Pirmā daļa. Ziemassvētku pasaka: …un aizejot pensijā, viņi dzīvoja ilgi un laimīgi, un nomira (gandrīz) vienā dienā.

Kāpēc tas jādara, kas tas ir un ar ko sākt.

Pēdējā laikā ierindas iedzīvotājus no visām pusēm bombardē milzīga informācijas plūsma, kas burtiski pieprasa ieguldīt līdzekļus dažādos finanšu instrumentos. Turklāt skaidrojumi – kāpēc tas jādara, kas tas ir un ar ko sākt – bieži aprobežojas ar apgalvojumiem, ka tas ir ļoti vienkārši. Ir tikai jānospiež pāris pogu Internetbankā vai tirdzniecības platformā.

Dažreiz tas atgādina aicinājumus uz obligātu pašārstēšanos, kad jūs pārliecina, ka esat ļoti slims un ka jums ir obligāti jāiegādājas vesela kaudze dažādu ārstniecības preparātu, vitamīnu un piedevu bez jebkādas medicīniskās apskates un analīžu nodošanas. Tas ne vienmēr izklausās pārliecinoši, jo pārmērīgi agresīvs mārketings bieži izraisa pretēju reakciju. Tad kāpēc patiesībā ir nepieciešami ieguldījumi finanšu instrumentos?

Nav jābūt ekonomikas vai finanšu fakultātes absolventam, lai saprastu, ka ieguldījumus var veikt, galvenokārt izmantojot savus uzkrājumus. Protams, ieguldījumu veikšanai dažreiz var piesaistīt aizņemtos resursus. Tomēr, pirmkārt, tas ne vienmēr ir iespējams. Un, otrkārt, aizdevuma piesaistīšanai jūsu līdzekļi arī būs jāiegulda, lai mazinātu jūsu kreditora risku.

Tāpat ir skaidrs, ka uzkrājumu veidošana nozīmē šodienas patēriņa līmeņa samazināšanos. Pirmajā acu uzmetienā tas neizklausās īpaši pievilcīgi. Kāpēc tas vispār ir vajadzīgs? Tas ir vajadzīgs, lai ieguldītu jūsu uzkrājumus ar nolūku palielināt jūsu patēriņa līmeni nākotnē. Ekonomisti to sauc par starpperiodu vai intertemporālo aizstāšanu.

Šajā idejā īstenībā nav nekā super musdienīga. Kā teica Marks Tvens: “Nav tādas lietas kā jauna ideja. Tas ir neiespējami. Mēs vienkārši ņemam daudz vecu ideju un ievietojam tās sava veida domu kaleidoskopā”. Tieši tāpēc var vilkt vēsturiskas paralēles ar uzdevumu, kuru risināja mūsu senči, galvenokārt nodarbojoties ar lauksaimniecību. Pēc ražas novākšanas lauksaimniekiem ir jāpieņem lēmums: cik daudz graudu novirzīt patēriņam un cik daudz izmantot sējai, gatavojoties jau nākamajai sezonai. Graudu novirzīšana sējai ir investīcijas ar nolūku nākamgad nodrošināt vēl labāku ražu. Jo vairāk novirzām, jo mazāks būs šī gada patēriņš un, visdrīzāk, lielāks nākamā gada patēriņš.

Mūsu lielākās patēriņa vajadzības nākotnē var veidoties no daudziem faktoriem: no vēlmes atļauties daudzveidīgāku atpūtu un vaļaspriekus, nepieciešamības iegādāties mājokli un autotransportu, cerības nodrošināt bērniem labu izglītību, un, protams, vajadzības veidot pensiju fondu cienījamām vecumdienām. Pēdējais punkts īpaši izraisa ļoti karstas diskusijas.

Var atgādināt, ka pirmo reizi, mūsdienu izpratnē, vecuma pensija tika ieviesta Vācijā 1889. gadā, kad, sasniedzot 70 gadu vecumu, cilvēki ar gada ienākumiem 2 tūkst. reihsmarku un mazāk varēja pretendēt uz valsts palīdzību. Turklāt vidējais mūža ilgums Vācijā tajā laikā knapi pārsniedza 40 gadus. Tikai 1916. gadā vecums, sasniedzot kuru varēja pretendēt uz vecuma pensiju, tika samazināts līdz 65 gadiem, vidējam mūža ilgumam svārstoties ap 47 gadiem [1], [2].

Kopš tā laika daudzu valstu pensiju sistēmas ir piedzīvojušas lielas transformācijas. Interesanti atzīmēt, ka attīstītajās valstīs vecums, kad cilvēki var pretendēt uz pensiju un kad viņi faktiski aiziet pensijā, turpina svārstīties ap 65 gadiem (skat. 1. attēlu zemāk) [3]. Turklāt, lielākajā daļā gadījumu, ir kardināli mainījies pensiju sistēmu veidošanas princips: daudzās valstīs tika veikta pāreja no sistēmām, kuru pamatā bija “paaudžu solidaritātes” princips, uz sistēmām, kas darbojas, balstoties uz uzkrāšanas principu. Tas bija saistīts, vairāku faktoru ietekmē, ar sabiedrības novecošanās fenomenu, kā rezultātā pensijas vecuma iedzīvotāju skaita pieauguma tempam būtiski apsteidzot darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita pieauguma tempu.

Bez šaubām, uzkrājošajām pensiju sistēmām to pašreizējā veidā ir savi trūkumi, kurus nākotnē nāksies “pielabot” [4]. Bet tam ir vajadzīgs laiks un politiskā griba. Tāpēc, pārfrāzējot Bismarku, kurš teica, ka “politika ir iespējamā māksla”, jārīkojas, pamatojoties uz to, ka arī mūsu pensija veidosies uz šobrīd spēkā esošo noteikumu pamata. Bet mēs varam šo procesu ietekmēt, ja jau šodien aktīvi iesaistīsimies investīciju procesā, paplašinot un padziļinot “iespējamā” robežas.

Man noteikti var iebilst, ka tas viss ir tālā nākotnē, līdz kurai daudzi no mums, visticamāk, nenodzīvos. Turklāt, protams, atsaucoties uz Vācijas pieredzi vairāk nekā pirms 100 gadiem, kā arī uz mūža ilguma un pensionēšanās vecuma rādītājiem. Tomēr šie apgalvojumi jau sen neatbilst patiesībai, gan vīriešu, gan sieviešu vidējam mūža ilgumam būtiski pārsniedzot pensionēšanās vecumu. Un šī tendence nākotnē, visdrīzāk, ne tikai saglabāsies, bet arī pastiprināsies (skat. 2. attēlu zemāk) [5].

Un gribētos vērsties pie cilvēkiem, kuri bieži saka, ka uz vīriešiem tas tomēr neattiecas, jo viņi dzīvo pavisam neilgi pēc aiziešanas pensijā. Diemžēl, bet, varbūt arī par laimi, šāds uzskats ir dziļi maldīgs. Piemēram, Latvijā vidējais paredzamais mūža ilgums vīriešiem piedzimšanas brīdī, patiešām, ir tikai 70,9 gadi (skat. 3. attēlu zemāk) [6]. Tomēr vidējais paredzamais mūža ilgums vīriešiem, sasniedzot 65 gadu vecumu, ir 14,1 gads (skat. 4. attēlu zemāk) [7]. Tātad, Latvijā vīrietis, kurš ir sasniedzis pensionēšanās vecumu, vidēji dzīvo līdz 79,1 gadam.

Vidējais paredzamais mūža ilgums sievietēm Latvijā piedzimšanas brīdī ir 80,1 gads. Savukārt vidējais paredzamais mūža ilgums sievietēm, sasniedzot 65 gadu vecumu, ir 19,2 gadi. Tātad, Latvijā sieviete, kura ir sasniegusi pensionēšanās vecumu, vidēji dzīvo līdz 84,2 gadiem.

Vēlme ātrāk aiziet pensijā ir skaidra un saprotama. Tikpat skaidra un saprotama ir arī vēlme baudīt cienīgas, no finansiālā viedokļa, vecumdienas. Vai tas ir iespējams? Šī vēlme varētu īstenoties, ja sākt par to nopietni domāt un rīkoties jau šodien, būdams jauns un darbspējīgs.

Dažādi pētījumi liecina, ka attīstītajās valstīs cilvēki ir visvairāk apmierināti ar savu finansiālo stāvokli, ārējo izskatu un kopumā ar dzīvi pēc 70 gadiem (skat. 5. un 6. attēlu zemāk) [8], [9]. Var sūdzēties un teikt, ka tas nav iespējams un šī “ziemassvētku pasaka” nav par mums. Tomēr pieredze rāda, ka cilvēki parasti nenožēlo to, ka viņi bija mēģinājuši sasniegt dzīvē kaut ko lielu, bet viņiem tas neizdevās. Viņi drīzāk nožēlo to, ka vispār nemēģināji. Kā teica ASV sestais prezidents Džons Kvinsijs Adamss: “Mēģini un ciet neveiksmi, bet neatsakies no mēģinājumiem” (“Try and fail, but don’t fail to try”).

Atsauces:

[1] “Otto von Bismarck. German Chancellor, 1862-1890”, US Social Security Administration History Archives, www.ssa.gov.

[2] “Life Expectancy in Germany, 1875-2020”, Aaron O’Neill, Statista, 2019 gada 6. septembris.

[3] “The Average Effective Age of Retirement Versus the Normal Retirement Age, 2013-2018”, OECD.

[4] “Equities Are the Only Sensible Foundation for Pensions”, Martin Wolf, The Financial Times, 2021. gada 11. jūlijs.

[5] “Can We Defeat Death?”, Anjana Ahuja, The Financial Times, 2021. gada 29. oktobris.

[6] “Life Expectancy at Birth, 2020”, OECD.

[7] “Life Expectancy at 65, 2020”, OECD.

[8] “The Ages People Are Happiest With Their Money, Their Looks, and Their Life, In One Chart”, Mark Abadi, The Business Insider, 2017. gada 9. decembris.

[9] “The Age When People Feel The Most – And Least – Happy in Life, In One Chart”, Elena Holodny, The Business Insider, 2017. gada 14. novembris.

Autors: Oļegs Jemeļjanovs, LinkedIn profile