Investoriem jārēķinās, ka būs arī cenu krituma posmi 

Mēdz teikt, ka mazo investoru visbiežāk uzvar psiholoģija. Dažādu emociju iespaidā, kas aizēno loģiku, bieži tiek pieņemti nepareizi lēmumi, kas mazina skanošā daudzumu maciņā. Turklāt sevišķi emocijas saasinās tirgus krituma apstākļos, kur īpaši tām pakļauti nepieredzējušāki investori, kas atmet savus ilgtermiņa ieguldījumu plānus. Pētījumi liecina, ka padziļināta cenu krituma apstākļos lielākajai daļai investoru ir absolūti greiza akciju izvēlēšanās tendence. Tiekot pastiprināti pārdotas akcijas, kuru cena vēlāk pieaug, un to vietā pirktas tādas, kuru cena vēlāk sarūk straujāk. Savukārt pieredzējušāki investori vienmēr norādīs, ka tirgus kritums ir normāla parādība un, ja esi lēmis pirkt akcijas, tad ar šādiem laika posmiem ir jārēķinās. Tādējādi vēsturiskā kontekstā vismaz pagaidām arī šā brīža akciju cenu samazināšanos nevar uzskatīt par kaut ko ļoti īpašu, un nav iespējams pierādīt, ka akciju cenu ilgtermiņa pieauguma tendence būtu pārtrūkusi.

Emociju cikls

Tiek norādīts, ka mazajam investoram būtu svarīgi izvērtēt to, cik emocionāli viņš uztver tirgu un kā tieši emocijas bieži liek pieņemt pilnīgi nepareizu lēmumu. The Wall Street Journal komentētāja Mišela Perija Higinsa norāda, ka emociju cikls, kad tiek nopirkts kāds vērtspapīrs, mēdz sākties ar pārliecību, ka cenām ir jāaug. Cenām patiešām pieaugot, šī pārliecība pārvēršas par līksmību. Šajā periodā investors ir lepns par savu izdarīto izvēli un ir apmierināts ar «atrašanos akciju tirgū», un tam ir izteikta vēlme vērtspapīrus pirkt vēl vairāk. Šajā laika posmā ieguldītājs mīl dalīties savā veiksmes stāstā ar visiem citiem un sajūtas tā, it kā spētu labāk pārvaldīt arī visu citu paziņu portfeļus. Rezultātā līksmes, paštīksmināšanās un neuzvaramības sajūta pārtop par eiforiju.

Eiforijas stadijā tālāks tirgus kāpums izskatās neapturams, lai gan patiesībā tas ir cenu augstākais punkts. Tie, kas iesaka būt piesardzīgiem, vai nu netiek ņemti vērā vai vienkārši tiek nostādīti muļķa lomā. Savukārt biznesa un finanšu tirgus padomi nāk no tādiem, kas ar šīm jomām pat vispār nav saistīti. Par Volstrītas burbuļiem finanšu tirgū ir dažādi teicieni. Viens ir – “tu zini, ka ir burbulis, ja taksists sāk tev sāk sniegt vērtspapīru pirkšanas padomus”. Tāpat reāls gadījums iz dzīves esot, ka kāds investors tieši pirms Lielās depresijas pārdevis savas akcijas pēc tam, kad savā ieguldīšanas stratēģijā ar viņu dalījies zēns, kurš pucējis kurpes.

Izteikts piemērs šim ciklam ir 2000. gads (tad plīsa tehnoloģiju akciju cenu burbulis), kad pat ļoti pieredzējuši investori padevās galēji saasinātai labsajūtai. Dati liecina, ka riska kapitāls dažus mēnešus līdz burbuļa plīšanai tehnoloģiju un interneta kompānijās ieguldīja aptuveni divtik lielas summas, nekā vēl pirms gada, kas bija neskatoties uz to, ka dažādi šo kompāniju novērtējumi bija, uzbraukuši debesīs, lai gan liela daļa no šiem uzņēmumiem bija mazi un nespēja strādāt ar peļņu. Tāpat arī pirms iepriekšējās globālās finanšu krīzes dažādu vērtspapīru fondu daļu pirkumu apjoms sasniedza vēsturiskos rekordus. Būtībā eiforijas stadijā cilvēkiem masveidā ir pastiprināta tendence dažādas lietas iegādāties «pa dārgo».

Eiforija un atslābums

Protams, pēc kulminācijas seko atslābums un akciju cenas kādā brīdī neizbēgami sāk sarukt. Raugoties uz līkņu lejupslīdi, investoru kādā brīdī pārņem nākamās emocijas – šaubas. Investors uzdod sev jautājumu – vai tiešām man nav taisnība? WSJ raksta, ka rezultātā ieguldītājs ar šo jautājumu (šaubām) ir tik apsēsts, ka tiek aizmirsts par racionālu investīciju analīzi.
Turklāt, ja lejupslīde ievelkas, šaubas pāraug bailēs un bailes – histērijā.

Pastāv pieņēmums, ka tieši šī ir izšķirošā tirgus kāpuma/ krituma amerikāņu kalniņa emociju stadija. Proti, šajā brīdī uzvaras laurus plūc īstermiņa domāšana un pilnībā notiek koncentrēšanās uz negatīvajiem notikumiem. Īstermiņa zaudējumi aizēno ilgtermiņa guvumus un plānus. Jau rakstīts, ka ir pierādīts – investori un visi cilvēki kopumā vairāk izjūt negatīvas emocijas par zaudējumiem nekā pozitīvas par tādiem pašiem ieguvumiem. Proti, gandrīz noteikti ir tas, ka negatīvas emocijas, ja jūs pēkšņi zaudētu 1000 eiro, ir spēcīgākas nekā tad, ja jūs pēkšņi šos 1000 eiro iegūtu (vairākos pētījumos secināts, ka negatīvas emocijas ir gandrīz divas reizes spēcīgākas).

Nākamā emocija pēc bailēm un histērijas esot kapitulācija tirgus priekšā, kas nozīmē, ka galvenokārt emociju rezultātā notiek kļūdaina atteikšanās no jau pieminētajiem ilgtermiņa plāniem. M. P. Higinsa norāda, ka šajā stadijā notiek zvani brokeriem, kuru saturs aptuveni esot šāds: «Pārdod visu! Es vairs nevaru to izturēt!» Tiesa gan, patiesībā šī pārdošana notiek tad, kad tirgus cenas ir tuvu saviem zemākajiem punktiem, un pēc dažiem mēnešiem tirgū atsākas cenu pieaugums.

Bezcerības stadija

WSJ klāsta, ka pēc kapitulācijas emociju gammas nākamā stadija ir depresija. Tas esot stāvoklis, kad vērojams investora emociju izsīkums un apjumums par visu to, kas tikko noticis. Īstermiņa emocionālā sāpe šajā stadijā ir mazinājusies, lai gan šaubas par ilgtermiņu joprojām paliek aktuālas (ar šīm šaubām sākās tirgus cenu pieauguma cikls). Ja tirgus cenas drīz atsāk celties, tad depresiju saasina nepatīkama atskārsme, ka esi pieļāvis klasisku investīciju kļūdu, savus ieguldījumus izpārdodot par zemāko cenu. Visa rezultātā nav izslēgts, ka investora psihe nu ir traumēta, kas arī jebkādus nākotnes finanšu lēmumus liks izdarīt ar neadekvāti paaugstinātas aizdomības piedevu. Šādā gadījumā tiek nokavēta tirgus augšupeja un vērtspapīri tiek pirkti ar pārlieku lielu vilcināšanos.

Ja depresijas stadijā investīciju portfelī tomēr ir palikuši kādi vērtspapīri, šajā brīdī vispārējā bezcerība rada sajūtu, ka arī tos pārdot jau ir krietni par vēlu. Tādējādi līdz ar traumēto investoru pašapziņu emociju cikla zemākajā punktā (depresija, kas nākusi pēc iepriekš notikušās totālās izpārdošanas) vērojams vispārējs akciju pārdevēju deficīts, kur pirkšanas interesi izrāda daži drosmīgie. Šāda situācija savukārt rada priekšnosacījumus tirgus cenu atveseļošanās procesam.

Cenām augot, investoru masas emociju nokrāsa no pilnīgas bezcerības nedaudz uzlabojas, un atkal ar vienu aci tiek pievērsta uzmanība tam, kas notiek tirgū. Depresija pakāpeniski pāraug par raizēm par to, vai ekonomikas atveseļošanās ir reāla (akciju pirkšana no tipiska investora šajā brīdī nenotiekot). Akciju vērtībām palielinoties, uz raižu fona parādās cerība, un vēl tālāks cenu pieaugums rada pamatu piesardzīgam optimismam, kas daļiņai investoru pakāpeniski liek atgriezties tirgū. Kādā brīdī piesardzīgais optimisms kļūst par to pašu agrāk pieminēto pārliecību, ar kuru sākas jau nākamais «jaunais vecais» investoru emociju un akciju pirkšanas/ pārdošanas cikls.

WSJ norāda, ka ir daži veidi, kā pasargāt sevi no īstermiņa domāšanas. Viens esot mēģināt ignorēt tirgus ciklus un tos apvijošo mediju ažiotāžu. Esot ieteicams pašam (neatkarīgi no tirgus cikla) noteikt regulārus investīciju portfeļa izvērtēšanas brīžus (piem., reizi ceturksnī). Jau rakstīts, ka to labāk neatstāt uz brīdi, kad cenas krītas, jo tad prātu būs pārņēmušas emocijas. Impulsīviem lēmumiem investīciju pasaulē īsti nav vietas, un tie agrāk vai vēlāk var novest pie nepatīkamām izjūtām par veikto darījumu. Tādējādi arī mierīgāk var pārdzīvot cenu krituma periodus, jo ir pārliecība, ka veiktie ieguldījumi tomēr ir veselīgi un pie vainas ir vien aktuālais tirgus cikls. Šādas dzelžainas stratēģijas piekopšana daudziem cilvēkiem nav viegla un daži pat to vispār nespēj izmantot, piebilst WSJ. Sliktākajā gadījumā vajagot sev atgādināt par ieguldījumu termiņiem.

Rezumējot varētu teikt, ka tradicionāla kļūda ir tā, ka tirgus kāpuma apstākļos investori mēdz sajusties gudrāki, nekā viņi ir patiesībā. Jāatceras, ka tirgū pilnīgi drošs nav it nekas un pastāv tikai varbūtības. Ja cenas pārskatāmā periodā ir cēlušās, tad investori savus lēmumus pieņem, balstoties uz to, ka tās turpinās celties. Savukārt, ja akciju cenas sarūk, tad investori mēdz pieņemt, ka cenas nākotnē saruks vēl tālāk, tādā veidā padziļinot to samazināšanos.

Raksts publicēts sadarbībā ar www.db.lv.
Autors: Jānis Šķupelis