Veicot investīcijas, ir virkne jautājumu, ko apsvērt: kur investēt, kā atvērt ieguldījumu kontu, kādu investīciju stratēģiju izvēlēties, kā sadalīt riskus un vēl virkne citu aspektu. Turklāt visam pa vidu vēl rodas arī jautājums – vai man kā investoram ir jāmaksā nodokļi, cik daudz un kā to izdarīt?

Dzirdot vārdu nodokļi, daudzu pirmā asociācija ir – sarežģīti un nesaprotami. Šī raksta mērķis ir kodolīgi un praktiski pastāstīt par galveno, kas attiecas uz fizisku personu Latvijas rezidentu veiktajām investīcijām un ar tām saistītajiem nodokļiem.

Par kādu nodokli ir runa?

Fizisku personu ienākumam, kas gūts investējot, pamatā var tikt piemērots iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) un tā piemērošanu nosaka likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”.
Par laimi (vai ne gluži, jo piemērojamās likmes vēsturiski bija zemākas), saistībā ar investīciju ienākumu šobrīd varam runāt par vienu vienotu nodokļa likmi – 20%, līdz ar to nav jālauza galva par progresīvo IIN likmi, kas var tikt piemērota citiem fizisko personu ienākumu veidiem.
Tomēr ir jāpatur prātā, ka nodokļa piemērošanas principi ir atšķirīgi, atkarībā no tā, vai ienākums kvalificējas kā ienākums no kapitāla vai ienākums no kapitāla pieauguma.
Ienākums no kapitāla ir ienākums, kuru fiziskajai personai rada tās īpašumā esošs aktīvs, neveicot vairs nekādas papildu darbības. Piemēram – tas var būt dividenžu ienākums no ieguldījuma uzņēmuma akcijās, kā arī procentu ienākums no parāda vērtspapīriem.
Savukārt ienākums no kapitāla pieauguma rodas tad, kad fiziska persona pārdod tās īpašumā esošu aktīvu par lielāku summu, nekā to ir iegādājusies, proti, gūstot peļņu. Tas attiecas, piemēram, uz akciju pirkšanas/pārdošanas darījumiem.
Turpmāk aplūkotas atšķirības nodokļu piemērošanas principos katrā no šiem gadījumiem.

Nodokļu piemērošana ienākumam no kapitāla aktīviem

Salīdzinājumā ar IIN piemērošanu kapitāla pieaugumam, piemērojot IIN ienākumam no kapitāla aktīviem, jāņem vērā divas būtiskas atšķirības: (i) ienākums apliekams ar IIN 20%, neatkarīgi no jebkādiem izdevumiem, kas saistīti ar šo aktīvu iegūšanu (iegādi), (ii) nodoklis var tikt ieturēts pilnā vai daļējā apmērā ienākuma izmaksas brīdī, proti, nodokli no gūtā ienākuma var “atrēķināt” un samaksāt ienākuma izmaksātājs vai kredītiestāde. Šādā gadījumā fiziskā persona saņemtu ienākumu, no kura ir atrēķināts nodoklis.
Saistībā ar pirmo atšķirību viss vairāk vai mazāk ir skaidrs. Vispārējā kārtībā fiziskām personām Latvijas rezidentiem ir pienākums samaksāt IIN 20% no tādiem ienākumiem kā dividendes, procentu ienākums no parāda vērtspapīriem, ienākums no finanšu instrumentu individuālas pārvaldīšanas saskaņā ar ieguldītāja pilnvarojumu (portfeļa pārvaldības pakalpojums), ienākums no uzkrājošās dzīvības apdrošināšanas, procentu ienākums no krājkonktiem u.c. ieguldījumiem. Tātad vispārējā gadījumā, saņemot ienākumu 100 EUR apmērā, 20 EUR no saņemtās summas ir samaksājams valsts budžetā.
Savukārt bieži vien par nodokļa ieturēšanu vai samaksu var būt parūpējies kāds cits, tāpēc ir būtiski apzināties, kādi pienākumi vēl gulst uz pašu ienākuma guvēju. Līdz ar to ir jāidentificē – kas ir ienākuma avots un kurā valstī atrodas ienākuma izmaksātājs. Turpmāk apkopoti dažādi iespējamie piemēri, kā arī gadījumi, kad fiziskajai personai pašai nodokļi nav jāmaksā.

Dividenžu ienākums gūts no kapitālsabiedrības Latvijā

Īpaši nodokļu samaksas principi ir piemērojami dividenžu ienākumam. Proti, Latvijas uzņēmumam, sadalot peļņu un izmaksājot dividendes, rodas pienākums samaksāt uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN), bet papildu IIN no fiziskajai personai Latvijas rezidentam izmaksātās dividenžu summas neietur. Savukārt fiziskā persona šādā gadījumā saņem gala ienākuma summu un par papildu nodokļu nomaksu var nesatraukties, jo likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 9.panta pirmās daļas 2.¹punkts paredz IIN piemērošanas izņēmumu, ja par dividendēm ir samaksāts UIN uzņēmumam līmenī. Tātad, ja fiziskā persona iegādājas Latvijas kapitālsabiedrības akcijas un pēc tam saņem dividendes, visa saņemtā summa ir gala ienākums, ar kuru var rīkoties brīvi.

Dividenžu ienākums no kapitālsabiedrības ārvalstīs

Iepriekš minētais izņēmums var tikt attiecināts arī uz dividendēm, kuras fiziskā persona Latvijas rezidents saņem no kapitālsabiedrības, kas ir reģistrēta, nodibināta vai darbojas saskaņā ar citas valsts normatīvajiem aktiem. Taču ir jāizšķir trīs atšķirīgi gadījumi, ņemot vērā ienākuma izcelsmes valsti.
Saņemot dividendes no Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts kapitālsabiedrības, tiek automātiski pieņemts, ka kapitālsabiedrība ir samaksājusi attiecīgus nodokļus un ienākuma saņēmējs par papildus nodokļu slogu var nesatraukties (līdzīgi kā ar Latvijas kapitālsabiedrības izmaksātajām dividendēm).
Saņemot dividendes no kapitālsabiedrības ārpus iepriekš minētajām valstīm, fiziskajai personai ir jānodrošinās ar pierādījumiem, ka attiecīgajā valstī ir samaksāts UIN vai tam pielīdzināms nodoklis vai ārvalstī no dividendēm ir ieturēts IIN vai tam pielīdzināms nodoklis. Ja šādi pierādījumi pastāv, tad ienākuma saņēmējs par papildu nodokļu slogu var nesatraukties. Ja pierādījumu nav, tad Latvijā var nākties maksāt IIN 20% no visa kontā saņemtā ienākuma.
Visbeidzot, ja dividenžu izmaksātājs atrodas, ir izveidots vai nodibināts kādā no zemu nodokļu vai beznodokļu valstīm vai teritorijām, izņēmums nav piemērojams un fiziskajai personai Latvijā jāmaksā IIN 20% no gūtā dividenžu ienākuma.
Taču šis viss ir attiecināms tikai uz dividenžu ienākumu. Nodokļu piemērošana cita veida ienākumam no kapitāla aktīviem tiek aplūkota turpmāk.

Cita veida ienākumi no kapitāla aktīviem

Kā aplūkots iepriekš, ienākumu no kapitāla aktīviem neveido tikai dividendes, bet arī, piemēram, procentu ienākums no parāda vērtspapīriem un citi ienākumi, kas uzskaitīti likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.⁹ panta otrajā daļā.
Gūstot ienākumu no cita veida kapitāla aktīviem, kas nav dividendes, fiziskajai personai – ienākuma guvējam – ir būtiski saprast, vai un cik daudz kāda trešā persona ir ieturējusi nodokli izmaksas brīdī. Nodokli varētu būt ieturējusi kapitālsabiedrība, kas veikusi izmaksu, vai arī kredītiestāde, ar kuras starpniecību attiecīgie darījumi tiek kārtoti. Būtiski, ka tiek iegūti pierādījumi nodokļa samaksas faktam un apmēram.

Piemēram, ja procentu ienākums gūts no privāta aizdevuma kapitālsabiedrībai Latvijā, tad šī kapitālsabiedrība ieturēs IIN, veicot procentu izmaksu fiziskajai personai Latvijas rezidentam. Fiziskajai personai neradīsies papildu nodokļa samaksas pienākums.

Ja procentu ienākums gūts no privāta aizdevuma kapitālsabiedrībai ārvalstīs, tad šī kapitālsabiedrība varētu ieturēt nodokli noteiktā apmērā no fiziskajai personai izmaksātās summas, atbilstoši attiecīgās ārvalsts normatīvajiem aktiem, taču tā var nodokli arī neieturēt. Šādā gadījumā ienākuma guvējam ir jāiegūst pierādījumi, ka nodoklis citā valstī ir samaksāts un tam, kāds ir bijis nodokļa apmērs. Ja nodokļa apmērs ir bijis mazāks par 20%, fiziskajai personai Latvijas rezidentam būs jāpiemaksā starpība starp ārvalstīs ieturēto nodokli un Latvijā maksājamo nodokli. Ja pierādījumus ārvalstīs samaksātajam nodoklim nav iespējams iegūt vai nodoklis ārvalstīs nav ieturēts, tad IIN 20% no saņemtā procentu ienākuma maksājami Latvijā.

Uzskatāms piemērs augstāk minētajam: Ārvalsts kapitālsabiedrība ir aprēķinājusi, ka fiziskajai personai pienākas procenti 100 EUR apmērā, taču attiecīgās valsts normatīvie akti paredz, ka ienākuma izmaksas brīdī jāietur nodoklis 10%. Tā rezultātā fiziskā persona saņem kontā 90 EUR. Ja fiziskajai personai ir pierādījums ārvalstīs ieturētā nodokļa apmēram, gada ienākumu deklarācijā tiek uzrādīts gūtā ienākuma apmērs – 100 EUR; ārvalstīs samaksātais nodoklis – 10 EUR; Latvijā maksājamais papildu nodoklis – 10 EUR. Fiziskas personas gala ienākums pēc visu nodokļu samaksas ir 80 EUR. Savukārt, ja ārvalstīs no izmaksājamās summas ir ieturēts nodoklis 10% apmērā un fiziskā persona kontā ir saņēmusi 90 EUR, bet fiziskajai personai nav nekādas informācijas un pierādījumi ārvalstīs samaksātā nodokļa apmēram, tad deklarācijā norādāmais ienākums ir kontā saņemtā summa – 90 EUR, ārvalstīs samaksātais nodoklis nav norādāms, bet Latvijā maksājamais nodoklis ir 18 EUR. Fiziskās personas gala ienākums šādā gadījumā ir 72 EUR.

Apkopojot augstāk minēto, investoram ir aktīvi jākomunicē ar ienākuma izmaksātāju un jāapzinās, vai un cik lielā mērā nodokļi jau ir ieturēti ienākuma izmaksas brīdī, kā arī ir jānodrošinās ar pierādījumiem. Turklāt jāuzsver, ka nodokļu piemērošanas vajadzībām ārvalsts komersanta izdots apliecinājums par nodokļa samaksu nebūs pietiekams pierādījums, ir nepieciešams saņemt apliecinājumu no attiecīgās valsts nodokļu administrācijas.

Protams, par ārvalstīs samaksāto nodokli var nedomāt un ar papildu pierādījumu vākšanu sevi neapgrūtināt, vienkārši samaksājot IIN 20% no saņemtās summas Latvijas budžetā. Tomēr tādā gadījumā var tikt zaudēti ienākumi un varbūt tomēr ir vērts nedaudz pacensties, lai par vienu un to pašu ienākumu nemaksātu nodokļus divas reizes, bet gan izmantot šos līdzekļus lietderīgāk, piemēram, investējot.

Nodokļu piemērošana ienākumam no kapitāla pieauguma

Ar kapitāla pieauguma aprēķināšanu un nodokļa samaksu viss ir vienkāršāk. IIN 20% piemērojams starpībai starp kapitāla aktīva pārdošanas cenu un summu, par kuru aktīvs ir iegādāts (pieskaitot ar iegādi saistītus izdevumus, piemēram, bankas komisijas; attiecībā uz nekustamajiem īpašumiem iegādes vērtībā tiek ierēķināti arī papildus veiktie ieguldījumi, taču aplūkot darījumus ar nekustamajiem īpašumiem nav šī raksta pamata mērķis).

Aktīvi investējot dažādos kapitāla aktīvos un veicot regulārus pirkšanas un pārdošanas darījumus, ieteicams uzskaitīt iegādes vērtības, saistītos izdevumus, pārdošanas vērtības, kā arī darījumu datumus. Ja investīciju mērķiem tiek izmantoti kredītiestāžu piedāvātie dažādie risinājumi vai kādas citas investīciju platformas, parasti par uzskaiti var nesatraukties, jo šo informāciju var viegli iegūt no attiecīgās kredītiestādes vai platformas.

Ja rezultāts darījumiem ir peļņa – nodoklis ir jāmaksā, ja zaudējumi, tad nodokļa samaksas pienākums nerodas. Turklāt ar peļņu no viena darījuma var segt zaudējumus no cita darījuma, samazinot maksājamā nodokļa apmēru.

Proti, ja vienā kalendārajā gadā fiziska persona gūst peļņu no vienas kapitālsabiedrības akciju pārdošanas, bet gūst zaudējumus no citu akciju pārdošanas, ar gūto peļņu iespējams segt zaudējumus pēc šāda principa. Piemēram, ja fiziska persona pārdod akcijas X un nopelna 100 EUR, bet, pārdodot akcijas Y, zaudē 50 EUR, un tas viss ir noticis viena kalendārā gada ietvaros, kopējā ar IIN 20% apliekamā summa ir 50 EUR. Turklāt, ja visu pirkšanas un pārdošanas darījumu kopsummas rezultāts viena kalendārā gada ietvaros ir negatīvs, tad nodokļa samaksas pienākums nerodas. Taču te jābūt ļoti uzmanīgiem, jo likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” precīzi nosaka zaudējumu attiecināmības principus. Piemēram, zaudējumi no darījumiem ar kriptovalūtām nav sedzami no peļņas, kas gūta darījumos ar akcijām. Tāpat vienā kalendārajā gadā gūtie zaudējumi nav pārnesami uz nākamo kalendāro gadu. Un, lai nerastos pārpratumi, ar zaudējumiem, kas gūti tirgojot akcijas, nevar segt ienākumu, kas gūts no kapitāla aktīviem. Piemēram, ja investīcija akcijās izrādījusies neveiksmīga, šī neveiksme nevar samazināt nodokli, kas maksājams par saņemtajiem procentiem no noguldījumiem.

Visbeidzot, parasti, kad fiziskajai personai rodas ienākums no kapitāla pieauguma, ienākuma izmaksātājs nodokli izmaksas brīdī neietur. Piemēram, pārdodot akcijas, akciju pircējs neieturēs nodokļus no akciju pārdevējam maksājamās summas. Tātad, ja fiziska persona Latvijas rezidents pārdod sev piederošas Latvijas vai ārvalstu kapitālsabiedrības akcijas, par nodokļa aprēķināšanu un samaksu ir atbildīga pati fiziskā persona. Tāpat nav jāmeklē pierādījumi tam, vai un cik nodoklis ir samaksāts kādā citā valstī (šis var neattiekties uz gadījumiem, kad kapitālsabiedrības aktīvus galvenokārt veido ārvalstīs esoši nekustamie īpašumi, bet tas ir “cits stāsts”).

Būtiska atšķirība kapitāla pieauguma gadījumā ir arī deklarēšanas un nodokļa samaksas termiņi – ja ienākums no kapitāla aktīviem deklarējams reizi gadā, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju (atsevišķos gadījumos deklarēšanas pienākums var arī nerasties), tad kapitāla pieaugums deklarējams reizi ceturksnī vai reizi gadā (ienākums, kas pārsniedz 1000 EUR, deklarējams līdz ceturksnim sekojošā mēneša 15. datumam; mazāks ienākums deklarējams līdz kalendārajam gadam sekojošā gada 15.janvārim). Jāpatur prātā, ja vienā ceturksnī samaksāts nodoklis no kapitāla pieauguma, taču gada griezumā summējot visus darījumus, rezultāts ir bijis negatīvs, iespējams iesniegt precizējošu deklarāciju un atgūt pārmaksātos nodokļus.

Īpaši noteikumi nodokļa piemērošanai, izmantojot ieguldījumu kontu

Aktīviem investoriem ieteicams apsvērt ieguldījumu konta atvēršanu investīciju nolūkam, jo šāda konta izmantošana paredz būtiskas priekšrocības.

Proti, ieskaitot naudas līdzekļus ieguldījuma kontā un veicot dažādas investīcijas no ieguldījumu konta, fiziskajai personai nerodas deklarēšanas un nodokļa samaksas pienākums līdz pat brīdim, kamēr no ieguldījumu konta nav izņemta lielāka summa, nekā tajā ieguldīta. Tātad, ja fiziska persona atver ieguldījumu kontu, piemēram, kādā no Latvijas kredītiestādēm, ieskaita tajā brīvi izvēlētu summu, un no šī konta realizē dažādus investīciju projektus, tad par nodokļu samaksu nav jādomā tik ilgi, kamēr no konta izņemtā summa nepārsniedz tajā ieguldīto. Pat ja investīcijas ieguldījumu konta ietvaros ir bijušas ļoti veiksmīgas un gūti labi panākumi, ja vien šī peļņa tiek investēta tālāk nevis izņemta no ieguldījumu konta, nodokļa samaksas pienākums nerodas.

Tāpat būtiska priekšrocība – gūtais ienākums no ieguldījumu konta ir pielīdzināms ienākumam no kapitāla aktīviem, attiecīgi deklarējams reizi gadā, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju.

Taču būtiski – lai piemērotu augstāk minētās priekšrocības, ieguldījumu kontam jāatbilst noteiktiem kritērijiem, kas definēti likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.¹³ pantā. Tādēļ vienmēr ieteicams pārliecināties, vai attiecīgais konts patiešām ir uzskatāms par ieguldījumu kontu Latvijas normatīvo aktu izpratnē.

Apkopojot šajā rakstā minēto, veicot investīcijas, ir būtiski spēt atbildēt uz šādiem jautājumiem:

• Vai gūtais ienākums ir ienākums no kapitāla aktīva vai kapitāla pieaugums?
• Vai no gūtā ienākuma kāds jau ir ieturējis nodokli?
• Ja nodoklis ir ieturēts – kurā valstī tas ir noticis, cik liels tas ir bijis un vai to iespējams pierādīt ar attiecīgās valsts nodokļu administrācijas apliecinājumu?
• Ja nodoklis ieturēts, vai ienākuma veids paredz, ka fiziskajai personai var būt jāveic papildu nodokļa samaksa?
• Kādi deklarēšanas un nodokļa samaksas termiņi piemērojas attiecībā uz gūto ienākumu?
• Vai attiecībā uz gūto ienākumu iespējams attiecināt zaudējumus no citiem darījumiem?

Precīzi atbildot uz šiem jautājumiem, investors var ietaupīt krietnus līdzekļus, kurus var izmantot prātīgāk, nekā pārmaksājot nodokļus.

Autore: Anete Marhele, Linkedin profile (https://www.linkedin.com/in/anete-marhele-398b5767/)

Anete Marhele ir zvērinātu advokātu biroja Eversheds Sutherland Bitāns nodokļu tiesību prakses grupas vadītāja ar desmit gadu pieredzi juridiskajā profesijā un vairāk nekā sešu gadu pieredzi, sniedzot nodokļu konsultācijas Latvijas un starptautiska mēroga uzņēmumiem un privātpersonām.  Šobrīd Anete aktīvi darbojas dažādos ar kapitāla tirgiem un investīcijām saistītos projektos. Anete ir ieguvusi maģistra grādu Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.