Attīstīts kapitāla tirgus ir vajadzīgs jebkurai valstij, jo pastāv cieša korelācija starp to, cik pārtikusi ir valsts un cik attīstīts ir tās kapitāla tirgus. Kā intervijā biznesa portālam “Nozare.lv” stāstīja biržas “NASDAQ OMX Riga” valdes priekšsēdētāja vietnieks Indars Aščuks, kapitāla tirgu var attīstīt tikai ar lielu uzņēmumu kotāciju biržā, un šajā posmā ļoti nozīmīga loma būs Latvijas valdībai, lemjot par daļu pārdošanu valstij piederošajos uzņēmumos. Krīzē gūti apliecinājumi, cik apgrūtinātas ir izaugsmes iespējas un uzņēmumu attīstība, ja finansējuma pieejamība ir pilnīgi atkarīga no banku sektora, tāpēc valdībai ļoti mērķtiecīgi jāveido kapitāla tirgus attīstības politika, definējot arī instrumentus, kas ir tās rīcībā, lai mērķus sasniegtu.

AR TIRDZNIECĪBU EIRO VĒL JĀPAGAIDA

Lietuvā no 2010.gada novembra un Igaunijā no šā gada tirdzniecība biržā notiek eiro valūtā. Kāpēc kavējas tirdzniecības eiro ieviešana Rīgas biržā?

“NASDAQ” Baltijas biržām ideja par to, ka eiro būtu ļoti labs maksāšanas līdzeklis darījumiem biržā, bija jau pirms trim gadiem. Ņemot vērā, ka tas nav standarta risinājums Eiropā un pasaulē, jo lielākoties biržas veic tirdzniecību valsts nacionālajā valūtā, tirdzniecības valūtas maiņa prasa rūpīgu analīzi, kā arī vienošanos ar visiem partneriem un regulējošām iestādēm. Lietuva izdevās vienoties, ka šāds risinājums nerada riskus, bet ir pat ļoti labs un vēlams visām iesaistītājam pusēm, bet Latvijā mums vēl nav izdevies panākt šo vienošanos.

Pagaidām, mums, kā priekšlikuma virzītājiem, nav izdevies pārliecināt visas iesaistītās puses, ka risinājums nerada nekādus papildu riskus.

Kāpēc eiro tirdzniecībai biržā ir būtisks, un kādi tam ir riski?

Tirdzniecības ieviešanai eiro valūtā saņemam ļoti lielu atbalstu no investoriem, kuri vēlas norēķināties eiro valūtā. Tas ir saprotams, jo viņi tirgojas dažādās valstīs un valūtās, bet Latvijas darījumi portfelī veido nelielu daļu, tāpēc latu konvertācija rada papildu izmaksas. Biržai tas ir būtiski, jo, ja visā Baltijā būtu vienota valūta, būtu daudz efektīvāks un investoriem saprotamāks tirgus. Kas ir papildu riski, un kāpēc kāds var ciest no eiro valūtas? Ir bažas par dažiem iespējamiem riskiem. Piemēram, no tā varētu ciest tie investori, kuri veic darījumus un norēķinus tikai latos, taču šādu investoru ir mazāk nekā 10% no visiem tirgus dalībniekiem. Ja viņi grib saņemt vai maksāt latos, protams, ir izdevīgāk, ja tirdzniecība notiek latos, jo eiro gadījumā viņiem būs papildu valūtas konvertācijas izmaksas. Tomēr birža ir izstrādājusi modeli, kas paredzētu, ka valūtas konvertācija notiktu pēc starpbanku valūtas kursa, kas neprasītu nekādas papildu valūtas konvertācijas izmaksas. Ir bažas, ka, ja vienā sektorā, šajā gadījumā biržā, darījumi netiek veikti valsts nacionālajā valūtā, bet eiro, tas kļūs par precedentu. Tāpēc arī nepieciešams rūpīgs izvērtējums no uzraugošo institūciju puses. Esam snieguši plašu un detalizētu informāciju par iespējamiem risinājumiem un ieguvumiem. No visām iesaistītajām pusēm vērojama vēlme rast risinājumu, tiesa vienošanos vēl neesam panākuši. Pie tā tiek strādāts.

Ko saka uzņēmumi par šādiem plāniem? Atbalsta eiro kā tirdzniecības valūtu?

Atbalsta. Vienlaikus jānorāda, ka eiro svarīgāks ir otrreizējā tirdzniecība, kurā pats uzņēmums vairs nav iesaistīts, un šai tirdzniecībai nav būtiskas ietekmes uz uzņēmumu. Tomēr nenoliedzami arī uzņēmums vienmēr būs ieinteresēts, lai ar tā akcijām tirdzniecība būtu aktīvāka, tirgus dziļāks un likvīdāks. Ja investori saka, ka ērtāk būtu eiro valūtā, uzņēmumi to atbalsta. Tirdzniecība eiro valūtā biržā ir Latvijas konkurētspējas jautājumus, jo investori uz Baltiju skatās kā vienotu reģionu. Ja Igaunijā un Lietuvā tirdzniecībai biržā viņiem ir mazāk ieejas šķēršļu, visticamāk, viņi dodas tur. Protams, ja vien mums nav kāda īpaša zelta oliņa, ko investors kāro. Ne velti lielajos Eiropas tirgos neatkarīgi no tirdzniecības valūtas, investori drūzmējas, jo visi vēlas tirgot “Vodafone” vai “Ericsson” akcijas. Bet mazos tirgos jādara viss, lai būtu pievilcīgāki un ne sliktāki kā kaimiņi, bet vēlams – pat labāki.

Pašlaik ir viens precedents, jo “Elko grupa”, kas publiski paziņojusi par plāniem sākt kotāciju biržā, apstiprinājusi prospektu, kurā noteikts, ka tās akciju tirdzniecība notiks eiro valūtā. Tas nozīmēs tirdzniecību eiro valūtā, jo uzņēmums tā vēlas, kamēr citu uzņēmuma akcijas turpinās tirgot latos.

Kad izdosies ieviest tirdzniecību biržā eiro valūtā?

Pašlaik to vēl nevar pateikt. Nepieciešams rūpīgs izvērtējums un visu iesaistīto institūciju apstiprinājums, ka eiro valūta ir vienīgais tirdzniecības un norēķinu veids. Ja pats uzņēmums izsaka vēlmi organizēt akciju tirdzniecību un norēķinus eiro valūtā un birža un Latvijas Centrālais depozitārijs spēj to tehniski nodrošināt, neviens nevar liegt to darīt. Birža un depozitārijs jau pašlaik piedāvā veikt tirdzniecību un norēķinus eiro valūtā parāda vērtspapīriem, ja emitents to vēlas, un vairāki parāda vērtspapīru emitenti šo iespēju jau pagātnē izmantojuši. Tas arī pieejams akciju emitentiem un varam to nodrošināt. Slikti šādā modelī būs tas, ka daļa tirgosies un norēķināsies eiro, bet daļa – latos. Kamēr visas institūcijas nevienojas par eiro kā vienotu biržas tirdzniecības valūtu, šāds alternatīvs modelis ir būs vienīgā iespēja.

Tātad biržai izdevīgāka būtu iespējami drīzāka Latvijas pievienošanās eiro?

Tas ir fundamentāli svarīgi investoru piesaistīšanai, turklāt ne tikai finanšu, bet arī stratēģiskajiem investoriem, tāpēc izsakām atbalstu Latvijas Bankai, kas stingri iestājusies, ka jāizdara pilnīgi viss, lai izpildītu Māstrihtas kritērijus un pievienotos eiro. Investoriem valūtas jautājums ir svarīgs biznesa analīzē, izvērtējot investīcijas. Tagad redzam, ka investori pagriezās uz Igauniju un priecīgi investē tur. Mums ir grūts ceļš ejams, lai nodokļu politiku sakārtotu tā, lai izpildīto grūto inflācijas kritēriju, ko diemžēl paši līdz galam nekontrolēsim. Mērķis ir kustīgs, un, pat izdarot visu iespējamo no savas puses, varam to nesasniegt. Bet tad vismaz būsim ar tīru sirdsapziņu, ka esam izpildījuši savu mājasdarbu. Spēja pievienoties eirozonai ir svarīga ne tikai biržai, bet investoriem, līdz ar to – arī Latvijai.

Vai pašreizējā situācija eirozonā rāda, ka tā tiešām ir vieta, kur mums jābūt?

Par to var plaši runāt, bet būtu jauki, ja mēs būtu situācijā, ka tas jau ir mūsu izvēles jautājums. Protams, būs skeptiķi un piekritēji. Tomēr no tā varam mazliet abstrahēties un darīt to, kas jādara, lai nacionālā ekonomika un finanšu stāvoklis valstī ir tādā kārtībā, lai, ja vēlamies, varam pievienoties eiro. Tad jau tā būs mūsu izvēle. Es personīgi uzskatu, ka Latvijai vajag eiro. Apliecinājums tam ir Igaunijas veiksmīgā pieredze. Viņi ir ieguvēji jau šodien, bet mēs tikai varam skatīties no malas un spriedelēt, kā būtu, ja būtu.

Kā ir mainījusies tirdzniecība Lietuvas un Igaunijas biržās pēc tirdzniecības eiro ieviešanas?

Jebkāda veida aktivitāšu un cenu izmaiņu novērtējumam ir nepieciešams kvalitatīvs akadēmisks pētījums. Pagaidām pagājis vēl salīdzinoši neilgs laiks, tāpēc tāds vēl nav veikts, un tas būtu pāragri. Tomēr investoru un brokeru atziņas ir, ka izmaiņas bijušas ļoti nepieciešamas un pozitīvas. Brokeri redz, ka, piemēram, klienti, kuri agrāk tirgojās Igaunijā, ir sākuši tirdzniecību arī Lietuvā, bet nav sākuši Latvijā. Domāju, ka eiro biržās Igaunijā un Lietuvā ir ļoti veiksmīgs ieguvums tieši investoriem. Virspusēji lūkojoties uz tirdzniecības statistikas datiem, jāatzīst, ka šā gada pirmajā pusē salīdzinājumā ar 2010.gada pirmo pusgadu, tirdzniecības apgrozījums Baltijas biržās bijis mazāks, taču tam nav saistība ar tirdzniecības valūtu.

Kāpēc Baltijas biržās samazinājies apgrozījums?

Igaunijas tirgū pērn otrajā pusgadā bija vērojami ļoti labi tirdzniecības rādītāji. Tas bija laika periods, kad izšķīrās, vai Igaunija pievienosies eiro vai nē. Investori jau laicīgi bija iecenojuši to cenās. Attiecībā uz Igauniju jāuzsver, ka tās pievienošanās eirozonai ir arī skaidrs signāls Latvijai, ka tas palīdz piesaistīti investorus un ne tikai tos, kas tirgojas biržā. Eiro ieviešana no investoru piesaistes puses būtu nenovērtējams ieguvums, jo tas samazinātu dažādas spekulācijas par valūtas riskiem, ļaujot investoriem sagaidīt lielāku atdevi no savām investīcijām, jo riski ekonomikā līdz ar eiro ir mazāki.

Tomēr kopumā investori Baltijas biržās vēlas redzēt vairāk uzņēmumu, kam sekotu aktivitātes pieaugums. Pašlaik ir vairāki potenciāli uzņēmumi, kas varētu sākt akciju kotāciju biržā. Latvijā par to jau publiski paziņojusi “Elko grupa”, bet arī Igaunijas tirgū ir runas par vairākiem uzņēmumiem. Plašāks uzņēmumu skaits nepieciešams, lai būtu lielāka tirdzniecības aktivitāte. Šajā gadījumā savu lomu var spēlēt arī valsts kā akcionārs daudzos uzņēmumos, īpaši liels potenciāls šajā ziņā ir Latvijai. Lietuvā jau vairākus gadus telekomunikāciju un arī energosektora uzņēmumi ir kotēti biržā, arī Igaunijā savulaik “Telia Sonera”. Latvijas gadījumā lieli uzņēmumi, kas varētu pacelt nacionālo biržu jaunā līmenī, joprojām ir valsts īpašumā. Piemēri ir LMT un “Lattelecom”, par kuru privatizāciju un tās formām tiek runāts jau ilgstoši. Jācer, ka vienreiz tam arī tiks pielikts punkts.

PRIMĀRI SVARĪGI LIELIE UZŅĒMUMI

Šo uzņēmumu valsts daļu pārdošana publiskajā tirgū būtu izdevīga biržai vai arī visai valsts tautsaimniecībai?

Vispirms valstij ir jāatbild uz jautājumu, kāpēc tai pieder konkrēti īpašumi un ko ar tiem tā vēlas sasniegt. Ja valstij kaut kas pieder, un, zinot, ka ir aizdomas, ka tā tomēr nav labākais iespējamais saimnieks un pārvaldnieks, tai būtu jāpierāda un jāpamato, kāpēc šis aktīvs ir jāsaglabā valsts īpašumā. Pašlaik tādas politikas nav, lai gan pozitīvi, ka pie tās patlaban tiek strādāts.

LMT un “Lattelecom” ir uzņēmumi, par kuriem valsts paudusi gatavību savas daļas pārdot. Tas arī ir pozitīvi, bet negatīvi, ka bijuši jau pieci vai seši mēģinājumi pielikt tam punktu, bet līdz šim nesekmīgi, jo bijusi politiska mazspēja to izdarīt. Ja runājam, ka valsts šos uzņēmumus varētu pārdot, tad jautājums ir par formu. Viennozīmīgi valsts būtu ieguvēja, ja šos uzņēmumus vismaz daļēji kotētu biržā. Ieguvumi tam ir vairāki. Pirmkārt, izsolot uzņēmumu biržā, ir pilnīgi atklāta izsole, aktīvi tiek pārdoti par naudu, piesakās pretendenti, ir konkurence par cenu. Kur vēl atklātāks un godīgāks process? Nevarētu arī pārmest, ka pārdots pārāk lēti, jo katram ir iespēja piedalīties. Otrs nozīmīgs apsvērums ir otrā līmeņa pensiju fondi, kuros uzkrāts vairāk nekā miljards eiro (0,7 miljardi latu), kas tiek ieguldīts ļoti vienkāršos finanšu instrumentos ar ļoti zemu ienesīgumu, piemēram, valsts vērtspapīri un depozīti, vai arī nauda aizceļo uz ārzemēm. Būtu labi, ja Latvijas izpildītu mājasdarbu un dotu iespēju pensiju fondiem ieguldīt vietējos uzņēmumos. Latvija, tāpat kā jebkura valsts cenšas piesaistīt ārvalstu investīcijas, bet neizpilda pat minimumu un nedod iespēju, lai tā nauda, kas jau ir šeit, kaut daļēji tiktu ieguldīta vietējā ekonomikā. Treškārt, šo uzņēmumu kotēšana biržā radīs priekšnoteikumus kapitāla tirgus attīstībai. Ja biržā būs lieli uzņēmumi, būs attīstītāks kapitāla tirgus. Savukārt attīstīts kapitāla tirgus vajadzīgs jebkurai valstij. Ir ļoti liela korelācija starp to, cik pārtikusi ir valsts un cik attīstīts ir kapitāla tirgus. Nezinu nevienu valsti, kura būtu pārtikusi un ar augstu labklājību, bet kapitāla tirgus vāji attīstīts. Kapitāla tirgus attīstību bieži vien mēra kā biržas tirgus kapitalizāciju pret iekšzemes kopproduktu (IKP), un Latvijā šis rādītājs ir zem 10%. Labs rādītājs būtu 30%-50%, bet ir valstis, kur tas pārsniedz 100%.

Ir kādi valstu piemēri?

Klasiski attīstītākās valstis kapitāla tirgus ziņā ir ASV un Lielbritānija, kur tas ir gadsimtiem attīstījies. Ļoti liels biržas kapitalizācijas un IKP īpatsvars ir arī mazās bagātās valstīs, kas spējušas panākt lielu ārvalstu fondu iesaisti tirgū.  Tāda valsts piemēram ir Luksemburga, kuras tirgū strādā ļoti liela daļa Eiropas un pasaules fondu. Austrumeiropā izcils piemērs ir Polija, kas darījusi visu, lai attīstītu savu kapitāla tirgu. Ja valsts kapitāla tirgus ir attīstīts, tas kalpo kā ļoti vērtīgs finansējuma avots uzņēmumiem.

Kapitāla tirgu var attīstīt ar lieliem uzņēmumiem, bet pēc tam naudu tajā vieglāk var piesaistīt arī mazāki vai vidēja izmēra uzņēmumi. Ja ir lieli uzņēmumi, nāk arī lieli investori. Ja lielais investors jau ir atnācis, tad ir lielāka iespējamība, ka viņš paskatīties arī uz mazajiem uzņēmumiem.

Paši tikko esam pārdzīvojuši finanšu krīzi un pamazām kārpāmies ārā no ekonomiskās krīzes un redzam, cik apgrūtinātas ir izaugsmes iespējas un uzņēmumu attīstība, ja finansējuma pieejamība bijusi pilnīgā atkarībā tikai no banku sektora. Kad banku posms nestrādāja, mēs apstājāmies. Kapitāla tirgus skaistums ir tajā, ka tur šāda starpposma nav. Kapitāla tirgū investors, kuram ir nauda, pa tiešo dodas pie uzņēmuma, kurā vēlas ieguldīt. Banku finansējuma modelī investors jeb ieguldītājs aiznes naudu uz banku, kura pēc tam kā vidutājs izvērtē, dot naudu uzņēmumam vai nē. Tikko piedzīvojām salīdzinoši ilgu posmu, kurā šis posms iztrūka, lai arī tagad baņķieri, šķiet, ir atsākuši kreditēšanu.

Kapitāla tirgus attīstībai nepieciešami tikai lieli uzņēmumi, vai ir vēl kādi rīki, kā to var darīt?

Ja jānosaka prioritātes, tad lielie uzņēmumi šādā sarakstā būtu prioritāte ar lielu izrāvienu. Kapitāla tirgu veido pirmkārt, uzņēmumi, otrkārt, infrastruktūra jeb birža, bankas un brokeri, un treškārt, investori. Tad vēl jāmin valsts kā ceturtais elements. Pats galvenais ir uzņēmums, jo jābūt, ko tirgot. Infrastruktūra mums ir ļoti laba, pat izcila, jo tirgus dalībnieki ir lielākās Zviedrijas bankas ar lielu pieredzi un izpratni par vērtspapīru tirgu, mums ir “NASDAQ” birža, kas ir lielākā pasaulē. Daļai Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu, kas ir lielākas par Latviju, var tikai sapņos rādīties būt par daļu no “NASDAQ” un darboties šajā tirdzniecības sistēmā. Infrastruktūrā iztrūkstošais posms varētu būt tirdzniecība un norēķini eiro. Trešais stūrakmens – investori – pamazām attīstās, it īpaši pensiju un ieguldījumu fondi. Bet darbs ar investoriem ir nebeidzams pat visattīstītākajās valstīs. Jāveicina arī sabiedrības izpratne par kapitāla tirgu, skaidrojot, kāpēc tas ir svarīgi. To darām kopā ar bankām un tas būs jāturpina mūžu mūžos. Attiecībā uz valsts lomu jāsaka, ka nepieciešams arī valsts atbalsts politikas jomā, proti, valstij būtu jābūt kapitāla tirgus attīstības politikai, kurā skaidri pateikts, ko valsts vēlas sasniegt, kādi ir instrumenti, lai sasniegtu dokumentā noteiktos mērķus. Viens no šādiem instrumentiem, piemēram, ir nodokļu politika. Patlaban ļoti smagnēja ir investoru nodokļu deklarēšanās sistēma, jo pat par salīdzinoši nelieliem darījumiem jādeklarējas reizi ceturksnī vai pat reizi mēnesī, kas aizbaida, nevis piesaista.

Vai par šādas politikas nepieciešamību esat runājuši ar atbildīgajām ministrijām?

Finanšu ministrijas paspārnē ir izveidota darba grupa, kas strādā pie finanšu sektora attīstības plāna un kur diskusijas notiek. Pašlaik vasarā darbs ir piebremzējies. Bija arī vēlme piesaistīt konsultantus, bet pirmajā mēģinājumā tas neizdevās. Ir ļoti liela varbūtība, ka būs priekšvēlēšanu laiks, kas savā ziņā ir ļoti labs laiks šādām iniciatīvām, jo ir liela atvērtība no politiskajām partijām, kas gatavas uzklausīt domas par to, kas nepieciešamas, likt to savās programmās. Tomēr nenoliedzami daļai politiķu un ierēdniecības kapitāla tirgus un vērtspapīri nav jēdzieni, ar ko būtu ikdienā jāsaskaras, par kuru nozīmi būtu izpratne. Tā ir abpusēja atbildība – mums skaidrot un politiķiem un ierēdņiem izglītoties un saprast.

Līdz šim atvērtību mācīties un izprast no ierēdņiem esat jutuši?

Latvijā ir salīdzinoši sliktāka izpratne par kapitāla tirgus jautājumiem. Pat neņemos skaidrot, kāpēc. Ja salīdzinām ar citām valstīm, piemēram, Igaunijā pat valdības deklarācijā ir bija ierakstīts, ka jāveido alternatīva fondu birža mazajiem uzņēmumiem, kas patlaban īstenots kā “First North Baltic”. Latvijā līdz tam, ka jau valdības līmenī ir izpratne arī par šādu jautājumu aktualitāti, vēl neesam tikuši. Arī Lietuva ir diezgan strauji pavirzījusies uz priekšu jautājumos par valsts uzņēmumu pārvaldību un to iespējamo kotāciju biržā. Vienlaikus ir virkne politiķu, arī ministriju cilvēku, kuri ir atvērti. Grūtā ekonomiskā un finanšu situācija padarījusi mūs atvērtākus. Pirms tam visiem bija labi un nauda nāca, bet tagad ir vieglāk skaidrot un atrast dzirdīgas ausis, ko dod kapitāla tirgus. Tikko Ārvalstu investoru padomē beidzām pusgada darbu pie kapitāla tirgus attīstības plāna, kas īsā dokumenta formā tika iesniegts arī valdībai un Valsts prezidentam. Saskaņā ar šo pētījumu, darot noteiktas lietas kapitāla tirgus attīstībai, piecos gados varam sasniegt IKP pieaugumu par 1,8%, kas ir 120 miljonu eiro (84,33 miljonu latu) papildu ieņēmumi budžetā. Ar šādiem argumentiem ir vieglāk strādāt, un tad arī ieklausās, izrādot vēlmi realizēt idejas.

“AIRBALTIC” IR PĀRĀK DAUDZ NESKAIDRU JAUTĀJUMU

Kā kapitāla tirgus attīstītājus minējāt LMT un “Lattelecom”. Vai šis lielais uzņēmums varētu būt arī nacionālā lidsabiedrība “airBaltic”?

Tāds interesants jautājums. Domāju, ka jāprasa uzņēmumam pašam, kā tas domā īstenot savu attīstības stratēģiju, kas pēdējos gados bijusi dinamiska, un arī plāni ir lieli. Pats uzņēmums agrāk izteicies, ka birža varētu būt labs risinājums. Es kā Latvijas iedzīvotājs lielā mērā varu lepoties, ka mums ir ambiciozs uzņēmums, kas savā jomā ir tirgus līderis reģionā un sniedz iespēju par salīdzinoši mazu naudu ar tiešajiem reisiem ceļot pa visu Eiropu. Tomēr nevaram norobežoties no jautājumiem, kas “airBaltic” kontekstā tiek iztirzāti publiskajā telpā. Uzņēmumam jābūt ar labu pārvaldību, lai akcionāriem, kuri apsvērtu akciju iegādi, būtu pārliecība, ka viņu ieguldījums ir drošs. Par to ir lielas bažas. Pirmkārt, par Latvijas valsts kā lielākā akcionāra mazspēju kontrolēt uzņēmumā notiekošo. Visu iepriekš slēgto līgumu rezultātā valsts kā vairākuma akcionārs absolūti nespēj kontrolēt situāciju un realizēt savas akcionāra intereses. Tas nonāk līdz pat absurdam, ka valsts aplinku ceļiem mēģina iegūt informāciju par notiekošo uzņēmumā. Otrkārt, jautājums ir par uzņēmuma pārvaldes modeli, proti, ir biznesa jomas, kas nodotas citiem uzņēmumiem. No korporatīvās pārvaldības viedokļa tā ir sarkanā gaisma investoram. Ja uzņēmuma vadītājs ir arī tā akcionārs, kuram turklāt pieder uzņēmums saistītā nozarē, tad ir jautājums, kā tiek vadīts interešu konflikts. Ja ir ideja ieviest jaunu servisu “airBaltic”, vai tas tiks darīts caur “airBaltic”, kurā arī es esmu akcionārs, vai caur to otru it kā nesaistīto, kur akcionārs ir cits? Protams, ir uzņēmumi, kuros šāds biznesa modelis eksistē un interešu konflikti tiek veiksmīgi vadīti, bet tad šim akcionāram un vadītājam jāpaskaidro, kā riski tiks vadīti. Tad investors var pieņemt lēmumu, vai viņš ir gatavs uzņēmumā ieguldīt. Bet tas ir, jau ejot pa priekšu notikumiem, ja “airBaltic” nāktu uz biržu.

Bet, vai “airBaltic” ir uzņēmums, kura akcijas jau, piemēram, rīt varētu sākt kotēt biržā?

Uzņēmumam, lai sagatavotos biržai un kvalitatīvi piesaistītu investorus, nepieciešams vismaz pusgads. Pirms uzņēmumam nav skaidri pārvaldības jautājumi, tam būs ļoti zems investoru vērtējums. Uz biržu jau var atnākt un akcijas pārdot var vienmēr, bet jautājums ir, par kādu cenu. Jo vairāk risku un neatbildētu jautājumu, jo zemāka cena. Pareizākais būtu akcionāriem savā starpā atrisināt strīdus, konstruktīvi rast risinājumus pārvaldības jautājumiem un nostādīt uzņēmumu uz stabiliem finanšu pamatiem. Tad arī valsts varēs domāt par savas daļas pārdošanu jau par krietni izdevīgākiem nosacījumiem. Vai jūs būtu gatava iegādāties “airBaltic” akcijas, ja tās jau rīt tiktu piedāvātas biržā?

Domāju, ka nē.

Tā arī ir atbilde uz iepriekšējo jautājumu par “airBaltic” gatavību biržai. Ir par daudz neatbildētu jautājumu. Ja būtu iespēja uzzināt, kā tiek vadīts uzņēmums, kāda ir tā struktūra, biznesa vadības modelis, vadītāja iecelšanas kārtībā un viņa atbildība, padomes iespējas kontrolēt uzņēmumu, finanšu rezultāti, skaidri attīstības plāni, prognozētās naudas plūsmas nākamajiem pieciem gadiem un uzņēmumam būtu normāla bilance ar pozitīvu pašu kapitālu, šādu stāstu un “airBaltic” es nopirktu, jo vēsturiski tā ir vienīgā veiksmīgā aviokompānija reģionā, kas veiksmīgi attīstījusies, izdarot labu darbu arī Latvijas ekonomikai, piesaistot tūristus.

BŪS ARĪ JAUNIŅIE

Vai bez “Elko grupas” ir vēl kādi Latvijas uzņēmumi, kuri tuvākajā nākotnē plāno sākt akciju kotāciju biržā?

Latvijā ir virkne investīciju banku, kas potenciāli var vest uzņēmums uz kapitāla tirgu un “NASDAQ” biržu. Pirms gada diviem bija pilnīga skepse un neviens uzņēmums par šādu iespēju pat neinteresējas, bet, ja bija interese, būtu ļoti grūti piesaistīt investorus par adekvātu cenu. Tagad katram investīciju baņķierim ir padomā kāds uzņēmums. Vienam reālāks, citam vēl domājošs, kas gada laikā varētu izšķirties par šādu soli. Tomēr ir labs pamats teikt, ka nākamgad vēl kāds uzņēmums varētu ienākt biržā. Nevienu vārdā saukt gan nevaru.

Kāpēc sākt akciju kotāciju biržā?

Klasiski tas ir svarīgi gadījumos, kad uzņēmumam ir nepieciešama nauda attīstībai vai kāds no akcionāriem vēlas pārdot savas daļas. Tāpat akciju kotācija biržā uzņēmumam sniedz daudz plašāku publicitāti. Arī uzņēmumu vadītājiem tas jau ir pilnīgi cits līmenis, un biržā kotēto uzņēmumu vadītāji sasniedz jau citu profesionalitātes apliecinājuma latiņu. Būt publiski kotēta uzņēmumam vadītājam ir jau augstākā līga.

Rīgas biržā ir virkne mazāku uzņēmumu, ar kuru akcijām vispār nenotiek nekāda kustība. Kāda jēga tad ir būt biržā?

Pašam uzņēmumam no tā, ka nenotiek tirdzniecība, tieša efekta nav. Uzņēmums atnāca uz biržu, akcionāri pārdeva savas akcijas vai, emitējot jaunas, piesaistīja kapitālu, bet no vēlākās tirdzniecības aktivitātes tiešas ietekmes uz uzņēmuma darbību nav. Akcionāriem, kuri vēlas iziet no uzņēmuma, tas nozīmē, ka nav likvīdu iespēju pārdot savas akcijas. Nevaram norobežoties no pagātnes, un lielā mērā Rīgas biržu veido uzņēmumi no privatizācijas laikiem. Tas nozīmē, ka būt biržā lielā mērā nav bijis pašu uzņēmumu un to privāto akcionāru lēmums, bet valsts kā iepriekšējā akcionāra īstenota politika. Uzņēmums ir biržā, pilda prasības un neveic papildu darbības, lai aktivizētu tirdzniecību.

Vai un cik uzņēmējam ir jāmaksā par to, lai būtu regulētajā tirgū?

Biržas cena atkarībā no uzņēmuma lieluma ir no 5000 līdz 12 000 latu gadā. Tomēr summas, kas jāmaksā biržai, ir maza daļa no kopējām izmaksām, kas saistītas ar ienākšanu kapitāla tirgū. Būtiskākās izmaiņas ir nevis tiešās izmaksas naudas izteiksmē, bet tas ir saistīts ar darbinieku kvalitāti, vadības procesiem, informācijas vadību un finanšu pārskatu sagatavošanas procesu. Visas netiešās izmaksas ir būtiskākas, nekā tieši maksājumi. Kapitāla piesaistes procesā lauvas tiesu darba paveic investīciju bankas, no kuru kvalitātes ir atkarīgs, cik daudz investoru gribēs pirkt uzņēmuma akcijas un tur kvalitātei, ne cenai ir jābūt prioritārai. Jo labāks darbs, jo vairāk miljonu uzņēmums iegūs labākas cenas dēļ.