Ieguldītāji parasti nepievērš lielu uzmanību zeltam, jo tam ir visai neliels pielietojums rūpniecībā vai modernajās tehnoloģijās, tāpat būs grūti atrast kādu citu pielietojumu, izņemot juvelierizstrādājumus. Turklāt, ieguldījums zeltā rada vairākas būtiskas problēmas tā vērtības noteikšanā, jo zelta turēšana seifā nerada pozitīvu naudas plūsmu vai peļņu, izņēmot gadījumus, kad to var pārdot kādam citam par augstāku cenu. Drīzāk, zelta turēšana seifā radīs papildu izmaksas par seifu, apsardzi utml. Taču, ja vienīgais arguments pirkt zeltu, ir to vēlāk pārdot par augstāku cenu, tad būs grūti runāt par kaut ko citu kā spekulāciju, līdzīgi kā ar jebkuru citu izejvielu. Ja jau esam sākuši apspriest jautājumu par “zelta burbuļa” veidošanos, tad varbūt ir nepieciešams noskaidrot, kas ir tie “fundamentālie faktori”, kuru ietekmē cilvēki ir gatavi arvien vairāk maksāt par zeltu?

Kāpēc zelts?

Pirmkārt, iepriekš jau minēju, ka zeltam nav būtiska pielietojuma rūpniecībā vai tehnoloģijās, bet varbūt tieši tā ir zelta priekšrocība. Piemēram, sudraba vai citu dārgmetālu cenu būtiski var ietekmēt rūpniecības apjomu samazināšanās. Otrkārt, vajadzētu sev uzdot jautājumu, vai dzīvojam “parastos” laikos?

Liela daļa pieredzējušu investoru atceras 1970-tos gadus, kad centrālās bankas piekopa stimulējošu monetāro politiku, enerģijas tirgos valdīja saspīlējums, bet valdības izskatījās kā zaudējušas kontroli pār notiekošo, jo ekonomika dzīvoja no vienas krīzes līdz nākošajai. Daudzi saskata tajā līdzību ar šodien notiekošo. Manuprāt, pasaules ekonomikā šodien ir pietiekami daudz strukturālu atšķirību ar 70-tajiem gadiem pagājušajā gadsimtā, bet tas nenozīmē, ka vēlme risināt problēmas ar līdzīgiem instrumentiem ir mainījusies.

Būtisks faktors ir stimulējoša monetāra politika, kur uzkrājumu veidotāji “tiek sodīti” ar “negatīvām reālajām procentu likmēm”. Acīmredzams piemērs “negatīvām reālajām procentu likmēm” ir gada inflācijas apmēri ASV, kas pārsniedz 2 vai 3% gadā, bet ASV dolāra (USD) termiņnoguldījumā uz 1 gadu “normālas” bankas nemaksā vairāk par 1% (tas ir ļoti optimistiski šodienas skatījumā, būtu pat jāuzdod jautājums, vai ar šādu banku viss ir kārtībā).

Tātad, noguldot naudu termiņnoguldījumā uz gadu tā reālā pirkstpēja samazinās par 1 – 2%, jo inflācija ir lielāka par bankas maksāto procentu likmi. Pie šādiem nosacījumiem jāsāk atsķirīgi skatīties uz naudas plūsmas jautājumu to ieguldot zeltā, jo drošas alternatīvas rada “reālās pirktspējas” zudumus, bet zelta uzglabāšanas izmaksas var būt zemākas par “reālās pirktspējas” zaudējumiem.

Turklāt, valdības eirozonā nemitīgi (jau kuro gadu?) cīnās ar parādu krīzi, kas rada spiedienu uz banku sistēmu, jo tā, savukārt, ir atkarīga no valdību garantijām. Arī ASV pēc milzīgajiem stimuliem pēdējos gados (valdības parāda pieagums par apmēram 40% no IKP pēdējos 4 gados) nespēj uzrādīt kaut cik atbilstošus reālās ekonomikas izaugsmes tempus, turklāt centralajai bankai ir tieksme pielietot “nekonvenciālos” instrumentus, lai stimulētu naudas piedāvājumu. Papildu arguments ir tas, ka zelts ļoti labi pasargā no deflācijas un banku bankrotu riskiem, jo tas neuzliek saistības, kuras kāds mēģinātu samazināt ar inflācijas palīdzību. Tātad, zelts ļoti labi atbilst “vērtības saglabāšanas līdzekļa” raksturojumam šodienas situācijā.

Par tirgus “burbuļiem”

Par tirgus “burbuļiem” naudaslietas.lv portālā rakstīju pirms kāda laika, skatīt: http://naudaslietas.lv/2010/01/burbuli/. Aizvien domāju, ka “zelta burbulis” ir līdzīgs visiem citiem finanšu tirgus burbuļiem un neizbēgami piesaistīs spekulantus, kas vēlēsies izmantot cenas pieaugumu, pat ja ieguldījums jāveic ar kredīta palīdzību. Pēdējos divos mēnešos zelta cena ir pieaugusi par gandrīz 30%, kas liecina par zināmu “bumu”, bet pagājušās nedēļas korekcija, pagaidām, manuprāt, vēl neliecina par “eiforijas” fāzi. Pēc straujā kāpuma zelta cena var vēl diezgan būtiski koriģēties vai konsolidēties. Likviditātes krīze finašu tirgos noteikti radītu zelta cenas kritumu, un būtu viens no panikas indikatoriem.

Tātad  ”zelta burbuļa” plīšana ir atkarīga no valdību un centrālo banku politikas. Tikai tad, kad valdības un centrālās bankas atzīs, ka ekonomikas un finanšu problēmas šodien Rietumu ekonomikās jārisina ar sāpīgām ekonomikas un finanšu tirgus reformām, nevis ar parādu palielināšanu un inflāciju, būs īstais laiks pārdot zeltu. Bet varbūt arī ne…