Pagājušajā nedēļā atkal daudzas stundas nācās pavadīt lidmašīnā, tāpēc iznāca laiks pārlasīt jau krietnu kaudzīti savākušos “Rīgas Laiks” žurnālus, kurus man vēl joprojām laipni sūta no Latvijas. Tos lasīt gan sanāk tikai vairs lidmašīnās. Vienā no Arņa Rītupa intervijām ar ekonomistu – diemžēl tagad piemirsu vārdu, tika minēta, manuprāt, ģeniāla doma – kāpēc mūsdienu ekonomisti ir nespējīgi kaut ko prognozēt tirgos un vispār kaut cik sekmīgi darboties. Īsumā tas ir tāpēc, ka viņi veic prognozes pēc modeļiem, kurus ir radījuši citi un, sausi vadoties pēc modeļa bez saprašanas, kas tajos ietverts un no kā tas sastāv, viņi nav spējīgi redzēt ne detaļas, ne arī adaptēt modeli tad, kad tas pārstāj darboties mūžīgi mainīgajos apstākļos. Tas pats notiek arī ar investoriem un treideriem tirgos – negribu nevienu apvainot, bet man tomēr liekas, ka lielāka daļa izmanto to vai citu modeli, grafisko setapu pēc tehniskās analīzes, trendlīnijas vai fundamentālos parametrus tikai tāpēc, ka grāmatā ir rakstīts tikai tā un ne citādi, un, ja rakstīts, ka cenai, divas reizes tuvojoties pretestības līmenim, trešo reizi arī no tā būs atsitiens uz augšu, utt. Un te problēma – neviens īsti tā arī neprasa, kāpēc tā, kāpēc ir tāda vai cita likumsakarība, un kāpēc tai vajadzētu darboties? Problēma īstenībā ir lielāka nekā varētu domāt no sākuma, jo ikvienam, kurš treidingā ir ilgāk par pāris gadiem, ir skaidrs, ka strādā faktiski visas labi noformulētas sistēmas – gan breikauti, gan atsitieni, gan pirkšana pie zemiem P/BV (šeit var apskatīt manus iepriekšējos rakstus par P/E, P/BV un citiem fundamentālajiem parametriem un to pielietošanu treidingā). Tikai problēma ir faktā, ka, nesaprotot kāpēc tieši darbojas, mēs nespējam tiem pilnībā ticēt, bet, neticot sistēmai, mēs nespēsim tai pilnībā sekot, kā rezultātā pie pirmā drawdown-a ap 10 – 15 %, treideris sāks mētāties, veiks ārpus sistēmas darījumus un tālāk aizies tilta stāvoklī. Uzdodiet sev jautājumu – ja es jums tagad pateikšu, ka man ir sistēma, kas darbojas 100 %, tikai jums tagad vajag tai akli sekot un gada (vai divu) griezumā jūs būsiet 20 % plusā – vai jūs spēsiet izsēdēt, teiksim 20 – 30 % draw-down? Atbilde ir – nē, jo jūs sāks grauzt iekšējais velniņš – „a ja nu sistēma ir pārstājusi darboties, utt.”? Un sliktākais ir tas, ka jā – sistēma patiešām var būt salūzusi, kā, piemēram, roboti, kas veidoti range-marketiem, pelna pat vairākus gadus no vietas, un pēc tam nolej visu kontu strauja trenda gadījumā, kurš nu galīgi „nebija iespējams”, no robota radītāja viedokļa, jo tirgi taču 80 % no laika pavada range stāvoklī. Jā, tā domāja arī milzīga daļa no krievu treideriem ar kuriem sanāca runāt Maskavā nesen, kas veiksmīgi pelnīja ilgus gadus uz SI (RUB/USD fjūčera), kamēr viss netika noliets šeit:

Tā ir arī atbilde Martinam, kurš principā demonstrē ļoti populāro treideru maldu, respektīvi, vēlmi, lai „man vienmēr ir taisnība”, un tāpēc man nebūs stop losa. Jā, tas ir viens no pirmajiem maldiem, ko Van Tharps uzskaita savā grāmatā „Trade Your Way to Financial Freedom” – un tādā fantastiskā buļļu tirgū kāds šobrīd ir ASV, tirgus patiešām šo bezstopu stratēģiju piedod – tomēr, stops ir vajadzīgs nevis tiem 99 % gadījumiem, kad to „izsitīs un tāpat aizies manā virzienā, tad priekš kam tos likt”, bet gan tam vienam vienīgajam 1 % gadījumam, kurš „nekādi nav iespējams”. Kā rublis uz 54, ar plecu 1:10, šortā. Kā Lehman Brothers un General Motors. Kaija un Snoras banka. Bet nē, mums labāk patīk saglabāt lepnumu, seju. It īpaši vīriešiem – jo kā nu tā – es esmu ērglis, un es trīs nedēļas analizēju šo akciju, tagad nopirku un tagad man jārauj stops? Nē, es labāk bāžu galvu smiltīs, un aizmirstu šo pozīciju, palieku par „ilgtermiņa investoru”. Tas nekas, ka zaudēju naudu, toties man nebūs tas apkaunojums ar stopu atzīt, ka man nebija taisnība, bet, ja sieva, virtuvē cepot kartupeļus, man paprasīs- a kāpēc tu turi šitādu miskasti kontā, kaut ko gudri sarunāt par „diversifikāciju, kas ir panaceja manam gļēvumam”. Šajā ziņā meitenes patiešām tirgo daudz, daudz labāk un akurātāk – un tā ir galvenā atšķirība. Ja dāmām tiek prezentēta kāda stratēģija un tiek pateikts, lūk, te tu pērc un te tu pārdod, un te tu fiksē losus, tad tas arī tiek skrupulozi darīts, bet mačo bezstopa vīrietis uz komandu, dari to, prasīs „a kāpēc”? Es reiz uzrakstīšu postu par šo tēmu, bet es patiešām uzskatu, ka ideāli treidinga apstākļi ir tieši pāriem. Maskavā redzēju vīru un sievu – vīrs analizēja, ko pirkt, bet sieva reāli (otrā istabā!) veica faktiskos darījumus, it īpaši stop losus – un tikai tā viņi spēj pelnīt – citādi vīrs tiltoja, atcēla stopus, ņēma mazus profitus, kaut arī akciju atlasi un signālus atlasīja vienkārši ģeniālus. Varbūt vērts tomēr aizdomāties?

Ievads sanāca pagarš, bet tomēr, atgriežoties pie tēmas – es domāju, ka jau pēc ievada jums būs skaidrs, ko es gribu pateikt. Var izlasīt 100 grāmatu un nopirkt izcilu stratēģiju, bet, ja jūs paši to nebūsiet izveidojuši pa gabaliņiem un jums nebūs skaidrs, ko tieši jūs darāt, jūs nespēsiet tai sekot un jūs nespēsiet to adaptēt, kad tirgus mainīsies. Bet tirgus mainīsies visu laiku un jums nāksies mainīt komponentes arī jūsu modelī. Tas, kas strādāja šodien, rīt varbūt nestrādās, un, ja jums nebūs skaidrs, kāpēc sistēma sāk „liet kontu” – un pats galvenais – vai šī ir tikai laicīga parādība, vai ir salūzusi pati sistēma, jūs sekmīgi treidot nespēsiet.

Ko darīt? Es pateikšu neoriģinālu domu, bet – būs jāsāk domāt. Jāsāk domāt pie katra darījuma – jā, tas skan pretrunā ar pašu pirmo treidinga klasiku – ka ir akli jāseko paša sistēmai, un arī tā ir taisnība, bet, diemžēl, sistēmas var salūzt, un, lai sistēmu izveidotu, jums būs jāsaprot tirgus – kurā vietā uz grafika var būt slazdi, kur ir kokonā noķerti treideri, kurā vietā ir „sāpes”, kurā vietā ir eiforija, kur varētu sākties panika utt.

Bet kur sākt? Iesaku sākt ar vienkāršiem jautājumiem un uzdot sev jautājumu – vai es vispār saprotu, kāpēc tirgū mainās akcijas cena? Jūs intereses pēc uzprasiet šo jautājumu kādam no ekspertiem, kuru jūs par tādu uzskatāt. Tas ir neticami interesants eksperiments – jo bērnišķīgākus jautājumus jūs sāksiet uzdot pelēkos uzvalkos tērptiem TOP analītiķiem un brokeriem, jo vairāk jūs redzēsiet, ka liela daļa no tiem vienkārši slēpjas aiz specifiskiem industrijas terminiem, veidojot tādas atbildes, kuras izlasot it kā skaidrs, ka atbilde ir saņemta, daudz gudru vārdu un terminu, bet būtība vienalga nav skaidrs. Uzdodiet arī sev šo jautājumu – kāpēc vispār akcijas cena aug vai krīt? Un jūs redzēsiet, ka pirmais, ko jums gribas pateikt, ir „tāpēc, ka aug kompānijas bizness. Olainfarm, vot, pārdošanas apjomi par 27 % aug un cena aug, utt.”. Tomēr, ja uzdosiet šo jautājumu jau pieredzējušākam analītiķim, viņš jau būs gudrāks un fundamentus vairs nepieminēs, jo skaidrs, ka jūs tūlīt viņam liksiet priekšā 100500 gadījumus, kad akcijai iznāk izcili rādītāji un tā augšanas vietā krīt un pie sliktiem rādītājiem aug, dedzinot ārā vienu šortistu pēc otra. Šis „gudrākais” analītiķis jums pateiks, ka akcija aug, tāpēc, „ka to pērk – pircēji vairāk par pārdevējiem”. Un parādīs jums baltu sveci uz grafika ar lielu apjomu, un teiks – re, te redzams „pircēju pārsvars par pārdevējiem, un liels apjoms”.

Bet… klau, ja kāds pirka, tad… kāds arī pārdeva vai ne? Nu, padomājiet – visi kas nopirka, viņi nopirka no kāda, t.i. īstenībā nekāda pārsvara nav – cik akcijas pirka, tik arī pārdeva. Tas ir arī iemesls, kāpēc es pēdējos gados ļoti maz pievēršu uzmanību apjomiem, tos skatos tikai zināmos gadījumos, bet par to citos rakstos. Līdz ar to – akcijas nopirka tikpat daudz, cik pārdeva, bet cena izauga. Labi, tagad jūs noteikti gribat celt galdā šo līkni:

Pieprasījums aug, cena aug – klasiskās līknes no ekonomikas grāmatas, vai ne? Te piemērs ir tas, kas notiek naftas tirgos – vai tad pieprasījums ir krities tik daudz, cik tagad ir nokritusi naftas cena? Diez vai, vai ne?

Tāpēc mēģināsim tagad izveidot nelielu modeli, lai mēģinātu saprast, kas tad īsti notiek. Pieņemsim, ka mums ir tirgus, kurā darbojas 2 roboti – speciāli ņemu piemēru ar robotiem, lai nebūtu jāņem vērā psiholoģiskā komponente un emocijas.

Abi roboti viens par otru neko nezina un nav informēti viens par otra nodomiem. Viens robots grib pirkt 10 akcijas, kamēr otrs – pārdot 7 akcijas. Abi sāk pakāpeniski realizēt darījumus, un likt bidus/askus tirgū pa vienai akcijai. Šajā gadījumā, mēs redzam, ka tirdzniecības rezultātā būs veikti 7 darījumi, un tad treidings beigsies, jo vienkārši pircējam nebūs kontraģenta. Un kas mums sanāk rezultātā? Sanāk, ka bija disbalanss uz piedāvājuma/ pieprasījuma līknes, bet cena palika viena un tā pati. Hmm.

Tagad, ja modificējam modeli tā, ka mums abiem robotiem ir 10 akcijas, tad, ja atkal darījumus veiks roboti, tad atkal visi 10 darījumi notiks pa vakardienas cenu un uz grafika mēs atkal redzēsim 0 % izmaiņas.

Sākat just uz kurieni es velku? Pareizi – emocijas. Tirgū darbojas nevis roboti (arī tie tur ir, bet tos tāpat kontrolē un rada cilvēki), bet gan dzīvi cilvēki, bet, ja tā – tad tīri ekonomikas likumi un grāmatvedības atskaites uz jautājumu „kāpēc akcija kāpj” nav atbilde.

Labi, turpinām tālāk apskatīt mūsu piemēru. Ja tagad robotu vietā ar 10 akcijām mums ir dzīvi cilvēki, bilde mainās kardināli. Ja pircējs būs tajā dienā uzbudināts, nervozs, alkatīgs, ar dolāriem acīs, viņš centīsies šis 10 akcijas nopirkt pēc iespējas ātrāk.

Pārdevējam šajā gadījumā būs pavisam cits emociju spektrs- viņam nekur nebūs jāsteidzas, viņš jūtas labi savā pozīcijā un vispār, viņam viss ir labi- skaista sieva, jauna mašīna un bērns otrajā vienā jauno pianistu konkursā. Līdz ar to pirmais darījums visdrīzāk būs tāds pats kā iepriekšējās dienas close. Tomēr tas, ar kādu entuziasmu uzdudinātais pircējs izraus šo vienu akciju no melanholiski noskaņotā pārdevēja, kurš tajā brīdi klausās audiogrāmatu par meditāciju, visdrīzāk uzvedinās pārdevēju uz domām, ka laikam jau šo akciju viņš atdeva pārāk lēti, ja jau tik ātri aizgāja. Un nākamo lotu viņš izliks jau dārgāk. Skaidrs, ka redzot, ka cena „iet prom no viņa”, pircējs izraus no rokām otro akciju par dārgāko cenu vēl ātrāk, un viņam pievienosies vēl viens, kurš vienkārši pamanīs „neparasto aktivitāti šajā akcijā, jo laikam jau tas, kurš pērk, KAUT KO ZINA, KO ES NEZINU!”. Tādejādi abi pircēji, viens otru neredzot, sareizinās abu emocijas ar 2 un uzbudināsies vēl vairāk. Un skaidrs arī, ja emocionālais balanss starp holeriskajiem pircējiem un melanholisko pārdevēju ar Ošo meditācijas audiogrāmatu neizmainīsies, tad cena turpinās augt un katra nākamā darījuma cena būs aizvien lielāka. Tā rodas lokālie un globālie trendi.

Bet stop! Kā tad tā – pieprasījums un piedāvājums taču visu laiku nemainījās, bet cena izauga? Mainījās tikai pircēju un pārdevēju emociju polaritāte. Tieši emociju polaritāte arī bija cenas pieauguma rezultātā, un, jo ekstrēmāka ir polarizācija uz emociju asīm – jo krasākas būs cenu izmaiņas, saglabājoties tam pašam apjomam – 10 akcijas ar vēlmi pirkt un 10 ar vēlmi pārdot.

Vēl vairāk, jums laikam jau tagad arī ir skaidrs, ka ja šajā modelī izmainīsim pieprasījuma/ piedāvājuma attiecību no 10/10 pret 7/10, arī tad, manis piedāvātajā emociju polarizācijas gadījumā cena augs, un tas vispār ir pret jebkādiem ekonomisko likumu kanoniem, vai ne? Tā ir atbilde tiem, kas Baltijas tirgos mēģina izmantot „glāzi” – respektīvi bid/ask kolonnas. Tas, ka uz pārdošanu stāv 3x vairāk akciju nekā uz pirkšanu, galīgi nenozīmē, ka akcija tūlīt kritīs. Biežāk tieši otrādi, jo, kā teica mūsu pazīstamākais un- bez sarkasma – leģendārais treideris dragonfly– tirgus kā tārps iet likviditātes virzienā un nevis disbalansa virzienā.

Tomēr, ja kaut kādā veidā pircējs uzzinās par pārdevēja nolūkiem, un zinās tā nodomus, ka viņam tomēr vajag pārdot, tad viņš nomierināsies un vairs tik agresīvi nepirks, vai apstāsies vispār – un šajā gadījumā nervozēt var sākt pārdevējs, un mēs iegūsim pretēju bildi ar pretēju polarizāciju, un cena sāks krist.

Un atkal bez jebkāda sakara ar pieprasījumu/ piedāvājumu vai fundamentālajiem rādītājiem. Protams, analītiķi pēc tam post factum jums piemeklēs, kāpēc tirgus krita vai kāpa. Paldies dievam, uz ziņu lentes vienmēr var atrast pietiekami daudz gan pozitīvu, gan negatīvu ziņu, lai brokeris uzrakstītu rīta apskatu un jums paskaidrotu kāpēc notika tas un šis. Tāpēc, lai atbildētu uz jautājumu – kāpēc akcijas aug vai krīt, iesaku jums aplūkot grafikus nevis no „trijstūru”, suportu vai „karogu” formāciju viedokļa, bet gan no tā, kāda varētu būt emocionālā polarizācija uz doto brīdi un kā tā var kardināli mainīties tirgum sasniedzot to vai citu cenu. Piemēram, jūs domu gājiens varētu būt šāds:

1. Šai akcijai ļoti daudz pircēju bija pa 20 – 25, kamēr tā ir virs 30, viņi klausās Ošo un meditē, un neraustās – tātad, ja ne pirkt, tad šortot nu noteikti nevar;
2. Ja akcija caursitīs šo līmeni ap 30 uz augšu, tad acīmredzami, ka visi stopi ir salikti tieši tur un, iznesot šos stopus, būs labs short-covering rallijs;
3. Ja cena uztaisīs šo breikoutu un nokritīs atpakaļ zem līmeņa, tad aptuveni 100 000 akciju pircēji būs slazdā, un viņu sāpju slieksnis būs aptuveni te un te. Vai šajos līmeņos ir kādi specifiski līmeņi, piemēram atbalsta līnijas vai horizontālie apjomi (Volume Profile)?
4. Šis trijstūris nu ir tik acīmredzams, ka to redz visi, un šajā gadījumā, zinot bēdīgo statistiku, ka 97 % zaudē tirgos naudu, vislabāk darīt tieši pretējo.

Un tā tālāk un tā joprojām – mans uzdevums šajā rakstā bija dod dzirksti jūsu kreativitātē… Esmu pārliecināts, ka tālāk jau katrs var sākt veidot savu secinājumu kopumu un to, kā noteikt emocionālo polaritāti uz grafikiem, glāzē vai lentas.