Tukšs populisms – tā ekonomisti visbiežāk sauc ar zināmu regularitāti politikas gaiteņos vīdošās idejas par to, ka viens no Latvijas sociālās sistēmas glābiņiem ir fondēto pensiju apsaimniekošanas nodošana atpakaļ Valsts Kasei (VK).

„Savulaik VK par fondēto pensiju pārvaldnieku tika noteikta, lai būtu pārejas periods, kurā privātie pārvaldnieki savu darbību attīstītu tik tālu, lai varētu saņemt licences nodokļu naudas pārvaldei. Tagad valstij ar tiešu fondēto pensiju pārvaldi nevajadzētu nodarboties. Tas ir komercpakalpojums,” saka “SEB atklātā pensiju fonda” valdes priekšsēdētāja Dace Brencēna, kura savulaik VK bija atbildīga par fondēto pensiju sistēmas ieviešanu Latvijā.

Valsts pārvaldes plusi un mīnusi

Fondēto pensiju sistēma, ar mērķi ļaut tagad strādājošajiem piepelnīt klāt naudu pirmā līmeņa pensijām, Latvijā tika ieviesta 2001.gadā un pirmos divus gadus VK bija vienīgais šīs naudas pārvaldnieks. 2003.gadā tiesības pārvaldīt fondēto pensiju naudu ieguva jau pirmie privātie pārvaldītāji, bet 2007.gads bija pēdējais, kad tirgū piedalījās arī VK un tās pārvaldītie līdzekļi tika sadalīti starp astoņiem privātajiem pārvaldītājiem.

Atskatoties uz šo laiku, jāsecina, ka vēsturiski VK bija salīdzinoši veiksmīgs pensiju konservatīvā plāna pārvaldnieks. VK ieguldījumu plāna ienesīgums kopš darbības sākuma bija 3,94% gadā un tas bija otrs labākais rezultāts starp desmit konservatīvajiem ieguldījumu plāniem 2007.gada beigās – labāk bija gājis tikai „Norvik” plānam „Daugava”, bet tādi paši rezultāti bija „Parex” Universālajam pensiju plānam. Tiesa te ir jāatceras, ka ar pensiju pārvaldi VK nodarbojās visilgāk no visiem.

Nebūt tik labi VK negāja laikā pirms plāna slēgšanas. Tā 2007.gadā VK plāns ar 1,7% ienesīgumu atradās tieši vidū starp citu plānu ienesīguma rādītājiem. Savukārt gan pēdējā, gan pēdējo divu un trīs gadu laikā pirms VK plāna slēgšanas tas uzrādīja trešo zemāko ienesīguma līmeni starp tā laika konservatīvajiem pensiju plāniem. Tā, piemēram, 2007.gada oktobrī VK pensiju plāna ienesīgums pēdējo divu gadu laikā bija vien 0,95%, krietni atpaliekot no 2,36% ienesīguma, ko uzrādīja tolaik labākais konservatīvais plāns „Norvik” „Daugava”.

Ne īpaši augsto ienesīguma līmeni pirms plāna slēgšanas daļēji var skaidrot ar to, ka valsts pārvaldniekam bija ļoti strikti ierobežojumi ieguldījumu veikšanai. Pirmkārt, VK varēja piedāvāt tikai konservatīvo ieguldījumu plānu. Otrkārt, arī tā līdzekļus varēja ieguldīt tikai Latvijas valsts parādzīmēs, hipotekārajās ķīlu zīmēs, noguldījumu sertifikātos un depozītos Latvijas bankās. Savukārt privātajiem konservatīvo plānu pārvaldniekiem nebija šādu ģeogrāfisku ierobežojumu ieguldījumu veikšanai, kā arī tie varēja ieguldīt komercsabiedrību parāda vērtspapīros un ieguldījumu fondu apliecībās.

Atpakaļ pie Valsts Kases?

Tikmēr pēdējā laikā ar apbrīnojamu biežumu izskan ierosinājumi atkal fondētās pensijas nodot VK pārvaldē. 2008.gadā ar šādu ierosmi nāca klajā toreizējais premjers Ivars Godmanis. 2009.gadā šāds punkts tika iekļauts Valsts fondēto pensiju likuma grozījumos un to no likuma grozījumu projekta Saeimā izņēma tikai pēc finanšu ministra Einara Repšes iejaukšanās. Savukārt šogad tas bija viens no ierosinājumiem, ar ko pie premjera devās politiskajai dzīvei atdzimušais Andris Šķēle.

Finanšu ministra preses sekretārs Aleksis Jarockis apliecina, ka Finanšu ministrijas pozīcija nav mainījusies – VK uzdevums bija radīt uzticību sistēmai, bet valsts budžeta iestādes uzdevumos neietilpst darbības, kuras nu jau sekmīgi veic privātais sektors.

„Pašlaik jau ir divi valsts pārvaldnieki – “Hipo fondi” un “Citadele Asset Management”. Kopā viņiem ir vairāk nekā 17% no visa tirgus. Līdz ar to cilvēkiem ir visas iespējas izvēlēties valsts pārvaldnieku savai pensijai. Vai ir jēga veidot vēl trešo valsts pārvaldnieku? Manuprāt, nē, jo ikviens cilvēks, kurš grib, lai viņa pensiju pārvalda valstij piederošs pārvaldnieks, var iet pie diviem jau minētajiem. Izvēle ir,” saka „LKB Krājfondu” valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Makijenko, atgādinot, ka pavisam Latvijā pašlaik darbojas desmit fondēto pensiju pārvaldnieku.

Savukārt apņēmību, ar kādu ik pa laikam parādās idejas par VK atgriešanos fondēto pensiju pārvaldē, vairums uzskata par politiķu populismu, laikā, kad pasaules finanšu tirgi pārdzīvo lielāko krīzi pēdējās desmitgadēs un attiecīgi daudzi iedzīvotāji nebūt nav priecīgi, uzzinot kādi ir bijuši viņu pensiju plānu ienesīguma rādītāji.

No otras puses, šāds lēmums valstij grūtajā laikā VK kontos ienestu papildus naudu. „Tādā veidā var regulēt naudas plūsmu VK, bet nodokļu ieņēmumus jau tas neietekmē un savas saistības valsts nav samazinājusi. Ja vien netiek noteikts, ka šo naudu var ieguldīt tikai Latvijas valsts parādzīmēs. Taču tik tiešus ierobežojumus pašlaik nepieļauj Eiropas Savienība,” skaidro D.Brencēna. Viņa piebilst, ka fondēto pensiju sistēmas jēga ir palielināt pensiju kapitālu uz ekonomikas izaugsmes rēķina. Savukārt ekonomikas izaugsmi rada privātais bizness un, atgriežoties pie tā, ka nedrīkst ieguldīt akcijās, riska kapitālā un līdzīgos aktīvos, fondētās pensijas vairs neatbildīs savam pamatmērķiem.

„Valsts Kase ar pensiju pārvaldi var nodarboties. Taču tad tas būs politisks lēmums. Tam nav ekonomiska pamatojuma, jo Latvijā fondēto pensiju pārvaldes sistēma darbojas,” uzsver D.Brencēna.