Pirms pāris gadiem, Vecrīgā pastaigājoties pa Vaļņu ielu, pie kādas mājas regulāri varēja redzēt kādu Aston Martin. Un diez vai kāds varēja uzminēt, ka par tā īpašnieku biznesa aprindās vairāk vai mazāk pazīstams cilvēks kļuva, veicot vienu ļoti veiksmīgu darījumu Rīgas Fondu biržā.
Sarunbiedrs – liels portfeļinvestors, kurš gatavs runāt tikai tad, ja netiks nosaukts viņa vārds: „Tie, kas biržā darbojas sen, mani tāpat atpazīs, pateicoties detaļām, bet plašāka popularitāte man nav vajadzīga.” Rīgas biržā šis cilvēks spēlē kopš tās darbības paša sākuma – 1996. gada. Sāka ar 10 000 latiem. Izveidoja savu ieguldījumu fondu, ko spēja prezentēt arī citiem cilvēkiem. Tostarp arī visai pazīstamiem, piemēram, Andrim Šķēlem. Mūža darījums bāzējās uz nekustamā īpašuma tirgus izaugsmi.
„Apmēram ap 2001. gadu sāku iegādāties visu to uzņēmumu akcijas, kuriem piederēja nekustamais īpašums Rīgas centrā – AS Rīgas Sporta pils, AS Rīgas Raugs, AS Rīgas Ostas elevators. Es spēlēju uz to, ka tiem visiem piederēja pietiekami nenovērtēts nekustamais īpašums, kura cenai bija jāaug. Jau akciju iegādes brīdī šo kompāniju kapitalizācija bija vairākas reizes zemāka nekā tiem piederošo objektu vērtība,” stāsta mans sarunbiedrs.
Pirkt Rīgas Sporta pils akcijas viņš sāka 2001. gada jūnijā un jūlijā, kad Privatizācijas aģentūra ūtrupē pārdeva 23% šī uzņēmuma akciju – pavisam nedaudz vairāk nekā 200 000 akciju. Cena bija vairāk nekā pievilcīga – aptuveni 10 santīmu gabalā, tātad nācās samaksāt aptuveni 20 000 latu. Vēl daži desmiti tūkstoši akciju tika piepirkti klāt biržā, cena: 9–70 santīmi. Tādējādi tika sasniegts bloķējošās paketes lielums – 25,5% no kapitāla.
Izietizdevās 2007. gadā, kad Rīgas Sporta pils akcijas nopirka Igaunijas nekustamā īpašuma kompānija Rotermann Group. Lai arī darījuma summa oficiāli netika nosaukta, Balsts eksperti tajā laikā uzņēmuma galveno aktīvu – 2 ha zemes Rīgas centrā – novērtēja par 14–21 miljonu latu. Tiesa, laikā starp ieiešanas un iziešanas brīdi akcionāriem vajadzēja segt uzņēmuma parādsaistības, atpirkt akcijas no minoritārajiem akcionāriem, aiziet no biržas utt. Pat ņemot vērā šos izdevumus, 25,5% Rīgas Sporta pils akciju pārdošanas cenai vajadzēja būt 2,5–5 miljoniem latu.
„Tā izrādījās visveiksmīgākā stratēģija – izdevās ieiet visveiksmīgākajā brīdī un pat nebija nepieciešami lieli ieguldījumi. Tā bija milzīga veiksme, vislielākā manā praksē,” komentē anonīmais spēlētājs. Vai visa peļņa tika viņam, vai arī nācās dalīties ar partneriem – par to vēsture klusē. Taču jebkurā gadījumā: Latvijā šis darījums ir kas ārkārtējs. Tiesa, vai kaut ko tādu spētu realizēt parastie minoritārie akcionāri – liels jautājums. Kā saka mūsu varonis, investēt lielas summas uzņēmumos vērts tad, kad tev tajos ir ietekme – kaut vai 5% kapitāla.
„Ar laiku sapratu, ka Latvijā lielas investīcijas – taču bez kontroles iespējām – lielākajā daļā gadījumu nebūs izdevīgas,” atzīst cilvēks, kurš arī pašlaik ir daudzu vietējo biržas kompāniju akcionārs. Viņa stratēģija – sagaidīt brīdi, kad tās gribēs pamest biržu un paziņot par atpirkšanos. Pat ja šo brīdi gaida 5–10 gadus. Kā liecina vēsture, pacietība tirgū tiek ļoti labi atalgota.
