Pagājušajā nedēļā sanāca būt Lapzemes mežos Somijā pie Inari ezera, kurš, pārklāts ar biezu sniega un ledus kārtu, deva izcilu iespēju mums gan pabraukāt pa tā virsmu ar suņu pajūgu, gan arī priecāties par ziemeļblāzmas radītajiem efektiem naksnīgajās debesīs. Tomēr mani interesēja arī tas, kā dzīvo un darbojas tieši no izdzīvošanas un biznesa viedokļa tie somi, vai pat pareizāk sakot – sāmu tautības uzņēmēji, kas reģionā organizē faktiski visu – gan vadā tūristus ar sniega motocikliem, gan izrāda ziemeļbriežu fermas. Uz manu jautājumu, kas tiek dots ziemeļbriežiem un pajūga suņiem pusdienās, man tika dota atbilde, ka tā ir tīri industriāla pārtika no speciāliem veikaliem. Tas nozīmē tikai to, ka pat šie no pirmā acu skata neatkarīgie un lepnie ziemeļnieki tomēr ir atkarīgi no „sistēmas”, un viņiem ir vajadzīgi nosacītie „eiro”, lai varētu turpināt šo biznesu, kuru viņi mantojuši no senču senčiem. Tādējādi, pilnīgi neatkarīgi viņi nav un vienalga dzīvo sistēmā.

Mums, treideriem, no šī viedokļa ir līdzīgi – lai arī dažkārt, sēžot pie monitoriem, vēlu naktī dažbrīd sajūtos neatkarīgs ne no viena – šeit nav normēta darba laika vai priekšnieku (vai padoto) ar savām problēmām un uzskatiem, kurus tu atbalsti vai neatbalsti – mēs šā vai tā esam atkarīgi no sistēmas. Un šajā gadījumā tas ir viss tirgus, un mūsu uzdevums ir saprast, kā darbojas šī sistēma, kā tā sevi uztur pie dzīvības, kā pašorganizējas, attīrās un elpo. Jo tirgum ir sava elpa- dažbrīd tas elpo mierīgi, dažbrīd haotiski raustās kā astmas lēkmē, vēl citreiz – letarģiski stāv uz vietas. Un tieši kā Petars, kurš skaidroja man kā saprast pajūga suņu noskaņojumu un to kā tos pareizi izvēlēties, un kuru likt kopā ar kuru – arī treiderim ir jāsaprot, ka ir akcijas kuras tēlaini izsakoties „var likt pajūgā ilgtermiņā”, bet ir arī tādas, kuras nav pieradināmas un nav jēgas tās tirgot vispār. Un tikai pēc tam, kad jūs esat sapratuši ko tieši jūs meklējat, un kādi „suņi” būs pajūgā, un cik to būs – jo vairāk to būs, jo grūtāk būs sekot „pajūgam” – var sākt analizēt visas sistēmas noskaņojumu. Noteikti visi, kas treidingā ir vismaz gadu, ir dzirdējuši klasisko frāzi, ka tirgū izdzīvo tikai atsevišķi indivīdi un 97 % kontu ir mīnusos, un tā tālāk un tā joprojām. Principā, ja mēs runājām par ASV tirgiem un īstermiņa treidingu, ļoti iespējams, ka tā tas arī ir, bet tomēr jāsaprot, ka tā ir aksioma, jo oficiālus datus un taisnību par to mums neviens nekad neteiks. Tomēr viens ir skaidrs – tirgi ir t.s. „zero sum game”, vai pat ar mīnusa zīmi. Noteikti pelna tirgos tikai brokeris, kuram jūs maksājat komisijas. Līdz ar to tirgū, kā pašregulējošā sistēmā, viena treidera zaudējums ir otra ieguvums un tur nu neko nevar darīt – ar to ir jārēķinās un tas ir jāsaprot. Tāpēc mēs varam pieņemt, kā aksiomu arī to, ka tirgus kā sistēma gandrīz vienmēr rīkosies tā, lai nodarītu maksimālus zaudējumus vairākumam un lai mazākums nopelnītu vislielāko naudu. Ja ir vēlme, varat komentāros man to „pasūtīt” – varu veltīt veselu rakstu pierādījumam un izvedumam, kāpēc tirgus vienmēr ies pret vairākumu. Pareto princips noteikti darbojas arī šeit, es par to nešaubos. Tātad, ja pieņemam šo aksiomu, tad kas mums ir jādara – vienmēr ir jāiet kopā ar mazākumu. Sekojoši, lai ietu kopā ar mazākumu, mums ir jāsaprot tas, ko dotajā momenta darīs vairākums. Šeit es gribu pasvītrot vēlreiz to, ka ar vairākumu es domāju tieši treiderus un nevis apjomus vai kapitālu. Kā jau es šeit rakstīju- kapitāls visos darījumos no vienas un otras puses stāv pretī viens un tas pats, un mēs neskatāmies uz biržu caur klasisko pieprasījuma/ piedāvājuma attiecību prizmu.

Kā varam noteikt, ko dotajā momentā dara vairums tirgus dalībnieku? Viens no veidiem – pārfrāzēt šo jautājumu šādi „ko šajā situācijā ir viskomfortablāk darīt – pirkt vai pārdot?”. Apstājieties šeit un padomājiet. Tas nemaz nav tik viegli, kā pirmajā mirklī šķiet – atbildot uz šo jautājumu jāņem vērā tieši tas, kas jums iešaujas prātā pirmajā brīdi, jeb tas, kas nāk „no sirds”, jeb kā izsakās ezotēriķi – no iekšienes, jo tikko jūs sāksiet mēģināt atbildēt uz šo jautājumu iesaistot loģiku (kaut gan mēs to darīsim vēlāk) – sanāks kaut kas vidējs un sekojoši, tātad ne tik precīzs. Es neprasu man ticēt uz vārda, bet iespējams, ka arī jūs spējat iedomāties, ka, ja tirgū dominētu tikai loģika un fundamenti, tad pelnīt būtu viegli, un vislabāk to darītu grāmatveži, mātemātiķi un citi kreisās smadzeņu puslodes lietotāji.

Vēl labs veids ir katru vakaru, ASV tirgum atveroties, pieiet pie spoguļa un pateikt sev- „es esmu tāds pats kā visi, es esmu pūlis, un es to saprotu”. Jo īstenībā ego, it īpaši cilvēkiem, kas ir sasnieguši panākumus reālajā ekonomikas sektorā – biznesos, profesijās (ārsti, juristi), ir ļoti un ļoti „inflēts” – un ar šādu uzpūstu ego treidingā nav ko darīt. Es vispār iesaku cilvēkiem, kurš jūt, ka viņa ego un lepnums ir uzpūsts (un tādi esam faktiski visi)…

…atverot akciju termināli, iedomāties kaut ko šādu:

Man liekas, ka šādai bildei jābūt uz katra termināļa pirms atvēršanas, tieši tāpat, kā brīdinājumi uz cigarešu paciņām. Metatreiderim priekš forexa, es domāju šo var likt kā fonu pastāvīgi, bet tas nu tā, es domāju, ka vīzija jums ir skaidra. Krieviski tas tulkojams skaisti „Оставь надежду всяк сюда входящий” – un tas, kur šis teksts un Dantes „Dievišķās komēdijas” nodaļas par elli vēlāk tika uzlikts domāju tiem, kas kaut nedaudz zina vēsturi – nav noslēpums. Un es, protams, negribu nevienu īsti demotivēt vai baidīt, bet, ja gribat pelnīt īstermiņā un pat intraday – būs jāiziet cauri visiem septiņiem vai astoņiem Dantes elles apļiem, gribat to vai negribat.

Tā, sabaidīti esat, varam atgriezties pie tēmas par iešanu kopā ar mazākumu. Otra aksioma, ko gribu šeit atzīmēt, ir fakts, ka vairākuma publikai ir tendence un vēlme mēģināt noteikt pagrieziena punktus un „ķert” topus un bottomus, nevis censties noteikt kopējo tendenci. Vienalga kādā fāzē tirgus atrodas – 1., 2., 3. vai 4. (par fāzēm vairāk rakstā par Tehnisko analīzi Latvijas Akciju tirgū) – lielākā daļa treideru ir aizņemti, meklējot pazīmes par tendences maiņu. Gluži kā ar profesora Roršaha traipiem, pirmajos gados arī es faktiski gandrīz vienmēr redzēju tikai un vienīgi „pagrieziena” formācijas, tādas kā dubultie topi, galva-pleci, utt. Un diemžēl pat samērā nobrieduši treideri nespēj pilnīgi atbrīvoties no šī paraduma, jo iemesli tam ir tīri psiholoģiski un sēž dziļi zemapziņā.

Tā piemēram, ja tirgus negaidīti uztaisa strauju impulsu uz augšu un tad sāk formēt konsolidāciju sāniski (tehniski to sauc par flag, jeb karoga formāciju), tad tie spekulanti, kas palaida garām šo impulsu (bet to visdrīzāk ir vairākums), jūt stipru nožēlu, ka tas ir palaists garām. Lai arī sieva par to neuzzinās, bet es taču esmu „ģēnijs” un es šito palaidu garām, tas sit pa manu lepnumu kā ar veseri. Līdz ar to loģisks nākamais impulss ir vēlme atriebties tirgum, kura pamatā ir vēlme zemapziņā pierādīt tirgum, ka šis impulss bija „neīsts”, jo es to neprognozēju, respektīvi „tas ir apmāns”. Līdz ar to – metamies šortot, vai ne?

Bet šajā situācijā, ir jādara tieši pretējais, tas ir vismazāk komfortablais šajā situācijā, kas kreisajai smadzeņu puslodei liekas pilnīgi neloģiski – jāpērk. Tāpat jebkuram cilvēkam ir raksturīgi meklēt veidus pašapliecināties. Kas gan var būt patīkamāks un lepnumu stimulējošāks kā nopirkt par minumumu vai pārdot par maksimu un pēc tam par to pastāstīt forumā vai kolēģiem, vai kādā intervijā vietējā televīzijā? Tas arī ir par pamatu tam, kāpēc treideriem patīk „range” tipa tirgi – tur taču var pārdot augšā, pirkt atpakaļ lejā, un tā tālāk, un atkal un atkal, jo vairāk „pagriezienu” jo labāk.

Un tagad apskatīsim vienkāršu piemēru:

Nu, tie kuri ir jau lasījuši grāmatas par TA, un vispār kaut ko dara tirgos – kas tas ir? Tas ir „pagrieziena modelis uz leju” – tops, galva-pleci, utt. Vai ne? Respektīvi, jebkurā grāmatā par TA jums būs rakstīts, ka šis ir pagrieziena modelis uz leju. Kāpēc tas tā ir? Aplūkosim šo formāciju no cita viedokļa. Pirmkārt, skatāmies to, ko lielākā daļa treideru te izdarīs pirmkārt. Skaidrs, ka vilks trendlīniju šādi:

… jo atbalsts (suports) ir acīmredzams, vai ne?

Pietam, ja cena ir šajā diapazonā lielāko daļu laika – „lēti”, ja salīdzina ar pīķi augstāk – ko ir komfortablāk darīt šajā situācijā – pirkt vai pārdot? Skaidrs, ka komfortablāk ir pirkt, pietam ar stop losu pāris centus zem suporta, vai ne? Nu un te nu mēs esam – vairākumam būs komfortablāk pirkt, nevis pārdot. Bet to, ko darīs vairākums, tieši nevajag darīt! Tātad pārdodam!

Tagad sarežģītāks piemērs.

Te jau mums ir cenas diapazons. Tomēr analizējot šādus grafikus, atkal vajag pielietot to pašu metodi, ko lietojām augstāk, respektīvi:

• Analizējam, kur tirgus pavada vairāk laika – lejā vai augšā?
• Vai tagad ir „lēti” vai dārgi”?
• Ko tieši tagad ir komfortablāk darīt (pirmais impulss smadzeņu labajā pusē)?
• Ko darīs „trendlīniju zīmētāji” un range treideri?

No tā mums paliks skaidrs, ka cenai 6. – 7. reizi nākot lejā nu jau vairākums kā Pavlova suņi pirks, bet mēs – ejot pret vairākumu – pārdosim.

Nu un pēdējais piemērs:

Ko te tagad darīt? Pirmais, ko atkal redzam, ir skaidri redzama atbalsta līnija lejā. Skaidrs, ka to zīmēs praktiski visi, jo tā ir pārāk acīmredzama. Bet augstāk, precīzu līmeņu nav, tur viss ir izsmērēts. Jautājums – ko te komfortablāk darīt?

Un vēl jautājums treideriem tā ap 5 gadu stāžu – uz kuru pusi tagad ir skaists risk/ reward darījums, ar kuru „var dabūt vismaz” 10R, apejoties ar „īsu stopu”?

Pareizi, longā. Jo tagad var pirkt uz suporta, ar pavisam īsu stopu, jo 5+ gadu treideris teiks- „Hmm, nav jēga likt stopu zemāk kā pāris centus zem suporta, jo, ja „viņi” izsitīs suportu, tad mauks uz leju tā, ka maz neliksies, tāpēc nav jēgas stopu likt tālu”.

Pazīstam savu domu gājumu, kurš inspirēts no grāmatām ar vākiem par „Money management rules forever” un „Cut your losses short and let your profits run”.
Pazīstam, pazīstam…

Zināt kā visdrīzāk izskatīsies šī bilde pēc kāda laika?
Šādi:

Un tagad viela jums pārdomām – ja nenopelnīja ne tie, kas pirka uz suporta, ne arī tie, kas šortoja zem suporta – kas nopelnīja? Pareizi, tie 3 %, kas paņēma 97 % naudu gan no longiem, gan no šortiem.

Jums taču tagad būs par ko padomāt pie tējas un kafijas tases, vai ne? Tad es esmu savu uzdevumu paveicis.

Raksta turpinājumu lasiet šeit.