“Pasaules fondu tirgos valdošajai panikai ir racionāli iemesli, bet drīza situācijas stabilizēšanās nav gaidāma. Turklāt drūmākais brīdis tirgos vēl ir tikai priekšā un tālākais kritums var veidot līdz pat 20%”, intervijā biznesa portālam “Nozare.lv” atzina “Swedbank” Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītājs Harijs Švarcs. Viņa vērtējumā atkārtotas recesijas iespējamība globālajā ekonomikā ir virs 50%, turklāt vienīgais risinājums pasaules ekonomikas stabilizēšanai ilgtermiņā ir atgriešanās pie fiskālās disciplīnas, samērojot ienākumus ar izdevumiem. Pretējā gadījumā pasaules ekonomiku gaida ilgstoša agonija, pseido risinājumu meklēšana un naudas drukāšana lielos apmēros.
Tirgos valda emocijas
- Pasaules fondu tirgi pagājušajā nedēļā no plusiem gāja mīnusos un otrādi. Kā patlaban raksturojama situācija finanšu tirgos? Panika turpinās?
Tirgos valda emocijas. Pagājušajā gada jūlijā, kad bija neziņa un bažas par Grieķiju, tirgus svārstīgums un neziņa bija līdzīga pašreizējam līmenim, taču absolūtos līmeņos nenoteiktības un riska ziņā finanšu tirgos valda situācija, kāda bija iepriekšējā krīzē. Visi jaunākie ekonomikas dati tiek ķerti un grābti, pozitīvos rādītājus citreiz izmantojot, lai kāpuma brīdī akcijas pārdotu.
- Vai pašreizējai situācijai tirgū ir racionāli un objektīvi iemesli?
Ir. Tomēr tas, kā tas notika, nav īsti racionāli. Visa pamatā ir notikumu ķēdīte, un bieži vien lielajās krīzēs var redzēt notikumu sakritību. Tā nav tikai viena problēma, bet trīs, četras un vairāk, kas notiek vienlaicīgi, procesu pastiprinot. Šoreiz viens no katalizatoriem bija ASV iekšzemes kopprodukta (IKP) dati, kas visiem par pārsteigumu tika pārskatīti uz leju. Paralēli risinājās problēmas Eiropā. Lai arī Grieķijā tās ir daļēji atrisinātas, vēl paliek Spānija, un liels jautājums ir arī par Itāliju, kura problēmu mēroga ziņā ir ļoti liela. Ja nedienas tiešām nonāks līdz Itālijai, tālākā eirozonas pastāvēšana var tikt apdraudēta vai arī politiski būs ļoti grūti izdomāt risinājumu, lai tam piekristu arī citas valstis. Klajā nāca arī regulārie ekonomikas dati, kas bija vājāki nekā prognozēts. Vēl viens faktors bija ASV valsts parāds. Neviens jau nešaubījās par ASV maksātspēju, tomēr politiski lēmuma pieņemšana par parādu griestu paaugstināšanu tika novilcināta līdz pēdējam brīdim, kad jau varēja iestāties tehniskais defolts. Kā pēdējais faktors kalpoja ASV kredītreitinga samazināšana. Sasummējot visus faktorus, nonākam šodienas situācijā. Tirgos notiekošajam ir ekonomisks pamats, proti, ir sliktāki ekonomikas dati, kas palielina recesijas risku ASV un Eiropā. Ja ir būtisks recesijas risks, tad visām akcijām un kompānijām uz leju tiks pārvērtētā peļņa, kas samazinās to vērtību. Man liekas nozīmīgs vēl viens papildu faktors – vasara, kas nozīmē, ka ir atvaļinājumu sezona arī finanšu pasaulē. Virkne investīciju baņķieru, makroekonomikas un tirgus speciālistu nestrādā. Iespējams, ka uz atsevišķām ziņām normālos apstākļos, rudenī vai ziemā, tirgus būtu reaģējis daudz ātrāk. Vasarā arī likviditāte tirgū ir zemāka, un ar mazākām darījumu summām var panākt lielākas svārstības.
- No 12.augusta Beļģijā, Francijā, Itālijā un Spānijā aizliegta īsās pozīcijas pārdošana (“short selling”), lai cīnītos pret it kā nepatiesām baumām, kas destabilizējušas finanšu tirgus. Vai tas spēs tirgus stabilizēt?
Tas ir īstermiņa lēmums, kas visās vainās vaino sliktos spekulantus. Protams, valdībām vajag atrast kādu, ko vainot, taču šaubos, vai tas ir īstais iemesls. Protams, spekulatīvi motīvi destabilizē tirgu, bet spekulants viens pats nevar ilgā laika periodā spekulatīvo noskaņojumu noturēt, ja neiesaistās plašākas masas. Iepriekš šāds aizliegums neko labu nedeva. Citi raksta, ka tas bija par pamatu pat daudz lielākām fluktuācijām finanšu tirgos. Investori, kuri vēlējās samazināt savu risku, nevarēja to normālā veidā izdarīt, un to bilances kļuva vēl riskantākas, palielinot kopējo risku sistēmā.
- Tātad nepieciešamību pēc šāda soļa neredzat?
Bez tā varēja iztikt. Pasakot, ka pie visa vainīgs spekulants, novēršam uzmanību no daudz fundamentālākām problēmām. Jā, varbūt spekulants bija vainīgs, ka divas dienas tirgus krita, bet patiesībā ar šādu lēmumu tiek novērsta uzmanība no jautājumiem, kāpēc esam tādā situācijā. Kāpēc ASV un Eiropas ekonomiku dati ir sliktāki nekā plānots un kāpēc pēc vienas no lielākajām pasaules krīzēm atkal esam nonākuši tur, kur esam? Tie ir jautājumi, uz kuriem jārod atbildes.
Privātā sektora parāds pārlikts uz valsts pleciem
- Jums tādas atbildes vai pieņēmumi ir?
Lielā mērā finanšu sektora parāds ir aizstāts ar publisko parādu. Vienu parādu esam pārtaisījuši par citu, bet parāda kopējais apjoms jau nav samazinājies. Nerunāju par visām valstīm, jo, piemēram, Latvija un Baltijas valstis kopumā ir pozitīvais stāsts. Ar sviedriem un asinīm, milzīgāku IKP kritumu, augstāku bezdarba līmeni esam to izcietuši. Ļoti sāpīgi tam gājām cauri, bet tas bija pareizi. Gan ASV, gan arī citas Eiropas valstis savus tēriņus nesamazināja un papildus tām bija pieejama ļoti lēta nauda. Tādējādi tās daļēji parāda slogu no privātā sektora uzkrāva uz valsts sektora pleciem, bet, ja pie šāda soļa, nesakārtojas ekonomika vai nenotiek citas pozitīvas izmaiņas, nonākam tur, kur esam.
- Kādas ir prognozes, cik ilgs laiks un kādi soļi nepieciešami, lai situācija stabilizētos?
Negatīvais sentiments vēl ir ļoti, ļoti augsts un diez vai tas drīz mainīsies. Esam situācijā, kad uz skatuves uznāk centrālās bankas un valdības, jo pats tirgus ir pārkarsis, nervozs, bailīgs un emociju vadīts. Tāpēc ārējiem spēlētājiem jānāk ārā, piemēram, ASV Federālo Rezervju sistēma (FRS) pagājušajā nedēļā pateica, ka vismaz nākamos divus gadus likmes turēs rekordzemajā līmenī.
- Tas jau arī deva tikai mirklīgu pozitīvu stimulu tirgos.
Jā, tā bija iespēja pārdot. Jautājums ir, kāds ir nestabilitātes iemesls? Ja iemesls ir bailes no recesijas, tad tas, ka ASV turēs zemas procentu likmes ir labas ziņas likviditātei, bet nemaina faktu, ka, visticamāk, daudziem uzņēmumiem nāksies pārskatīt savas peļņas prognozes.
- Viens no ārzemju analītiķiem izteicies, ka šī patiesībā nav uzņēmumu rezultātu krīze, bet gan politiskās līderības krīze.
Daļēji tā ir. Krituma sākumposmā tirgus nebija pārvērtēts. Tajā brīdī, kad būtiski uz leju tika pārskatīti IKP dati, radās pirmās indikācijas, ka ir pārāk optimistiskas peļņas prognozes. Turklāt valsts sektorā notiekošais ietekmēs patērētājus, bankas, valsts reitingus utt. Viss ir savstarpēji saistīts.
- Eksperti norāda, ka valdību un centrālo banku rīcībā vairs nav daudz instrumentu, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi, bet ir nepieciešama valstu vadītāju kopīga rīcība. Kādi lēmumi nepieciešami? Budžeta izdevumu griešana arī var atsaukties negatīvi uz ekonomikas sniegumu…
Nezinu, vai ir nesāpīgi risinājumi. Cilvēks, kurš desmit gadus ir visu laiku aizņēmies un triecis naudu pa labi un pa kreisi, tagad grib nesāpīgu risinājumu, nesamazinot savus tēriņus. Laikam nevar būt nesāpīgu risinājumu. Piemērs ir Latvija. Varbūt labāk ir sāpīgs risinājums nekā mūžīga agonija? Svarīgi ir atgriezties pie fiskālās disciplīnas un darīt to daudz ātrāk ar skaidru programmu. Monetārā politika tādā gadījumā var izlīdzināt, atvieglot procesu. Protams, tas var nozīmēt gadu vai divus ar nozīmīgu ekonomikas kritumu, bet pēc tam varam sākt visu no jauna. Piemēram, korporatīvajā sektorā ir daudz skaidrās naudas, ir virkne uzņēmumu, kuriem ir fantastiski labas bilances un miljardi skaidras naudas kontos, kuri grib investēt un meklē iespējas, bet nedara to, jo ir milzīga nenoteiktība gan par ekonomiku, gan patērētāju. Ja spētu ieviest skaidrību uzņēmumiem, viņiem rastos iespējas investīcijām.
- Vienīgais ceļš ir izdevumu un ieņēmumu samērošana neatkarīgi no reģiona, kurā valsts atrodas?
Jā! To savā laikā pierādīja Skandināvijas valstis, to darīja un turpina darīt Baltijas valstis. Pat Igaunija, kurai nebija nekādu ārējo parādu, dramatiski samazināja izdevumus. Protams, mazām valstīm tas ir vieglāk, jo tās var augt caur eksportu. ASV un Eiropai, kopīgi samazinot izdevumus, iespējas augt caur eksportu ir minimālas, jo tas nozīmētu, ka Āzijas un jaunattīstības valstīm vajadzētu lielos apmēros palīdzēt absorbēt šo eksportu.
Recesijas iespējamība – 50%
- No teiktā noprotams, ka otrs recesijas vilnis tomēr sekos. Procentuāli, cik liela ir šāda iespējamība?
Varbūtība, ka nākamgad atsevišķās valstīs, piemēram, ASV un Eiropas valstīs, redzēsim negatīvu ekonomikas sniegumu, ir virs 50%.
- Tostarp arī Latvijā?
Latvija ir jau sarežģītāks stāsts, jo izdevumu mazināšanu neatlikām un lielā mērā esam jau paveikuši. Mūs negatīvi ietekmēs pieprasījuma kritums eksporta tirgos. Protams, arī Latvijā nākamgad jāveic fiskālā konsolidācija, bet ne tādos apmēros kā iepriekšējos gados. Veicot konsolidāciju pārliecinoši, varam strauji ierindot sevi labāko valstu grupā un ar zemākām procentu likmēm tirgos gūt kādus pozitīvus efektus. Vai Latvija iekritīs atpakaļ recesijā? To ir grūti teikt. Izaugsmes tempi kritīsies, varbūt pietuvosies nullei, bet nesagaidu, ka kritīsim tik strauji kā 2008.-2009.gadā, jo neesam vairs tik nesakārtoti eksporta-importa un patēriņa jomās. Situācija Latvijā nav salīdzināma ar to, kāda bija pirms iepriekšējās krīzes.
- Kādas sekas gaida pasauli, ja izdevumi netiks samazināti nepieciešamajos apmēros?
Globālā ekonomika turpinās agonēt vēl daudzus gadus, meklēt pseido risinājumus un lielos apmēros drukāt naudu. Neviens jau nespiež gada laikā nolīdzināt budžeta deficītu no, piemēram, 10% līdz nullei, bet ir vajadzīga spēcīga apņemšanās to izdarīt noteiktā periodā un tā, lai finanšu tirgi notic, proti, politiskajam ietvaram jābūt tādam, lai tas tiešām tiktu izdarīts.
Eirozonā jāmaina nosacījumi
- Minējāt, ka nedienas Itālijā var novest pie jautājumiem par eirozonas pastāvēšanas nākotni. Kāda izskatās situācija eirozonā un kas notiks ar Itāliju?
Ļoti ceru, ka Itālija spēs pārliecināt tirgus par budžeta deficīta samazināšanu.
- Grieķijas scenāriju neprognozējat?
Patlaban, nē. Tomēr Itālija ir tik milzīga, ka Grieķijas scenārijs tas vairs nebūtu, un tur jau būtu pilnīgi cita notikumu attīstības gaita.
- Kāda?
Masveidīgi tiktu iesaistīta Eiropas Centrālā banka (ECB), lai nomierinātu tirgus un finansētu obligācijas. Itālijas parāda apjomi ir tik lieli, ka risinājums, kad Vācija un Francija “sametīs naudu” vairs nestrādās, jo nauda būs “jāsamet” tik daudz, ka Vācija un Francija to vairs nevarēs pavilkt un būs apdraudēti arī to reitingi.
- Eirozona izskatās ilgtspējīga monetārā kopiena?
Ja lietas aizies līdz Itālijai, tad būs arī jautājumi par pašu eirozonu. Eirozona nav ilgtspējīga, ja tā nemainīs nosacījumus. Jābūt pilnīgi skaidriem nosacījumiem, kā valsts tiks sodīta, ja tā neievēros Māstrihtas kritērijus, kā iespējams izstāties no eirozonas, un, iespējams, nepieciešama arī lielāka fiskālā vienotība un koordinācija. Ja tas netiks darīts, no pašreizējām problēmām netiksim prom. Viena lieta, ko krīze ir pieradījusi, ka Māstrihtas kritēriji nav nemaz tik slikti un lielākās problēmas bija tām valstīm, kas tos neievēroja.
- Māstrihtas kritēriji Latvijai ir “pa zobam”?
Ir, ja paši esam vienoti un drosmīgi. Lielākie riski pašlaik ir politiskie, jo tuvojas vēlēšanas un jāpieņem drosmīgi lēmumi.
Drūmākais posms tirgos vēl nav pienācis
- Vai, ņemot vērā vispārējo noskaņojumu, “Standard & Poor’s” (S&P) lēmums samazināt ASV kredītreitingu bija atbildīga rīcība?
Teorētiski reitingu aģentūrām ir jābūt neatkarīgām un nevajadzētu vadīties saskaņā ar apsvērumiem, kas būtu politiski pareizi. Protams, reālajā dzīvē tas, visticamāk, ir citādāk. Tas, ko S&P pateica nebija pārsteigums finanšu tirgiem, jo bažas par ASV kredītrisku bija arī iepriekš. Arī “AA+” reitings ir ļoti augsts, un ASV ir zaudējusi ļoti mazu reitinga daļu, nevis defoltējusi, kā tas nereti tiek uztverts. Redzot, kas notika ar ASV parāda griestu paaugstināšanu, jautājums ir, kā varēja nesamazināt reitingu? Tomēr jautājums vairāk ir par to, ja ASV nav “AAA” reitings, kam tas ir? Lielbritānijai un Francijai ir “AAA”, bet, vai tiešām uzskatām, ka šīs valstis ir mazāk riskantas un spējīgākas ģenerēt līdzekļus, lai atdotu parādus? Domāju, ka S&P lēmums kalpoja par katalizatoru tālākai ķēdes reakcijai. Lai arī reitings liecina par valsts parāda risku, tā izmaiņas atsaucās uz citām jomām, tostarp arī radīja bažas, vai arī pārējām “AAA” reitinga valstīm tas netiks samazināts. Noskaņojums un nervozitāte palielinājās, riski auga un investori meklēja iespējas drošākiem ieguldījumiem. Rezultātā, kas šķiet pilnīgi absurdi, ASV valsts vērtspapīru cenas pat palielinājās, lai arī tām tika samazināts reitings. Tas apliecina, ka investori par ASV defoltu nebaidās, bet baidās par visu pārējo.
- Arī zelta cena sasniedza jaunus vēsturiskos rekordus.
Zelta cena nepārtraukti “sit” rekordus. Esmu bijis zelta pesimists ilgu laiku, un katru dienu tiek pierādīts, ka man nav bijusi taisnība. Zelta cenas kāpums netieši liecina, ka investori neuzticas dolāram un eiro, baidās no inflācijas un vispār baidās no visa iespējamā. Zelta cenas kāpums ir indikators bailēm un nenoteiktībai. Ja agrāk bija problēmas ASV, investori ieguldīja Eiropas tirgū un otrādi. Bet, ko darīt tagad, kad baidāmies no abiem? ASV ir gatava drukāt naudu un, iespējams, pie šāda risinājuma nonāks arī Eiropā, kur jau tagad ECB paziņojusi gatavību uzpirkt eirozonas obligācijas neierobežotā daudzumā. Zelts jau tūkstošiem gadu bijis aktīvs, kas pasargā no stresiem un inflācijas. Tomēr akcijas ir bijušas daudz ienesīgākas.
- Pagājušajā nedēļā zelta cena pārsniedza 1800 dolārus par unci. Kādus līmeņus līdz gada beigām zelta cena sasniegs?
Zelta cenu negribu prognozēt. Ja problēmas turpināsies, turpināsies naudas drukāšana un tiks atlikti problēmu risinājumi, tad zelta cena, protams, var sasniegt vēl daudz augstākus līmeņus. Ja man jautātu, vai no investīciju viedokļa tagad ir vērts ieguldīt zeltā, es teiktu, ka diez vai. Ja nu vienīgi nelielu daļu no kopējiem ieguldījumiem.
- Kāpēc?
Tas ir tas pats, kas lekt aizejoša vilciena pēdējos vagonos. Protams, var jau skriet un lekt iekšā, taču finanšu tirgos, ja gribi nopelnīt un daudz, jādarbojas pēc loģikas “darīt kaut ko atšķirīgu”. Kad visi vasaras sākumā turēja akcijas, vislabāk nopelnīja tie, kuri pārdeva. 2008.-2009.gadā, kad visi teica, ka ir pasaules gals, akciju cenas vairs nekad nekāps un finanšu sektors ir bankrotējis, vislabākais bija pirkt akcijas un daudz. Ja tagad visi saka, ka vajag pirkt zeltu un uz ielām parādās zelta bankomāti, uztveru to kā indikāciju, ka jādara kaut kas cits.
- Kas tagad būtu tas atšķirīgais?
Pašlaik vēl kritiena spēks un negatīvais sentiments ir ļoti liels. Tomēr no ilgtermiņa investora viedokļa šis ir brīdis, kad acis jātur plaši vaļā un jādomā, ko tuvāko mēnešu laikā pirkt. Tirgus vēl var mierīgi nokrist par 15-20%. Pagaidām visi vēl tikai runā par recesijas risku, kas ir augsts, bet vienlaikus vēl ir iespēja tehnisko recesiju apiet un atrast risinājumus.
- Jāsagaida, kad beidzas tirgus kritums, un tad jāiet atpakaļ akcijās?
Jāsagaida drūmākais brīdis.
- Drūmākais brīdis vēl nav bijis?
Domāju, ka nav. Jāsagaida drūmākais, melnākais brīdis, kad avīzēs nebūs neviena pozitīva stāsta un neviens neuzdrošināsies pateikt, ka akcijas var pirkt.
- Kad tas notiks?
Ceru, ka līdz gada beigām to varēs redzēt vai arī varēs gūt pārliecinošus pierādījumus, ka tāds nepienāks. Tiesa, tāda loģika būtu no spekulatīva investora viedokļa, bet no krājēja viedokļa arī pašlaik sagaidāmais ienesīgums akciju tirgos desmit gadu perspektīvā varētu būt 6-7%. Ja salīdzinām ar obligāciju un depozītu ienesīgumu, akciju tirgos tas ilgtermiņā ir ļoti pozitīvs. Drūmākā brīža sagaidīšana nozīmēs to, ka tad desmit gadu periodā nopelnīšu, piemēram, 9-10%. Jebkurā gadījumā cilvēkam, kurš krāj un veic regulāras iemaksas, piemēram, pensiju trešajā līmenī, iemeslu panikai nav.
- Vai šādos tirgus panikas brīžos spējat cilvēkus nomierināt?
Svarīgākais izejas punkts šajā ziņā ir jau sākotnēji saprast klienta riska līmeni, kas ir vissarežģītāk. Ja cilvēkam nav uzkrājumu, bet viņš vēlas veikt augsta riska spekulatīvus ieguldījumus kaut kur Krievijā, un, lai to darītu, grib aizņemties naudu, tas nav viņam piemērots risinājums. Sākumā ir jāizveido drošības spilvens un tad var domāt tālāk par finanšu spekulācijām. Visvairāk neapmierināti ar notiekošo finanšu tirgos ir tie, kuriem bija nepiemērots ieguldījumu risinājums. Tāpat ļoti svarīga ir cilvēka izpratne par finanšu tirgu darbību, kas ietver arī svārstības, un pieredze. Cilvēkiem ieguldīt finanšu tirgos, uzņemoties papildu riskus, vajag tikai tad, ja aug viņu pieredze. Ja nav pieredzes investīcijām akcijās, tad to nevajadzētu darīt pat tad, ja cilvēks var to atļauties. Tādā gadījumā ir jāsāk ar mazāku risku. Pirms braukt ar “Ferrari” droši vien būtu ieteicams kādu laiciņu pabraukt ar ko mierīgāku.
Par vecumdienām jārūpējas pašiem
- Vai Latvijas ieguldītājs ir gatavs uzņemties riskus vai izvēlas konservatīvu pieeju?
Vairums tomēr izvēlas depozītus, kas ir saprotams, zināms un arī konservatīvs produkts.
- Kā ir noskaņoti tie, kuri tomēr izvēlas ar saviem ieguldījumiem darboties finanšu tirgū?
Pensiju trešā līmeņa klienti vairumā gadījumu saprot ilgtermiņa maksājumu jēgu. Reizēm ir cilvēki, kuri jau nāk ar konkrētu ideju, kur vēlas ieguldīt, taču nav izveidojuši pietiekamus uzkrājumus vai parūpējušies par nodrošinājumu vecumdienām. Tādus mēģinām atturēt no riskantiem ieguldījumiem.
- Ja cilvēks tomēr uzstāj?
Cenšamies pārliecināt un paskaidrot visus riskus, jo neapmierinātības gadījumā viņš, visticamāk, vainos mūs.
- Pēdējā laikā par uzkrājumu veidošanas nepieciešamību runāts ļoti daudz. Cilvēki arī sāk vairāk uzkrāt?
Pensiju trešajā līmenī redzam ļoti labus rezultātus – pirmajā pusgadā mūsu klientu skaits audzis par 2300 cilvēkiem un daudzi uzkrājumiem novirza 5-10% no ienākumiem. Cilvēkus tas interesē, un daudzi grib un saprot nepieciešamību, bet nevar saņemties.
- Uzkrāšanas kultūra veidojas?
Lēnām veidojas. Tomēr svarīgi cilvēkus izglītot un likt apzināties, ka dzīvojam valstī, kurā cilvēkam pašam par sevi jāparūpējas. Uzskats, ka kāds cits par tevi parūpēsies un pietiek ar to, ka eju uz darbu, ir jāmaina. Jāapzinās, ka pensiju pirmais un otrais līmenis labākajā gadījumā veidos 50% no pašreizējās algas. Ja cilvēks grib kaut ko vairāk, ir jāuzkrāj. Tas ir veids, kā labāk dzīvot. Valsts var atļauties maksāt tikai tik, cik tai ir naudas.
- Vēl nesen bija diskusijas par Roberta Ķīļa teikto, ka nākotnē pensijas būs vien nabadzības pabalsts.
Patiesībā arī šodienas pensijas pārsvarā drīzāk ir nabadzības pabalsts, nevaram teikt, ka tās ir ļoti dāsnas. Vidējā pensija ir tuvu iztikas minimumam. Turklāt nākotnei jāņem vērā, ka 40% cilvēku Latvijā patlaban saņem minimālo algu, no kuras viņiem tiks rēķināta pensija.
- Varbūt viņi veic ļoti lielus uzkrājumus…
Baidos, ka nē. Varam parēķināt, cik liela šiem cilvēkiem būs pensija – 80, 100 lati? Ir pilnīgi skaidrs, ka 80 latus viņiem nemaksās, jo cilvēki nespēs izdzīvot, un tā būs sociāla problēma uz valsts pleciem. Tas savukārt nozīmē, ka viņiem maksās vairāk, nekā viņi būs nopelnījuši. Valsts varēs maksāt vairāk, vai nu aizņemoties vai pārdalot naudu no tiem, kuriem algas bija lielākas vai kuri maksāja vairāk nodokļos.
- Diez vai tuvāko gadu laikā cilvēki sāks masveidā uzkrāt, lai nodrošinātu sev vecumdienas, tāpēc jebkurā gadījumā sociālas problēmas veidosies.
Cilvēki jau tagad uzkrāj, un, ja šī kultūra attīstīties, tas būs milzīgs pluss. Skaidrs, ka sociālās problēmas nākotnē būs un šajā kontekstā svarīgi ierobežot ēnu ekonomiku, lai panāktu, ka oficiālās minimālās algas maksātāju skaits sarūk, lai piepildītu sociālo budžetu. Izskaužot ēnu ekonomiku, arī šodienas pensionāriem varētu maksāt vairāk.
- Kas nepieciešams, lai veidotos izglītošanās process par pensiju uzkrājumu nepieciešamību?
Nepieciešamas sabiedrības kultūras izmaiņas. Komercbankām, Labklājības ministrijai un valstij kopumā ir jāstāsta un jāizglīto cilvēki. Tiklīdz Labklājības ministrija pasaka reālo situāciju, pār to gāžas pārmetumu vilnis. Tāpēc, lai arī tā runā par šīm problēmām, tas notiek nepietiekami skaļi. Ja tiks atzīta reālā situācija un tas tiks darīts daudz skaļāk, cilvēkiem neveidosies ilūzijas. To nevajag uztver negatīvi – ja no mākoņa nolaižamies uz zemes un sākam staigāt kājām, tas ir labi un nevajag tajā vainot valsti.
Tiek prognozētas drūmas perspektīves, jau tā esošajiem kritumiem, cik tās ir pamatotas, varbūt tas ir Swdbankas pasūtījums? Iespējams, ka lielākā daļa šī raksta iespaidā paniski metīsies pārdot visu par jebkuru cenu samazinot jau tā nepamatoti zemo cenu, vai tas būs prātīgi? Panikā var nolauzt kaklu! Varbūt es kļūdos?
Eziitis
kura cena ir nepamatoti zema? :)
Vai vecie profi nevar painformēt? Kad bija zemāk 2009.gada martā vai 1998.gadā? Informācija, kas zemāk par 2000.gadu nekur nav pieejama.
kā nav pieejama? A Metastocks?
Nu? Kuru gribi zināt papīru? :)
Teiksim man imponē LME cena 27 oktobrī, 1998 gadā – lows 0.11. Tā ka viss mums vēl priekšā – 2011 – 2012 gads
OLF, RKB, GRD, LME, BAL, GZE, LTT, VSS, bet vispār droši vien, ka 1998.bija zemāk?
Par Metastocku laikam jālasa wallstreet.lv, neesmu to nekad lietojis?
OLF: 98 gadā bija 0.19. Bet za to 2002 gada varēja ņemt pa 0.07.
RKB: 98 gada bija 0.18, bet 2001 bija arī pa 0.12
GRD: 98 gadā bija 0.16
LME: 98 gadā bija 0.11
BAL 98 pat kāpa, zemakais bija 2001 gadā 0.33, bet volumes nekādas
GZE 99 gada feb lows 0.99
VSS 98 gada lows 0.24
nu, gaidam 2011-2012 gada lowus
Jā, jāpagaida gan. Lipmana kungs jau tik lēti centīsies nedot, bet tad jau redzēs. Tirgu jau viņš neuzvarēs.
bēdīgākais jau ko mes varam mācīties no vēstures jau ir pat nemaz tas drausmīgais kritums, kas visdrīzāk tagad būs atkal, bet tas ka, pēc ta krituma akcijas gulēja bottomā līdz pat 2003-2004 gadiem. Tā ka tiem kas doma ka pēc paraboliskā krituma sekos kāpums, un viņi nesēdēs kokonos ilgi, maldās
Ja mēs ta tīri filozofiski uz visu šo lietu skatāmies, tad buļļiem ir intereses un lāčiem ir intereses. Buļļi vienmēr gribēs skriet, vai lietus līst, vai sniegs snieg vai ķieģeļi uz galvas krīt. Lācis tomēr ir krietni pacietīgāks un pragmatiskāks dzīvnieks. Mades izlaušanās brīvībā ir dziļi simboliska. Esmu sapratis vienu lietu, ka zīmēm vienmēr ir jāpievērš uzmanība. Nedomāju, ka lāči tāpat vien pajokoja un tagad čāpos mājās, tipa nekas nav bijis. Skaidrs, ka lācim ir mērķis izrēķināties ar šiem diviem buļļu gadiem un atgriezties 2009.gada martā un tad domāt tālāk ko darīt. Vai iet mājā vai vēl nedaudz vai daudz pačāpot, medu un ābolus paēst.
Es jau te sen domāju tādu domu par zeltu.
Daudzi gaida, kad tas burbulis sprāgs, mana doma, ka sprāgs, bet ne tā kā tiek gaidīts. Sprāgs tajā brīdī, kad sāksies zelta pārdošana, lai tiktu pie naudas. Tas ir brīdis, kad akciju cenas būs kaut kur zem 9.700 punkti pēc DOW JONES, tas ir zaudējušas pēdējo gada ralliju un caursitušas pretestību, apmēram -25%. Tajā brīdī naudas vērtība būs pieaugusi un cilvēki zeltu sāks pārdot, lai tiktu pie naudas. Domāju, ka tajā brīdī zelts arī briesmīgi nenokritīs, par kādiem -40%. Tik daudz viņš varbūt vēl līdz tam pieaugs 1.800/1.900 + 40% (šo pieaugums prognozēju mēneša divu laikā) = 2.500/2.700 (pieauguma robeža ko prognozē analītiķi) – 40% = 1.500/1.600$ (korekcijas robeža ko prognozē analītiķi). Pēc tās korekcijas viņš diezgan ātri atkal atsāks augt, atšķirībā no akcijām. Tā kā var arī riskēt ar to zeltu ar 10% no portfeļa, ja laicīgi pārdod. Risku mīlošākie var iegādāties kādu buļļa 3X zelta ETF.
Manis aprakstītais scenārijs bija arī iepriekšējās krīzēs.
bet vispār interesanti ar to swedbanku. Re kur citāts:
bigbrothers iepostoja wallstreetaa:
The company’s guidance of LVL 29.4m sales means a further LVL 8.7m worth of products needs to be sold during the rest of the year to meet the target. As last year LVL 10.8m was sold during the last five months, the company’s sales growth should stand at -19% for the rest of the year on average. We find it too pessimistic and we adjust our estimates upwards further to LVL 32.6m in 2011,
leading to a LVL 5.1m net profit, according to our adjusted expectations. This implies a net margin of 16%, compared to the company’s guidance of 17% and the first quarter’s result of a 22% net margin. Both our and the company’s expectations now imply a 2011 P/E of 7.2 and EV/EBITDA of 5.1, very attractive levels for a high-growth company. We adjust our target price upwards to LVL 3.6 per share and recommend buying the stock.
No otras puses, re kur vīrs intervijā draud ar reāliem s–diem. :) Eh, kam lai tic nabaga “investors” a? :)
Sos,
man jau principā nebūtu nekas iebilstams pret tām 98. gada cenām, ko augstāk minēji, bet nu nebūs tās vairs tādas – kā tur bija ar to iekāpšanu divreiz vienā upē – galvenokārt tādēļ, ka gandrīz visi tie uzņēmumi tagad tomēr ir pavisam citas kvalitātes uzņēmumi (varbūt izņemot RKB).
Bigbrother -
Olainfarm divreiz vienā upē jau iekāpa – pirmo reizi nokrītot no 3 latiem uz 20 santīmiem pēc 98. gada krīzes, otrreiz nokrītot no tiem pašiem 3 latiem uz 20 santīmiem pēc 2007- 2008 gada krīzes. Tā ka ar to iekāpšanu vienā upē var būt visādi…
S.O.S.
Vakardienas trakumā aizmirsu tev paldies pateikt, ka ieliki 1998.gada cenas. Labāk vēlu, nekā nekad. Paldies.
Eiropas dienvidi – Itālija, Spānija, Grieķija, Portugāle, tāpat Īrija ir spiestas mazināt savus budžetus, samazināt izdevumus un tā tālāk un tā joprojām. Tas audzē bezdarbu, samazina ekonomiku, tas izraisa sociālos nemierus. Tas taču viss ir acīmredzami.
Kurš ir iedzīvojies uz šo valstu parādiem, vai šīs parādos grimstošās valstis vai arī Vācijas un Skandināvijas bankas un eksportētāji/ražotāji?
Tāda modernā laikmeta dzimtbūšanas sistēma ir tā EURO zonas savienība (zemnieks bija spiests aizņemties no muižnieka, lai pēc tam izputētu).
Eiropas dienvidi no Vācijas un Eiropas ziemeļu puses (tai skaitā arī no Latvijas ekspertiem) tiek vainoti nepareizā fiskālā politikā.
Tagad Grieķijas IKP ir samazinājies par -6.8%, ja būs pareiza fiskālā politika, tad samazināsies par 40% un bezdarbs 50%, vai ne tā? Labi grieķi to norīs, vai spāņi norīs? Itāļi noteikti nenorīs.
Tālākais, kas notiks ar aizdevējiem Vāciju un Skandināviju pie šī bezdarba un IKP krituma Eiropas dienvidos? Un, kas tad galu galā ir šī EURO zona un ES savienība, ja problēmas ir dienvidiem, bet peļņa ziemeļiem? Jā dienvidos ir jāveic reformas, jātiek galā ar korupciju un jādara citas svarīgas lietas, bet ne jau izņemot naudu un iznīcinot ekonomikas var veikt reformas.
Šī savienība ir kā valsts, kurā bagātā Rīga nepārdala budžetu par labu Latgalei un vaino Latgali neprātīgā fiskālā politikā. Vai tas nebūtu absurdi? Tas taču pat zīdainim skaidrs, ka Latgalē jāiegulda miljardi, lai tur, kas notiktu, nevis jāizņem no turienes nauda, ja vien mēs nevēlamies Latgali pārdot Krievijai, jo tā mums vairāk nav vajadzīga (tādas idejas apmēram piedāvā Rungainis, skats viņa idejas – nē naudu laukiem, visu naudu Rīgai).
Vai tad kādam vēl nav skaidrs, ka šāda veida savienība, patiesībā ir domāta tikai bagātiem, bet nabagiem un vājajiem tajā nav ko meklēt? Cik ilgi Eiropas dienvidi to vēl cietīs? Valdības jau cietīs, jo tām nav citu variantu, bet cik ilgi cietīs tautas? Ko šajā savienībā meklē Igaunija un ko tajā grib atrast Latvija? Kas tās ir par ilūzijām, ka Latvijai tajā jābūt?
Pēc tirgus reakcijas un masveida finanšu akciju izpārdošanas mans secinājums ir, ka tirgus uzskata – EURO savienībai ir jāsabrūk jo reformēties tā nevar. Bagātie uz to nav gatavi.
Kā tālāk izvērtīsies attiecības starp Eiropas dienvidiem un ziemeļiem?
Kas vispār notiks Eiropā tajā brīdī, kad Itālija un Spānija pametīs EURO zonas savienību? Vai arī šī savienība eksplodēs citādā veidā, bet pie esošajiem nosacījumiem un problēmām tai ir jāeksplodē.
Nobeigumā.
Vai tiešām kāds vēl vēlas pirkt akcijas longā pie šīs situācijas, cer uz ekonomikas strauju attīstību un akciju cenu pieaugumu jau rīt?
Turpinot globālo tēmu, būtu jāveltī uzmanība arī tam, kāpēc apstājās tirgus kritums 2009.gada martā, kad viss vēl tikai bruka un gāzās un kāpēc pagājušā vasarā. Kad patiesībā EURO zonā nekas atrisināts netika, tika tikai izsniegti kredīti dienvidiem.
Atbildes ir ļoti vienkāršas, bet tās sniedz arī atbildi uz to, kāpēc Baltijā decembrī/janvārī sākās akciju izpārdošana no zviedru puses, kas tā arī nevienu brīdi nav apstājusies jau 9 mēnešu garumā.
Pirmais kritums apstājās, tāpēc ka FED deva mājienus par QE1.
Otrais kritums apstājās, tāpēc, ka FED deva mājienus par QE2.
Tātad tirgus mainīja virzienu tikai tāpēc, ka gaidīja ieplūstam naudu un ekonomikā jau nekas fundamentāls nemainījās. Vienkārši FED nodrošināja likviditāti.
Vai ir iespējams QE3, lai apturētu pašreizējo kritumu? Lai arī vairums uzskatā kā nē un atlikušie šaubās, es uzskatu, ka ir iespējams. Vienīgi ko tas nozīmēs? Manuprāt tas nozīmēs, nelielu sekundāru trendu uz augšu 2-3mēneši, hiperinlfāciju un pēc tam ne ar ko vairs neapturamu trendu uz leju.
Savukārt, ja FED neizšķirsies par šo neprātīgo soli QE3, tad trends sasniegs savu dabisko līmeni 8.000-6.0000 punkti pēc DOW JONES, būs fiskālās konsolidācijas, EURO likvidācija, naudas masas samazināšanās, tad ekonomikas stabilizācija un normāla atkopšanās 10-15 gadu periodā.
Periods 2009.-2011.varbūt bija vajadzīgs, lai 2009.gadā ekonomikas nesabruktu neatgiezeniski. Liela daļa valstu tomēr ir kaut ko centušās šajā laikā savest kārtībā un reformēt, cita mazāk, cita vairāk.
Izņemot Krieviju un Tuvos Austrumus, kā arī citas izejvielu valstis, kuras ir baudījušas FED mīkstināšanas sekas ar augstajām resursu cenām. Par to tagad arī būs jāmaksā.
Viss jau ir pareizi, bet, iespējams, šim uzdevumam ir vēl kāds cits atrisinājums.
Piemērām tāda anomālija, EU izveido savienību ar Ķīnu un sadrukā jaunu vienotu valūtu.
Šobrīd es te tikai slimi fantazēju, bet nekad nevajag aizmirst arī citu atrisinājumu…
Šoreiz piekritīšu G.diversantes pēdējiem prātojumiem. Katrā ziņā teikumu, kuriem piekrītu tur ir vairāk kā to, kuriem nepiekrītu. Jā.. un ja kāds varētu pateikt, kas mūs reāli sagaida nākotnē…. Šā laika lielākais zaudējums ir jebkādu garantiju/drošību/ilgtermiņa risinājumu/pārliecības par nākotni izzušana. Domāju, ka jo tālāk jo būs arvien izteiktāk. Ei nu sazini – tas uz labu vai tomēr nē..
Sorry, par offtopic. Viskijs, saprotiet.
Daudz gudru lietu sarakstīts. Bet jāsaprot arī tas, ka ar QE3, ar vai bez tā, dzīve nebeidzās, mēs te pat vien būsim un mums apkārt būs uzņēmumi, kas palikuši rūdītāki pēc 1. krīzes. Uzņēmumi kuros mēs strādāsim, pirksim to preces un investēsim. Ja runā par investīcijām, tad domāju vērtības ir saliktas pa plauktiem katram savādāk, tomēr tie uzņēmumi, kuriem ir augoši apgrozījumi un peļņas rādītāji savu vērtību ilgtermiņā nezaudēs, bet audzēs! Un tādi Rīgas, Viļņas un Tallinas biržā netrūkst. Grūti būs tiem, kas nav audzējuši muskuļus, kuriem nav peļna, bet joprojām nīkuļo vadības neprasmju, zagšanas (no mazākuma akcionāriem) vai citu iemeslu dēļ. Konkrētus nosaukumus nesaukšu, domāju, katrs pats saprot par ko iet runa. Veiksmi viesiem investoriem, kas turās pie saviem ieguldījumiem un arī tiem, kas cashā un mēģina nodzīt cenu sev vēlamā līmenī, vienojoties kopīgā dziesmā!!!