Portāla redakcija saņēma pirmo jautājumu saistībā ar ilgtermiņa investīcijām fondos.

„Jau divarpus gadus uzkrāju naudu  vecumdienām. Banka man ieteica ieguldīt fondā (red: nosaukumu šeit neminam). Uz fonda rezultātiem vairs negribas skatīties, tam iet slikti. Nesen banka skaidroja, ka ilgtermiņā viss būs labi un viņi fonda sastāvdaļas nemaina, lai nesabojātu labo recepti. Tad arī  iepazinos ar visām fonda komisijas uc maksām (tās ir vairākas) un aizdomājos ”Nu labi, nedara viņi neko. Bet vai par tādu nedarīšanu ir vērts katru gadu maksāt 1% no ieguldījuma apjoma administrācijas izdevumiem, 1,5% pārvaldīšanas maksu, vēl bankas izdevumus un vēl kaut ko. Jā, visam pa virsu banka katru mēneši paņem 1 latu par jaunu fonda daļu pirkšanu. Tā kā es katru mēnesi iemaksāju 50 latus, tad tas 1 lats ir vēl 2%. Tas ir normāli?”

2007. gada 24. decembrī slavenais ilgtermiņa investors Vorens Bafets izteicās, ka viņa investīciju stratēģijai netraucētu, ja vienā dienu tirdzniecību biržās apstādinātu un atsāktu tikai pēc pieciem gadiem.  (“I buy on the assumption that they could close the market the next day and not reopen it for five years.”)

Tas varētu būt labs padoms visiem tiem, kas investē ilgtermiņā un kurus satrauc īstermiņa svārstības.

Taču tas nenozīmē, ka vajag pavirši izturēties pret saviem ieguldījumiem un izvēlēties investēt, kur pagadās vai kur skaļākais pārdevējs piedāvā.  Un nelikties ne zinis par komisijas un citām maksām. Vorena Bafeta minēto pieeju var atļauties tikai tāds investors, kurš rūpīgi izpēta, kur investēs un kurš spēj skaidri pamatot un pieņemto lēmumu par labu šai nevis citai izvēlei. Un cik tad tādu investoru ir?

Ieguldītājam, kurš, atšķirībā no Vorena Bafeta, neveic tik dziļu izpēti un iegulda nevis rūpīgi izvēlētu uzņēmumu akcijās, bet fondos ar vairāku procentu lielu administrācijas un pārvaldīšanas maksu un paļaujas uz pārvaldnieku, ieteikums būtu izvēlēties tādu pārvaldnieku, kas  pietiekami aktīvi seko līdzi ieguldījumiem un mēģina klienta ieguldījumus pasargāt no acīmredzamiem zaudējumiem, pārliekiem riskiem un spēj izmantot labvēlīgu situāciju finanšu tirgos. Par šādu pakalpojumu var maksāt arī vairākus procentus lielu komisijas maksu, jo rezultātam vajadzētu to kompensēt.

Protams, pastāv arī diametrāli pretēja pieeja – piemēram,  ieguldīt fondā, kas principā nemaina ieguldījumu struktūru, neskatoties uz tirgū notiekošo – Vienmēr pirmie. Pirmie pie zaudējumiem, bet pirmie arī pie peļņas. Pieeja, protams, ir respektējama un tai vienmēr ir pamatojums, bet tā  ir arī gana ekstrēma. To var salīdzināt ar braukšanu ar ieslēgtu kruīza kontroli pilnā ātrumā pa ļoti bedrainu ceļu: “Mums nav obligāti šīs bedres apbraukt vai piebremzēt, lai nonāktu galā. Mašīna izturēs.”

Kuru stratēģiju un fondu izvēlēties – tas, protams, ir klienta ziņā. Vai izvērtēt pārvaldnieka profesionalitāti? Jā. Kā? Tas ir jautājums, uz ko varētu mēģināt atbildēt nākamajos ierakstos.

Atgriežoties pie atšķirībām starp to fonda pārvaldnieku, kas aktīvi seko līdzi ieguldījumiem, spēj izvairīties no acīmredzamiem zaudējumiem, izmantot labvēlīgu situāciju finanšu tirgos, un otru pārvaldnieku, to, kurš paļaujas, ka tirgus pats visu saliks savās vietās, ir jāsaka, ka no otrā var sagaidīt mazāk, prasīt mazāk. Līdz ar to, arī komisijas maksa par fonda pārvaldīšanu pirmajam pienākas lielāka, bet otrajam mazāka.

Labi pārvaldīta ieguldījumu fonda administrācijas, pārvaldīšanas un pārējās maksa normāli būtu 1-3%, savukārt pasīvi jeb neaktīvi pārvaldītam fondam –  0.1% līdz 1%.

Vēl būtu jāpaskatās, vai gadījumā,  pārvaldnieks nav atvieglojis sev dzīvi, ieguldot naudu tālāk citos fondos. Tad var izrādīties, ka no ieguldījuma apjoma komisijas maksas atvelk abi pārvaldnieki. Jābūt vērīgam.

Par komisijas maksām, to summāro efektu un ietekmi uz peļņu ilgtermiņa uzrakstīsim atsevišķi. Tā ir interesanta, pie mums vēl maz apskatīta tēma. Vēl viena tēma varētu būt t.s.  indeksa fondi, bet pirms tam noskaidrosim, vai un uz kādiem noteikumiem tos piedāvā bankas Latvijā.