Otrā daļa. Ievads ieguldīšanas pamatprincipos Īzakam Ņūtonam un citiem ģēnijiem

Kāpēc tas jādara, kas tas ir un ar ko sākt.

Šī īsā ceļveža pirmajā daļā mēs noskaidrojām kāpēc ieguldījumi finanšu instrumentos ir nepieciešami principā. Tagad mēs mēģināsim noskaidrot kādi finanšu instrumenti ir pieejami neprofesionāliem investoriem un kādi ir ieguldīšanas pamatprincipi. Kāpēc tas ir nepieciešams? Lai nenokļūtu Īzaka Ņūtona – viena no izcilākajiem zinātniekiem cilvēces vēsturē – stāvoklī. Tas fakts, ka viņš lika pamatus mūsdienu fizikai un matemātikai, ir zināms gandrīz visiem. Bet tas, ka viņš ilgus gadus bija Anglijas Monētu nama pārvaldnieks un tiešā veidā bija saistīts ar finanšu pasauli, ir zināms tikai šauram ekonomikas vēstures cienītāju lokam. Šajā amatā viņš strādāja ilgi un veiksmīgi. Tomēr, runājot par viņa personīgajām investīcijām, var secināt, ka šajā aspekta situācija nebija tik viennozīmīga.

Principā viņš bija saprātīgs un apķērīgs investors, sākumā ieguldot līdzekļus daudzveidīgā akciju un valsts obligāciju portfelī. Pakāpeniski viņam izdevās palielināt savu bagātību līdz 32 000 sterliņu mārciņu (4,4 milj. sterliņu mārciņu šodienas naudā) [1]. Bet XVIII gadsimta sākumā Anglija piedzīvoja finanšu drudzi, kas bija saistīts ar “Dienvidjūras kompānijas” darbību. Eiropas jūrasbraucēju atklājumi un iespējas ātri kļūt bagātam aizrāva absolūti visu sabiedrību: no zemniekiem un līdz lordiem. Īzaks Ņūtons arī nebija izņēmums, viņam pārkāpjot savus noteikumus un veicot lielus ieguldījumus šī XVIII gadsimta “unikālā žetona” (“Non-Fungible Token”) akcijās.

Sākumā notikumi attīstījās fantastiski labi un fantastiski ātri: kompānijas akcijas cena pieauga no 128 sterliņu mārciņām 1720. gada janvārī līdz 1000 sterliņu mārciņām augustā. Bet tad notikumi sāka attīstīties superfantastiski slikti un megafantastiski strauji: līdz 1720. gada septembra beigām akcijas cenas nokrita līdz 150 mārciņām, 24. septembrī ar kompāniju saistītajai bankai jau pasludinot sevi par bankrotu. Vēsturnieku vērtējumi atšķiras, bet, visticamāk, Īzaks Ņūtons varētu zaudēt līdz 20 000 sterliņu mārciņām (3,54 milj. sterliņu mārciņu šodienas izteiksmē). Nabadzībā viņš noteikti nenomira, tomēr viņam piedēvēto frāzi – “Es varu aprēķināt debess ķermeņu kustību, bet ne pūļa neprāta pakāpi”– viņš patiešām varēja pateikt pēc šādiem piedzīvojumiem. Tas nav nekāds brīnums: ekonomikas un finanšu pasaule veidojas ne tikai no matemātiskām formulām, bet arī no sabiedrības psiholoģiskā noskaņojuma.

Kāpēc tad finanšu tirgi ir vajadzīgi, ja viss var beigties tik slikti? Lieta ir tāda, ka līdzekļu ieguldīšana finanšu tirgus instrumentos var būt ne tikai bīstama, bet arī ļoti noderīga. Tas nav nekas jauns: zāļu uzņemšana saskaņā ar instrukciju ir noderīga, savukārt to pārdozēšanai var izrādīties postošas sekas.

Tātad, kad līdzekļu ieguldīšana finanšu tirgus instrumentos varētu būt noderīga? Izskatīsim situāciju, ar kuru saskaras ierindas iedzīvotājs, kas vēlas saglabāt viņa rīcībā esošos līdzekļus. Viņš var iegādāties mājokli, nopirkt daļu garāžu kooperatīvā vai, teiksim, nodibināt nelielu kompāniju (SIA) pašnodarbinātības gadījumā, izvietot naudu depozītā (diemžēl, jau kādu laiku tas kļūst arvien grūtāk), aizdot naudu saviem radiniekiem vai draugiem, iegādāties dārgmetālus, dārgakmeņus vai juvelierizstrādājumus. Kā alternatīvus variantus var izskatīt iespēju ieguldīt līdzekļus antikvariātā vai vienkārši nopirkt metāllūžņus glabāšanai tajā pašā garāžā. Principā tieši tādā veidā, uzkrājot reālos aktīvus, cilvēce ir dzīvojusi lielāko daļu savas vēstures, jo finanšu tirgi vairāk vai mazāk mūsdienu izpratnē eksistē tikai aptuveni 400 gadus.

Kāpēc tad ir radusies nepieciešamība izveidot finanšu tirgus? Lieta ir tāda, ka visas jūsu mantas saglabāšana tikai reālajos aktīvos pakļauj jūs diezgan augstam riskam. Piemēram, lielākajai daļai cilvēku pamatieguldījums ir ieguldījums savā dzīvoklī vai mājā. Proti, jūsu nākotnes finansiālā labklājība ir atkarīga no tā, kas notiks ar jūsu dzīvesvietu. Turklāt, ja jums ir nepieciešami finanšu resursi, jūsu nekustamā īpašuma pārdošanas process var prasīt diezgan ilgu laiku un var izmaksāt diezgan dārgi. To pašu var arī teikt, jums mēģinot pārdot jūsu daļu garāžu kooperatīvā vai jūsu kompāniju. Dārglietu, antikvariāta un pat metāllūžņu glabāšana arī varētu izrādīties ne gluži ērta.

Finanšu instrumenti sniedz jums iespēju jūsu uzkrājumus diversificēt (diversifikācija = “dažādība” latiņu val.) un padarīt tos likvīdākus (likviditāte = “spēja būt šķidram, plūstošam” latiņu val.). Diversifikācija nozīmē to, ka jūs varat glabāt savus līdzekļus nekoncentrēti vienā aktīvā (īpašuma veidā, resursā), bet sadalīt tos pēc vairākiem aktīviem. Likviditāte nozīmē ātrumu, ar kādu jūs varat nopirkt vai pārdot aktīvu, t.i., pārvērst skaidru naudu aktīvā un aktīvu skaidrā naudā. Jo vairāk ir sadalīti (diversificēti) jūsu līdzekļi pēc dažādiem aktīviem un jo augstāka ir spēja tos ātrāk un lētāk nopirkt vai pārdot (likviditāte), jo zemāka ir jūsu riska pakāpe. Diversifikāciju var panākt tāpēc, ka finanšu instrumenti ļauj iegādāties ļoti nelielas, unificētas daļas no kāda aktīva. Likviditāti var panākt tāpēc, ka šīs nelielās, unificētās aktīvu daļas tirgojas specializētās finanšu tirdzniecības vietās, kuru funkcionēšanu visbiežāk regulē valsts.

Kādu aktīvu veidu unificētās daļas tirgojas šajās finanšu tirdzniecības vietās? Tirgojas gandrīz to pašu reālo aktīvu daļas, kurus mēs jau minējām augstāk. Nekustamo īpašumu sektoru pārstāv nekustamā īpašuma ieguldījumu fondi (“real estate investment trusts”), sniedzot to daļu īpašniekiem iespēju iegādāties ne tikai dzīvojamo, bet arī komerciālo īpašumu. Var arī iegādāties daļas fondos, kuri iegulda līdzekļus fiziskajos dārgmetālos vai citos industriālo, lauksaimniecības vai enerģētikas izejvielu veidos. Var, protams, iegādāties arī alternatīvo vai eksotisko aktīvu daļas, piemēram, kriptoaktīvu daļas. Tomēr vissvarīgākās aktīvu klases ir akcijas un obligācijas.

Akcijas sniedz to pircējiem iespēju kļūt par uzņēmuma īpašnieku vai akcionāru. Citiem vārdiem sakot, tie ir ieguldījumi vai investīcijas šīs akcijas emitējošā uzņēmuma kapitālā. Šajā ziņā tās ir identiskas jūsu daļām garāžu kooperatīvā vai daļām jūsu nelielajā kompānijā (SIA). Bet akcijas, visbiežāk, tirgojas tirdzniecības vietās, ko sauc par biržām. Tāpēc tos var diezgan ātri un salīdzinoši lēti nopirkt vai pārdot atšķirībā no jūsu daļām garāžu kooperatīvā vai jums piederošajā nelielajā uzņēmumā (SIA).

Obligāciju iegāde sniedz iespēju to īpašniekiem kļūt par uzņēmuma kreditoru. Citiem vārdiem sakot, obligācijas ir finanšu tirgū tirgojamie kredīti. Šajā ziņā tās ir identiskas jūsu depozītiem vai aizdevumiem radiniekiem un draugiem. Arī obligācijas, visbiežāk, var salīdzinoši ātri un lēti pārdot atšķirībā no jūsu depozītiem vai aizdevumiem.

Pamatojoties uz iepriekš sacīto, var secināt (skat. 1. attēlu zemāk), ka akcionāram ir lielāks risks zaudēt savu ieguldījumu, bet arī ir lielākas tiesības piedalīties peļņas sadalē. Savukārt, obligāciju turētajam ir mazāks risks zaudēt savu ieguldījumu, jo kreditoriem ir juridiskas priekšrocības attiecībā uz kompānijas resursiem tās likvidācijas gadījumā. Tomēr kreditoriem ir arī mazākas tiesības piedalīties kompānijas peļņas sadalē. Tātad, kā arī mēdz notikt dzīvē, mēs saskaramies ar nepieciešamību izdarīt izvēli: potenciāli augstāka ieguldījuma atdeve ir saistīta ar augstāku risku šo ieguldījumu zaudēt. Un otrādi. Kā zināms, bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā. Finanšu teorijā to sauc par kompromisu starp risku un ienesīgumu (ieguldījuma atdevi).

Tomēr dzīvē laiku pa laikam brīnumi joprojām notiek. Viens no šādiem brīnumiem ir tas fakts, ka, veicot saprātīgu diversifikāciju, var samazināt riska līmeni, vienlaicīgi saglabājot to pašu ienesīguma (ieguldījuma atdeves) līmeni (skat. 2. attēlu zemāk). Instrumenti šādas diversifikācijas sasniegšanai, piemēram, biržā tirgojamie fondi (“exchange-traded funds”), ir plaši pieejami un par tiem mēs parunāsim vienā no nākamajiem rakstiem.

Tātad, mēs esam izskatījuši neprofesionāliem investoriem pieejamos finanšu instrumentus, kurus viņi var iegādāties mūsdienu finanšu tirgos. Bet kā tiek noteikta akcijas, obligācijas vai nekustamā īpašuma ieguldījumu fonda vērtība? Par to mēs runāsim nākamajā daļā, tomēr pamatprincips ir diezgan vienkāršs. Kā teica amerikāņu investors, profesors un rakstnieks Džoels Grīnblats: “Veiksmīgas investīcijas noslēpums ir tajā, ka vajag noskaidrot kādas lietas patieso vērtību, bet pēc tam samaksāt par to daudz mazāk.”

Atsauces:

[1] “Isaac Newton Learned About the Financial Gravity the Hard Way”, Jason Zweig, The Intelligent Investor, The Wall Street Journal, 2017. gada 8. novembris.

Autors: Oļegs Jemeļjanovs, LinkedIn profile