Pēdējā laikā par krīzes skartajiem tautiešiem dzirdēts pietiekami daudz – televīzijā, laikrakstos vai vienkārši kaut kur garām skrienot, bet vēl nebija nācies tikties aci pret aci, lai uzklausītu kādu no šiem stāstiem no sākuma līdz beigām. Tāpēc, kad bija jau norunāta tikšanās ar cilvēku, kurš uzsācis savu fiziskās personas maksātnespējas procesu, es pieķeru sevi domājam, ka nezinu, kā lai uzvedos intervijas laikā. Kāds viņš būs? Bēdu sagrauzts, uzvilkts, ironiski noskaņots par visu, jo bankai un tiesu izpildītājiem nepieejamā zeķē paslēpis līdzekļus, par ko turpināt uzdzīvot. Tas ir kāds vīrietis virs četrdesmit, melni svītrotā uzvalkā, kura audumu pazinēji dēvē par baņķieru pidžamu. Mani aizspriedumi vienā mirklī izkūp, jo viņš nevienu, izņemot sevi, savās neveiksmēs nevaino. Panākumi esot aizmiglojuši pat viņa divdesmit gadu pieredzi uzņēmējdarbībā. Taču viņš atkal uzsācis jaunu projektu, un viņa enerģiskums un skaidrā valoda liek domāt, ka ar viņu viss būs kārtībā.
Strādāja dienu un nakti
„Vienmēr esmu bijis cilvēks, kurš paļaujas tikai uz sevi. Ja vēlētos iesaistīties politikā, tad būtu jāiet pie lielajiem zēniem, kuri to ietekmē, un pašam tajā jāpiedalās. Taču es tur neesmu piedalījies un biznesā vienmēr esmu paļāvies tikai uz sevi. Diemžēl. Jo esmu kļūdījies. Tikai tāpēc, ka vienā brīdī likās, ka jūra līdz ceļiem. Desmitgadēs mērāma normāla attīstība un iestrādnes. Burbuļa laikā četri labi darījumi, katrs nākamais arvien apjomīgāks un finansiāli ietilpīgāks, un viss! Pasaule pie kājām! Sajūta, ka tevi no šī troņa nevar nogrūst, nekas nevar ietekmēt. Un tad kļūdains projekts, nelaikā, kas aiz sevis, kopā ar visu pārējo ekonomiku, nes tik drausmīgas sekas, ka nav iespējams atgūties. Protams, tas tā nebūtu bijis, ja nebūtu iestājusies krīze. Tomēr! Ja reiz sevi uzskatu par komersantu, kuram jāspēj prognozēt un paredzēt, izsvērt un pieņemt pareizos lēmumus, bija jāapzinās, ka eiforijai bija jābeidzas,” stāsta uzņēmējs, kurš, tāpat kā daudzi šodien, nokļuvis neapskaužamā situācijā, taču padoties negrasās.
Deviņdesmito gadu sākumā kādā Kurzemes mazpilsētā viņam piederēja kiosks, kuru pārņēma no Patērētāju biedrības. Strādāja pa dienu, naktī brauca pēc preces, kuras tirgotas konteineriem. Vēlāk noskatījis ēku šīs pašas mazpilsētas centrā, vieta bijusi ideāla veikalam. Uzzinājis, ka tās īpašnieks dzīvo ārzemēs, sazinājies ar viņu, īpašumu atguvis un piecos gados to izpircis. „Tur bija veikals, kafejnīca. Viss notika lieliski. Lai gan man jau tad bija skaidrs, ka tur jāstrādā darbiniekiem, bet es gribu attīstīt citus biznesa virzienus. Vēlāk iepazinos ar cilvēkiem, kuri kļuva par maniem partneriem, darbojāmies kopā. Mums bija tādi attiecību modeļi, kuros viens otru nekad nepiečakarējām.”
Pats atbildu par savām kļūdām
Sākumā uzcelts liels atpūtas komplekss, pēc tam nodibināja nekustamo īpašumu aģentūru, realizēja dažādus attīstības projektus, tika tirgoti zemes gabali. „Par miljonu nopirkām un gandrīz par diviem pārdevām. Visa nauda tika ieguldīta citos projektos. Bet tagad varu tikai domāt, vai tas bija pareizi vai ne? Droši vien vajadzēja mācēt apstāties. Uz restorāniem neesmu gājis, nekad neesmu naudu tērējis tā, lai sevi uzskatītu par izšķērdīgu. Jā, nopirku padārgu autiņu, jaunu. Nu, kur var būt stulbums nopirkt jaunu Mercedes džipu? Par to tikai šodien domāju, tas bija stulbi, bet toreiz likās, tā vajag, tas ir normāli. Šobrīd taču ir skaidrs, ka normāli cilvēki pērk trīs gadu vecus, bet labu marku autiņus!”
Šajā laikā realizēts arī dzīvojamo ēku projekts, būvniecība uzsākta brīdī, ko šodien uzskatām par trekno gadu celtniecības izmaksu kulmināciju. Sākuši tirgot dzīvokļus, kad sākās krīze. Tagad viņa uzņēmuma saistību apjoms pret banku ir pusmiljons latu, bet paša saistības ir viens miljons latu. „Lasu, ko presē saka banku pārstāvji par iesāktajām fiziskās personas maksātnespējas lietām, tie visi ir komersanti, uz kuriem nevar attiecināt fiziskās personas maksātnespējas likumu. Protams, viena daļa ir komersanti, bet kas tad viņus par tādiem pataisīja, uz kuriem tomēr attiecas šis likums? Aizņēmušies taču būtu uzņēmumi, bet bankas nosacījumi kreditēšanai pieļāva tikai finansēt tos kā privātpersonu kredītus. Kā kredītu nodrošinājumu izmantojot agrāk iegādātos, nekustamos īpašumus. Protams, ka 20 gadu laikā šo to biju iegādājies, uzkrājis un sapelnījis.” Viņa maksātnespējas lietā ir skaidri norādīti ienākumi mēnesī, kurus novirza dažādu izmaksu veikšanai gan saistībā ar maksātnespējas procesu, gan bērnu un sevis uzturēšanai: personīgiem izdevumiem ir Ls 150 mēnesī, par katru bērnu – Ls 180 mēnesī, kopā nepilni Ls 1000 mēnesī, kā to paredz likums. „Kontam, kas atvērts, sekoju līdzi, lai neko nepārkāptu un administratoram nerastos jautājumi, lai bankām nebūtu iespējas apstrīdēt manu maksātnespējas procesu.
Ko nozīmē maksātnespējas process? Kaut kad agrāk esi gājis uz augšu, jauna ideja, jauns projekts, jauns līgums, jauns finansējums, ar jaunu spēku un azartu meties iekšā un strādājis līdz redzamam rezultātam, bet šobrīd nodarbošanās ar maksātnespējas procesu nav orientēta uz attīstību, bet gan tikai uz šī mirkļa situācijas saglābšanu ar ticību un pārliecību par stabilitāti nākotnē un mieru dvēselē pēc maksātnespējas plāna realizācijas. Maksātnespējas likums paredz, ja pēc Mantas pārdošanas un kreditoru prasījumu apmierināšanas plāna realizācijas pilnībā, pēc pieciem gadiem, kaut arī pārdodot visus savus īpašumus, tomēr pilnībā nebūšu norēķinājies ar kreditoriem, varēšu sākt visu no sākuma.” Kaut gan no jauna ir jāsāk jau tagad, un es arī to cenšos darīt.
Kur skatījās banka?
„Manā situācijā svarīgi ir sevī rast spēku domām par attīstību. Patlaban esmu iesaistījies jaunā projektā, redzu jaunas attīstības perspektīvas, domāju par ražošanu, par to biju domājis arī pirms desmit gadiem. Uzskatu, ka tā ir pamats un stabilitāte, bet, protams, ka mans prāts un acis aizmiglojās pirms četriem gadiem, kad sākās nekustamo īpašumu bums. Ražošanā tev rentabilitāte var būt 15% labākajā gadījumā, un jābūt baisam apgrozījumam, lai sasniegtu labus peļņas rādītājus, un kādām vēl jābūt investīcijām? Savukārt nekustamo īpašumu projektos bija tikai jāspēj konkrētajā mirklī to ieraudzīt, kad jau bija pircējs. Protams, tas aizmigloja acis. Šobrīd ir jārod spēks sākt no sākuma, jo maksātnespējas procesa apstiprināšana ir tikai aisberga redzamā daļa. Viss reāli sākas tikai tagad. Pagaidām, kaut arī maksātnespējas process ir apstiprināts vasarā, ļoti precīzi un stingri turos pie izstrādātā plāna. Pieņemu, ka tas bankām ir neinteresanti, bet tāds nu ir likums, kurš ļauj man atkopties un nesabrukt. No vienas puses, varētu pārmest bankai, kādēļ tā atļāva man uzņemties saistības, par kurām man kā privātpersonai mēnesī bija jāmaksā vairāk kā Ls 7000. Kur tad skatījās banka? Protams, arī man tas bija izdevīgi, savu vainu nenoliedzu un uzskatu, ka pie visa vainīgs esmu es. No otras puses, banka saka, mēs izvērtējām. Nekas tamlīdzīgs, bankas savā starpā cīnījās par tirgus daļu. Deva kredītu pat 110% vai 120% apjomā no īpašuma vērtības.
Manā dzīvē bija posms, kad ar partneri realizējām nekustamā īpašuma projektu un strādājām padsmit stundu diennaktī. Mūsu sievas, lai izrautu mūs no šī vājprātīgā darba ritma, noorganizēja braucienu uz Āziju. Izceļojāmies tur divas nedēļas, pirmo reizi biju tropiskā zonā. Tad arī es sāku domāt, uz kurieni mana dzīve iet, kam tas viss ir vajadzīgs? Vai tiešām biznesu nevar sakārtot tā, lai arī ģimenei atliek laiks? Un lēnām mēģināju to tā arī kārtot. Bet šobrīd es atkal sevī esmu ieslēdzis apziņu, ja neesi spējīgs nopelnīt, lai normāli nodrošinātu sevi un ģimeni, tad jāšancē. Un tādēļ atkal strādāju padsmit stundu, man ir jauns projekts, pilna galva ar idejām, un ticu tam, ka izķepurošos un šo laiku atcerēšos kā nelāgu pieredzi. Brīžiem liekas, ka vieglāk būtu visu pamest un aizbraukt, bet, par laimi, tie ir tikai mirkļi. Tad tu noskurinies un ej tālāk. Lielu atbalstu un ticību saviem spēkiem gūstu no ģimenes, bērniem un sieviņas. Godmaņa kunga vārdiem sakot, mēs kā pingvīni vairāk sakļaujamies un jūtamies stipri un neievainojami, esot kopā. Tikai katra galvā ir spēja visu sākt no sākuma. Bet varbūt – “no sākuma” nav īstais vārds, jo pieredzi, zināšanas, kļūdas un veiksmes, man neviens nevar atņemt.” Varbūt vairāk labā un pozitīvā, mazliet prāta, mazāk kļūdu, un viss notiek.
Komentē Jānis Spriņģis, Hipo Fondu Aktīvu pārvaldes daļas vadītājs
Jānis Spriņģis, IPS Hipo Fondi
Iesaistoties uzņēmējdarbībā, vienmēr ir vērts atcerēties, kāpēc parasti biznesa darbība tiek oficiāli veikta ar ierobežotu atbildību. Ne velti viena no populārakajām uzņēmējdarbības formām ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs, ir sabiedrība jeb uzņēmums ar ierobežotu atbildību. Uzņēmējdarbība ar ierobežotu atbildību nodrošina, ka uzņēmuma veidotājs vai īpašnieks tiek motivēts kaut ko darīt, uzņemties riskus, lai kaut ko sasniegtu, – ja uzņēmēja atbildība būtu neierobežota un pārsniegtu uzņēmumā ieguldīto līdzekļu apjomu, cilvēku skaits, kas vispār vēlētos iesaistīties uzņēmējdarbībā un radītu darbavietas citiem cilvēkiem, būtu daudz mazāks. Tas savukārt negatīvi ietekmētu kopējo sabiedrības dzīves līmeni. Ar personiskajām garantijām biznesam vajadzētu uzmanīties, jo neviens projekts nav tik drošs, lai nekas slikts un negaidīts nevarētu notikt. Materializējoties negatīvajiem scenārijiem, var rasties situācijas, kad personisko garantiju veicējs iekuļas nopietnās un cilvēciski nepatīkamās problēmās. Protams, raugoties no finansējuma sniedzēju skatu punkta, jebkurš papildu nodrošinājums, piemēram, aizdevumam, samazina investīciju risku – tāpēc dažādi finansējuma sniedzēji var būt ieinteresēti prasīt cik vien iespējams lielas garantijas. Te ir vērts atcerēties, ka dažādiem ekonomikas dalībniekiem ir dažādas intereses, kas ne vienmēr sakrīt. Piemēram, ja prasīsim frizierim, vai mums ir nepieciešams uzlabot frizūru, viņš, visdrīzāk, atbildēs, ka tas ir nepieciešams, jo, iespējams, vairāk domās par
savas peļņas iespējām, nevis objektīvi centīsies izvērtēt situāciju. Tomēr uzņēmējam ir jāspēj novilkt robežu, saprotot, ka visām lietām ir savi limiti. Laikos, kad apkārt valda optimisms un visur viss aktīvi notiek, protams, ir grūti apstāties un šādas robežas novilkt. Tāpēc daudzās situācijās risinājumus ir iespējams rast, konsultējoties ar padomdevējiem, kuriem nav interešu konfliktu un kuri spēj daudzmaz objektīvi raudzīties un izvērtēt noteiktas situācijas.
