Trešā daļa. Kāpēc papīra naudas vērtība atgriežas pie nulles, cik vērtas ir visas lietas un kāpēc laba skice ir vērtīgāka par garu runu.

Kāpēc tas jādara, kas tas ir un ar ko sākt.

Šī īsā ceļveža otrajā daļā mēs noskaidrojām, kas ir nepieciešams, lai kļūtu par veiksmīgu investoru: jānosaka ieguldījuma objekta patiesā vērtība, pēc tam samaksājot par to daudz mazāk. Tātad, cik vērtas ir visas lietas?

Fundamentālā teorija apgalvo, ka jebkura finanšu ieguldījuma vērtība ir atkarīga no tā cik liela būs naudas plūsmas vērtība, veicot šo ieguldījumu. Cik lielu naudas plūsmu var sagaidīt investors, veicot ieguldījumus dažādos finanšu instrumentos? Mēs jau minējām, ka obligācijas būtībā ir valdībām vai kompānijām izsniegtie kredīti, kas ir tirgojami finanšu tirgū. Tāpēc, iegādājoties obligāciju, investors var rēķināties ar parasti fiksētu periodisku maksājumu (obligācijas kuponu) saņemšanu, kā arī ar sava ieguldījuma pamatsummas atgūšanu obligācijas dzēšanas brīdī. Ieguldot akcijās, investors cer uz dividenžu saņemšanu, kā arī uz summu, ko viņš var saņemt, pārdodot akciju. Jāatzīmē, ka nedz dividenžu lielums, nedz akcijas cena, pārdodot to nākotnē, nav fiksēta atšķirībā no obligācijas. Ieguldot nekustamajā īpašumā, investors dažkārt var rēķināties ar zināma nomas vai īres ienākuma saņemšanu. Tomēr viņam arī ir jārēķinās ar regulārām izmaksām, uzturot nekustamā īpašuma tehnisko stāvoklī. Arī nekustamā īpašuma pārdošanas cena nākotnē, tāpat kā akcijas cena nākotnē, arī nav zināma. Ieguldot izejvielās, investors vispār nesaņem nekādu ienākumu, tomēr saskaroties ar zināmām izmaksām, kas ir saistītas ar to glabāšanu. Šajā gadījumā viņš vai viņa rēķinās tikai ar izejvielu cenas pieaugumu nākotnē.

No iepriekš sacītā kļūst skaidrs, ka ar obligācijas iegādi saistītā naudas plūsma ir stabilāka, jo kuponu lielums un investoram atmaksājamās pamatsummas lielums, dzēšot obligāciju, ir zināms un lielākajā daļā gadījumu ir fiksēts. Tāpēc arī obligācijas cena ir stabilāka salīdzinājumā ar citiem instrumentiem. No tā arī izriet, ka to akciju vai nekustamo īpašumu cenas, kas nodrošina stabilu dividenžu vai nomas un īres ienākuma izmaksu, ir stabilākas salīdzinājumā ar citām akcijām un nekustamajiem īpašumiem. Bet tas nenozīmē, ka to pārdošanas cena nākotnē būs labāka. Tāpat ir skaidrs, ka arī nekustamā īpašuma tehniskā stāvokļa uzturēšanas un izejvielu glabāšanas izmaksas negatīvi ietekmē šo aktīvu grupu cenas. Jebkurā gadījumā gan akcijām, gan nekustamajiem īpašumiem, gan izejvielām noteicošā loma ir to nākotnes cenām. Tāpēc pat vismazākās gaidu un prognožu izmaiņas attiecībā uz šīm nākotnes cenām ietekmē šo aktīvu grupu šodienas cenas.

Tomēr vienkārša dažādos periodos saņemto naudas plūsmu summēšana mums diemžēl neder. Jo, kā teica slavenais franču filozofs Voltērs: “Papīra nauda, galu galā, atgriežas pie savas patiesās vērtības – nulles.” Tieši tāpēc fundamentālā teorija arī apgalvo, ka nākotnē saņemtajām naudas plūsmām ir mazāka reālā pirktspēja, salīdzinot ar šodien saņemtajām naudas plūsmām. Izmantojot zinātnisko terminoloģiju, finanšu ieguldījuma objekta vērtība ir atkarīga no diskontētās naudas plūsmas, ar kuras saņemšanu investors var rēķināties, veicot šo ieguldījumu (skat 1. un 2. attēlu zemāk). Diskontēšana notiek, izmantojot procentu likmi, kas savukārt veidojas no trim sastāvdaļām: 1) bezriska procentu likme, kas atspoguļo laika efektu starp patēriņu šodien un patēriņu nākotnē. To parasti maksā visdrošāko aizņēmējvalstu valdības; 2) tirgus riska prēmija, ko maksā visas privātās kompānijas, jo privātā sektora uzņēmumiem saistību nepildīšanas riska līmenis ir augstāks nekā valdībām; 3) specifiskā riska prēmija, ko maksā katra konkrētā kompānija.

Ņemot vērā, ka obligācijas kuponi un dzēšanas laikā izmaksājamā pamatsumma ir fiksēta var secināt, ka obligācijas cenu praktiski pilnībā nosaka procentu likmes izmaiņas. Tomēr šīs izmaiņas var notikt dažādu iemeslu dēļ. Tas varētu notikt, ja centrālā banka paaugstina bezriska procentu likmi, cīnoties ar augstu inflāciju. Riska tirgus prēmija varētu augt arī, piemēram, notiekot kādam ekonomiskam vai politiskam satricinājumam. Tas varētu būt arī specifiskās riska prēmijas palielinājums kādam uzņēmumam, parādoties negatīvām ziņām par tā darbību. Tomēr kopējais secinājums ir skaidrs: kāpjot procentu likmēm, obligāciju cenas samazinās; procentu likmēm samazinoties, obligāciju cenas aug.

Ar akcijām, nekustamo īpašumu vai izejvielām situācija ir sarežģītāka, jo akciju dividendes, nekustamā īpašuma nomas vai īres maksa, kā arī akciju, nekustamā īpašuma un izejvielu pārdošanas cena, atšķirībā no obligācijas kuponiem un dzēšanas cenas, nav fiksēta. Ja procentu likmju palielinājums notiek, arī strauji augot ekonomikai, iekšējam vai ārējam pieprasījumam, uzņēmumu peļņai, kas izraisa inflācijas pieaugumu (pieprasījuma inflācija, “demand-pull inflation”), tad šādos periodos var novērot arī akciju, nekustamo īpašumu un izejvielu cenu pieaugumu (skat. 3. attēlu zemāk). Tas ir izskaidrojams ar to, ka kompāniju peļņa var augt vēl straujāk nekā inflācija. Mēs to novērojām, piemēram, “treknajos gados” pirms pasaules finanšu krīzes. Savukārt, ja inflācijas pieaugums notiek kompāniju izejvielu, pusfabrikātu un darbaspēka izmaksu pieauguma dēļ, jo tiek novērotas izejvielu ieguves problēmas, notiek pusfabrikātu piegādes pārtraukumi vai ir vērojams darba roku trūkums (izmaksu izraisītā inflācija, “cost-push inflation”), tad šādā situācijā kompānijas visbiežāk saskaras ar pelnītspējas kritumu. Procentu likmju pieaugums cīņā pret šādu inflāciju, protams, tikai pasliktina situāciju. Šājā situācijā akciju un nekustamo īpašumu cenas ir pakļautas negatīvam spiedienam (skat. 4. attēlu zemāk). Savukārt “deficīta” izejvielu cenas var uzrādīt izaugsmi. Šo situāciju varēja novērot stagflācijas periodā 1970. gados un 1980. gadu sākumā. To raksturoja augsti inflācijas tempi un zemi ekonomikas izaugsmes tempi.

Protams, saglabājoties stabilām procentu likmēm, kompānijas peļņas un dividenžu un nekustamo īpašumu nomas vai īres maksas pieauguma tempiem ir pozitīva ietekme uz akciju un nekustamo īpašumu cenu pieauguma tempiem (skat. 5. attēlu zemāk). Šeit vajadzētu pievērst uzmanību vienai niansei. Pēdējos gados daudzas kompānijas neizmaksā dividendes, izvēloties veikt savu akciju atpirkšanu tirgū. Tas tiek darīts, visbiežāk, optimizējot kompānijas vai investoru nodokļu izmaksas. Ja ienākuma nodokļa likme, izmaksājot dividendes, pārsniedz kapitāla pieauguma nodokļa likmi, tad ir izdevīgāk veikt akciju atpirkšanu nekā dividenžu izmaksu. Bet lietas būtību tas nemaina. Abi varianti ir pozitīvi investoriem.

Tomēr periods pirms 2007.-2009. gada pasaules finanšu krīzes, strauji augot gandrīz visu aktīvu (akciju, obligāciju, nekustamo īpašumu, izejvielu) cenām, spilgti nodemonstrēja cik liela nozīme ir psiholoģiskiem faktoriem. Šo faktoru būtību ļoti labi atspoguļo Senās Romas autora Publilija Sīra izteiciens: “Visas lietas maksā tik daudz, cik par to maksā pircējs.” (skat. 6. attēlu zemāk). Citiem vārdiem sakot, psiholoģiskais virziens finansēs (“uzvedības jeb biheiviorālās finanses”) apgalvo, ka, pirmkārt, cilvēks nav robots un ir pusracionāla būtne, kas nepieņem lēmumus, pamatojoties tikai uz racionāliem, fundamentāliem faktoriem. Otrkārt, cilvēks ir bioloģiska un sociāla būtne, kas pieņem lēmumus, tostarp dažādu bioloģisku un sociālu faktoru ietekmē, piemēram, reaģējot uz noteiktu hormonu līmeni organismā. Treškārt, cilvēkam psiholoģija ir svarīgāka par fundamentāliem faktoriem. Tāpēc veiksmīgs investors velta vairāk laika, mēģinot paredzēt citu investoru uzvedību, nevis iedziļinoties kompānijas fundamentālās vērtības izpētē.

Tomēr ir cilvēki, kas nepievērš uzmanību nedz fundamentāliem, nedz psiholoģiskiem faktoriem. Viņi vienkārši pēta akciju cenu grafikus, vadoties pēc Napoleona principa, ka “laba skice ir vērtīgāka par garu runu” (skat. 7. attēlu zemāk). Paļaujoties uz tehnisko analīzi, šādi investori pamato savu pieeju ar to, ka, pirmkārt, visa informācija par kompāniju (peļņas rādītāji, dividendes, kompānijas perspektīvas u.tml.) jau ir atspoguļota tās akcijas cenā un to var redzēt, pētot cenu grafiku. Otrkārt, viņi arī paļaujas uz principu, ka “vēsture atkārtojas” un cenas mēdz sekot kādai tendencei. Kāpēc tas notiek? Tāpēc, ka “pūļa instinkta” ietekmē cilvēki mēdz pievienoties valdošai tendencei. Kā arī tāpēc, ka piekļuve kompānijas fundamentālajai informācijai ir nevienmērīga un tās izplatīšana notiek pakāpeniski. Vispirms šo piekļuvi nodrošina sev ar kompāniju saistītie insaideri. Pēc tam seko finanšu tirgos strādājošie profesionāļi. Un tikai tad informācija kļūst pieejama pārējiem tirgus dalībniekiem, ieskaitot neprofesionāļus.

Apkopojot visu augstāk teikto, var secināt, ka saskaņā ar tehniskās analīzes principiem (skat. 8. attēlu zemāk), pirmkārt, akciju cenas dažreiz tiešām seko kādai tendencei, proti, tām piemīt inerce. Otrkārt, galu galā akciju cenas dažreiz tiešām atgriežas pie vidējā vēsturiskā rādītāja. Treškārt, akciju cenām dažreiz tiešām piemīt zināma sezonalitāte. Ceturtkārt, akcijas ar zemāku P/E rādītāju (“price/earnings”, akcijas cena/peļņa uz vienu akciju) dažreiz tiešām demonstrē labāku cenu dinamiku. Piektkārt, akcijas ar augstāku sākotnējo dividenžu ienesīgumu dažreiz tiešām rāda labāku cenu dinamiku. Tomēr jāatceras, ka visi iepriekšminētie noteikumi ir spēkā tikai “dažreiz”, nevis “vienmēr”.

Kādus praktiskus secinājumus mēs varam izdarīt, nosakot akcijas vērtību no ilgtermiņa un īstermiņa perspektīvas?

Princips Nr. 1 apgalvo, ka ilgtermiņa perspektīvā mums vajadzētu paļauties uz augstāk minētajiem fundamentālajiem un psiholoģiskajiem faktoriem, vienlaikus atceroties, ka “ilgtermiņā mēs visi nomirsim”, kā to ir noformulējis slavenais ekonomists un investors Džons Meinards Keinss (skat. 9. attēlu zemāk). Tas nozīmē, ka, veicot ilgtermiņa ieguldījumus, mums jāatceras, ka mūsu pieņēmumiem ir jābūt reālistiskiem, jo ilgtermiņa perspektīvā daudzas jomas var piedzīvot radikālas pārmaiņas. Piemēram, atgriežoties pie pirms desmit gadiem izdarītajiem pieņēmumiem attiecībā uz tehnoloģiju pasaules nākotnes attīstības tendencēm, var secināt, ka šīs prognozes lielākoties bija pārāk optimistiskas. Lielu infrastruktūras projektu īstenošanas aizkavēšanās ir novērojama 90% gadījumu. Tāpēc būtu saprātīgi pieņemt, ka mūsdienās laika periodu no trim līdz pieciem gadiem jau var uzskatīt par ilgtermiņa periodu.

Princips Nr. 2 apgalvo, ka, veicot īstermiņa ieguldījumus (spekulācijas), jāpaļaujas uz tehnisko analīzi, kā arī uz psiholoģiskajiem faktoriem. Tomēr atceroties, ka “tirgi var palikt neracionāli ilgāk nekā jūs varat palikt maksātspējīgs” saskaņā ar vēl vienu Keinsa izteicienu. Praksē tas nozīmē, ka jums ir jālikvidē neveiksmīgi tirdzniecības ieguldījumi, jo bieži sanāk tā, ka ilgtermiņa ieguldījumi ir “mantojums”, kas ir izveidojies, veicot neveiksmīgas īstermiņa spekulācijas. Ar šādu ieguldījumu portfeli ilgtermiņa perspektīvā ir grūti cerēt uz panākumiem.

Bet ar kādu ieguldījumu portfeli var cerēt uz panākumiem ilgtermiņa perspektīvā? Turpinājums seko…