus nodokļus, pamatojoties uz nodokļu likmēm, sarežģīto aprēķināšanas/nomaksas kārtību. Bet šādā viedā nodokļu maksāšanas process tiek atvieglots. Protams, lai veiksmīgi realizēto šādu ieceri, būtu jāpiemēro adekvātas patenta maksu likmes, kā arī tā būtu aktīvi jāskaidro mērķauditorijai, kas līdz šim diemžēl nav pietiekami darīts.

Šobrīd tiek apspriests arī īpašs mikrouzņēmumu nodoklis, taču šajā sakarā vēl ir daudz neskaidrību.

PVN

PVN likme Latvijā ir salīdzinoši augsta, bet līdzīga PVN likme (20–22%) ir lielā daļā Eiropas valstu. Taču daudzas valstis, piemēram, Austrija, Somija, Polija, ir izvēlējušās plašāk piemērot samazinātās likmes, tai skaitā arī pārtikas produktiem vai vismaz galvenajiem pārtikas produktiem, par ko arī Latvijā ir daudz diskutēts.

Latvija vairāk vai mazāk ir centusies ieviest Eiropas Savienības direktīvu prasības, kas attiecas uz PVN, tai skaitā jaunos noteikumus, kas saistīti ar pakalpojuma sniegšanas vietas noteikšanu, kā arī virkni tā saucamās «izvēles normas». Piemēram, PVN grupu formēšana, īpašu režīmu importa darījumiem un iespēju atgūt PVN par zaudētajiem parādiem.

Taču viens no aktuālākajiem jautājumiem pašlaik ir PVN nomaksas kārtība – atbilstoši likumam PVN valsts budžetā ir jānomaksā pēc tam, kad pakalpojums sniegts/piegādātas preces, neatkarīgi no tā, vai attiecīgais rēķins ir samaksāts. Līdz ar to, ņemot vērā pašreizējo situāciju, kad ir būtiski pasliktinājusies uzņēmumu maksātspēja un aizvien biežāk tiek kavēti maksājumi, rodas situācija, ka uzņēmējs ir spiests maksāt valsts budžetā PVN attiecībā uz summām, kas vēl nav saņemtas un iespējams arī netiks saņemtas. Tajā pašā laikā šāda sistēma paver iespējas arī krāpnieciskām darbībām ar priekšnodokli par vēl neapmaksātām precēm/pakalpojumiem. Bet jāsaka, ka šāda PVN nomaksas shēma darbojas arī citur.

Taču no šī gada ir ieviestas vairākas normas, lai atvieglotu mazo un vidējo uzņēmēju darbību, gan paredzot atvieglotas nodokļa deklarēšanas un nomaksas prasības (atsevišķos gadījumos PVN deklarēšanas un nomaksas termiņš pagarināts pat līdz sešiem mēnešiem), gan arī piedāvājot īpašu nodokļa maksāšanas un priekšnodokļa atskaitīšanas kārtību, kad nodoklis valsts budžetā tiek maksāts par to taksācijas periodu, kad ir saņemta samaksa par piegādātajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem, bet priekšnodokli atskaita tajā taksācijas periodā, kad ir samaksātas no citām apliekamajām personām saņemtajos nodokļa rēķinos norādītās nodokļa summas. Šo kārtību var izmantot nodokļu maksātāji, kas atbilst konkrētiem kritērijiem. Līdz ar to vismaz daļai no nodokļu maksātājiem ir dota iespēja maksāt PVN pēc tā saucamā «kases principa».

Šobrīd ir arī sagatavots jauns PVN likumprojekts, kas apvienotu un precizētu visus līdz šim veiktos grozījumus, kā arī ieviestu jaunas normas. Ar šo likumprojektu ir iecerēts atvieglot nodokļu maksātāju administratīvo slogu un ar PVN aprēķināšanu/nomaksu saistītos pienākumus. Likumprojektā ir iestrādātas arī vairākas jaunas izvēles normas (piemēram, iespēja piemērot PVN lietota nekustamā īpašuma pārdošanai), kas varētu būt interesantas nodokļu maksātājiem. Taču šobrīd šī likumprojekta pieņemšana vēl ir procesā.

Nodokļu administrēšana un politika

Gan no vietējiem uzņēmējiem, gan ārvalstu investoriem bieži nākas dzirdēt, ka nodokļu administrēšanas kārtība Latvijā ir samēra nedraudzīga un apgrūtinoša uzņēmējiem.

Kā vienu piemēru var minēt Valsts ieņēmumu dienesta (VID) lēmumu un uzziņu pārsūdzēšanu – tā kā šobrīd VID lēmumi vispirms tiek pārsūdzēti iestādes ietvaros (vai Finanšu ministrijā atkarībā no apstākļiem), tie praktiski vienmēr saskan ar sākotnējo lēmumu, bet tikai pēc tam nodokļu maksātājam ir tiesības iet uz Administratīvo tiesu, kur lieta tiks izskatīta pēc būtības, līdz ar to šāds process ir nelietderīgs laika un līdzekļu patēriņš gan VID, gan nodokļu maksātājam. Protams, ir arī izņēmumi šajā sakarā, bet lielā daļā gadījumos tā tomēr ir realitāte.

Arī par elektronisku rēķinu izmantošanu, kas viennozīmīgi atvieglotu uzņēmēju darbību, ir daudz runāts, bet īstas skaidrības un vienota nostāja starp VID un uzņēmējiem tā arī nav.

Kritizēti tiek uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) avansa maksājumi, kuru apmērs tiek noteikts, pamatojoties uz uzņēmuma iepriekšējā gada rezultātiem, jo tas ne vienmēr var būt objektīvs kritērijs avansa maksājumu noteikšanai. It sevišķi, ja iepriekšējā gadā sabiedrība ir guvusi savai darbībai neregulāru ienākumu (piemēram, kāda būtiska aktīva pārdošana u.tml.), kā rezultātā attiecīgajā gadā ir bijis liels ienākums, bet tas nav paredzams nākamajā gadā. Lai gan likums paredz iespēju, ka VID var noteikt citu avansa maksājumu apmēru, taču tikai, ja ir pamatots maksātāja iesniegums un likumā noteiktajos gadījumos.

Un, protams, fakts, ka nodokļu administrācija vēl joprojām galveno uzsvaru liek uz uzņēmēju kontroli un pārbaudi, nevis sadarbību un skaidrošanu. Kā jau minēts iepriekš, jauno normu ieviešanai, tāpat kā jau esošu normu pareizai piemērošanai, ir nepieciešama informācija un skaidrojumi ne tikai no nodokļu konsultantu puses, kas mēģina šīs normas izprast no sava skatupunkta, bet arī no nodokļu administrācijas puses, kas sniegtu pamatotu un skaidru viedokli par piemērošanas praksi un prasībām. Tas viennozīmīgi varētu atvieglotu gan VID, gan uzņēmēju darbu.

Taču, neraugoties uz visu iepriekš minēto, visbiežāk kā problēma un iemesls darbības pārcelšanai/investīciju neveikšanai tomēr tiek minēta nestabilitāte nodokļu politikā un līdz ar to uzņēmēju nespēja plānot tālākas darbības. Fakts, ka tik būtiskas nodokļu izmaiņas, piemēram, kā PVN likmes paaugstināšana pagājušajā gadā, iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes paaugstināšana un pilnīgi jauna apliekamā ienākuma (kapitāla ienākuma) ieviešana, tiek pieņemtas un piemērotas nepilna mēneša laikā, tādējādi nedodot nodokļu maksātājiem iespēju ne sagatavoties, ne saprast jauno normu piemērošanas kārtību, to tikai apliecina. Turklāt ir jau pagājis pusgads kopš tādu jaunumu kā „dienesta auto nodoklis” un „kapitāla nodoklis” ieviešanas, bet vēl joprojām, ir ļoti daudz neskaidru jautājumu šajā sakarā.

Tātad, lai arī atsevišķās sfērās Latvijas nodokļu sistēma piedāvā tiešām labvēlīgu režīmu, šī nestabilitāte un neparedzamība diemžēl nerada šobrīd pārāk labu priekšstatu par to. Līdz ar to arī saprotamas ir runas par uzņēmēju vēlmi pārcelt savu uzņēmējdarbību vai tās daļu, kā arī par investoru skaita samazināšanos.

Tomēr, domājot par uzņēmējdarbības pārcelšanu uz citu valsti, jāņem vērā, ka ne jau visos gadījumos tas būs iespējams un pat izdevīgi. Tas lielā mērā ir atkarīgs no veiktās uzņēmējdarbības veida, kā arī vietas, kur tiek plānots realizēt preces/pakalpojumus, jo, piemēram, gadījumā, ja visa pamatdarbība (pārdošana, pakalpojumu sniegšana) tāpat notiks Latvijā, visdrīzāk, arī Latvijā būs jāmaksā nodokļi saistībā ar šīm Latvijā veiktajām darbībām (gan UIN, IIN, gan PVN).

Taču jebkurā gadījumā uzņēmēji – gan vietējie, gan ārvalstu – var domāt par uzņēmējdarbības organizēšanu tā, lai optimizētu nodokļus, ņemot vērā izdevīgāko nodokļu regulējumu konkrētām darbībām. Piemēram, izvietot ražotni valstī, kur ir izdevīgākas ar ražošanu saistītās izmaksas (darbaspēks, ražošanas izmaksas – elektrība, ūdens u.tml.), pārdošanas uzņēmumam izvēloties vietu atkarībā no UIN, PVN likmes, intelektuālajam īpašumam – atkarībā no amortizācijas iespējām un nodokļu režīma, bet holdinga sabiedrības jurisdikcijas izvēlei svarīgs, protams, būs nodokļu režīms attiecībā uz dividenžu un kapitāla ienākuma izmaksu/ saņemšanu, procentiem.

Attiecīgi ir iespējams strukturēt uzņēmumu grupu tā, lai nodrošinātu tās efektīvāku darbību gan attiecībā uz nodokļu nomaksu, gan administratīvā ziņā, kas nav nekas slikts, jo optimizēt nodokļu maksājumus nenozīmē izvairīties no nodokļu maksāšanas, bet gan izvēlēties izdevīgāko darbības vietu un veidu. Turklāt valstis no tā var tikai iegūt, izvērtējot, kādas būtu sfēras, kur uzņēmējiem piedāvāt šādas nodokļu optimizācijas iespējas un radīt interesi konkrētai darbībai attiecīgajā valstī. Piemēram, visiem zināms, ka Kipras galvenā pamatdarbība ir holdingu sabiedrību izveidošana/uzturēšana, kas ir panākta, pateicoties izdevīgajam nodokļu režīmam attiecībā uz dividendēm un kapitāla pieaugumu.

Līdz ar to Latvijai drīzāk būtu jādomā par jaunu investīciju piesaisti un valsts ekonomiskās izaugsmes ilgtermiņa stimulēšanu, nosakot, kas būs tās jomas un sfēras, kurās uzņēmēji būs ieinteresēti šeit darboties un kurās Latvija varētu konkurēt ar citām jurisdikcijām.

Protams, pirmais «solis» būtu – stabilitātes nodrošināšana nodokļu sistēmā, lai ļautu uzņēmējiem plānot tālākās darbības, jo labvēlīgas investīciju un uzņēmējdarbības vides radīšanai, nodokļu likumdošanai jābūt stabilai, paredzamai, taisnīgai un samērīgai. Kā arī uzņēmējiem, tāpat kā citiem nodokļu maksātājiem, būtu svarīgi redzēt, ka viņu maksātie nodokļi tiek saprātīgi izmantoti, neradot papildu apgrūtinājumus darbībai, bet gan atvieglojot un veicinot to.