Nākotnes vērtēšana pēc neseniem notikumiem var novest pie sliktiem investīciju lēmumiem
Investīciju pasaule mūsdienās piedāvā ļoti daudz iespējas. Lai tās izmantotu veiksmīgāk, ieguldītājam jāmēģina sevi norūdīt arī psiholoģiski. Bieži vien tieši šie faktori atšķir veiksmīgu investoru no neveiksmīga.
Kopumā gan sevis izkopšana vienmēr ir visai piņķerīgs process, un investori bieži vien kļūdas pieļauj tieši psiholoģiska spiediena rezultātā. Notiek, piemēram, pārlieku liela pieķeršanas savām akcijām-uzvarētājām. Tāpat izplatīta kļūda ir nevēlēšanas fiksēt zaudējumus no neveiksmīgām pozīcijām.
Nesenās pagātnes projekcijas
Vēl viena ļoti izplatīta parādība ir, ka investori nākotni vērtē pēc nesenās pagātnes. Proti, pētījumi pierādījuši, ka aplēses par nākotni visai bieži mēdz būt nesenās pagātnes projekcijas.
Cilvēkiem vienmēr ir izteikta vēlme kaut ko prognozēt, un kā atskaites punkti parasti tiek ņemti tieši nesenās pagātnes notikumi. Akciju tirgu ziņā – ja cenas pārskatāmā periodā ir cēlušās, tad investori savus lēmumus pieņem, balstoties uz to, ka tās turpinās celties. Savukārt, ja akciju cenas sarūkt, tad investori mēdz pieņemt, ka cenas nākotnē saruks vēl tālāk, tādā veidā padziļinot cenu samazināšanos un izpārdodot savus vērtspapīrus brīdī, kad patiesībā tie būtu jāpērk. Tāpat, ja piedzīvota kāda smagāka finanšu krīze, mēdz nepamest sajūta, ka kaut kas līdzīgs drīz atkārtosies. Šis faktors savukārt attur no riskantāku investīciju veikšanas, kas arī mēdz nozīmēt to, ka ieguldījumu vērtības pieaugums konstanti var krietni atpalikt no cerētā. Tāpat savu pieņēmumu balstīšana uz neseno pagātni var nozīmēt, ka kādi ieguldījumi tiek veikti «uz sajūtu» nevis kādiem vairāk vai mazāk dzelžainiem konstruktīviem apsvērumiem.
Būtībā šāds investoru noskaņojums (investori nākotni vērtē pēc nesenās pagātnes) nav nekāda augstākā matemātika. Bieži cilvēku (kā sugas) vājība un emocijas mums apgrūtina kristālskaidru domāšanu. Ja cilvēkiem liek atcerēties daudz lietas, tad tendence ir, ka precīzāk tiek aprakstīts tas, kas dzirdēts vai redzēts nesen. Tā ir iekārtota mūsu atmiņa – visu mēs atcerēties nevaram, bet labāk varam atminēties to, kas noticis nesenā pagātnē. Arī no evolūcijas viedokļa svarīgi uzmanību koncentrēt bijis uz aktuālajiem draudiem. To atrisināšana no dzīvības saglabāšanas un vairošanās viedokļa bijusi svarīgāka nekā uzmanības koncentrēšana uz notikumiem tālākā pagātnē.
Interesanti, ka The Wall Street Journal (WSJ) izceļ interesantu faktu – pieņēmumi, ka aktuālais kāpums vai kritums turpināsies, visspēcīgākie mēdz būt tieši tad, kad cenu ziņā vērojams pagrieziena punkts (jeb tirgus sāk kāpt (sākas buļļu tirgus) vai tirgi sāk kristies (sākas lāču tirgus)). Tādējādi daudzi investori mēdz nokavēt gan akciju cenu kāpumus, gan kritumus.
Lūkojoties uz akciju cenu pieaugumu, rodas sajūta, ka tiek palaista garām lieliska ieguldījumu atdeve. Vairāki jomas eksperti norāda, ka tieši šī sajūta, iespējams, ir atbildīga par visvairāk sliktiem investīciju lēmumiem. Valdot šādam fonam, netiek veikta citu konkrētās investīcijas faktoru analīze (tā vietā gribas sekot baram). Ja cenas ir kāpušas jau, piemēram, četrus vai piecus gadus, var sanākt mēģinājumi lēkt iekšā jau braucošā vilcienā. Kopumā daudzi iesaka nemaz nenopūlēties ar kādu pareizo augstāko vai zemāko punktu meklēšanu (precīzāk – to lielākajai daļai nemaz nevajadzētu darīt). Jāatceras par savu ieguldījumu plānu un termiņu un jāstrādā pie lietām, ko var ietekmēt (to, uz kuru pusi plūst straume, pats ietekmēt nevari). Viena no tām ir ieguldījumu portfeļa regulāra pārbalansēšana. Tas gan obligāti ir jāveic pirms stresa situācijām, kas mēdz apmiglot lēmumu pieņemšanas procesu.
Traumatiskā pieredze
Dažādos pētījumos arī secināts, ka uz investēšanas paradumiem pagātnēs efektam ir vēl lielāka ietekme, ja investoram ir bijusi kāda trauma. Piemēram, ja investoram atmiņā iespiedusies kāda dziļa krīze, kurai sekojusi strauja aktīvu cenu samazināšanās, viņš lielāku iespējamību šādam notikumam piešķir arī nākotnē. Šāds efekts saistīts ar to, ka negatīvās emocijas no zaudējumiem lielākajai daļai cilvēku ir daudz izteiktākas (un vairāk nosēžas atmiņā) nekā pozitīvās emocijas no identiskiem guvumiem. Pētījumi liecina, ka šādas negatīvās sajūtas vidēji ir pat divas reizes spēcīgākas, kam attiecīgi ir ietekme uz lēmumu pieņemšanas procesiem.
Būtībā arī šādas sajūtas nav nekas nepareizs, un tādus mūs vienkārši radījusi daba. Izteiktas negatīvās emocijas no kāda zaudējuma ir izdzīvošanas instinkta sastāvdaļa – ja piedzīvots kas nepatīkams vai dzīvību apdraudošs, tas nosēžas atmiņā, lai nekad vairs šāda situācija netiktu pieļauta. Līdz ar to, ka mūsu dzīvē ļoti lielu lomu ieņem finansiālā stabilitāte un nauda, šī sajūtas mūsdienās pastiprināti skar arī šo lauku.
Rezultātā bieži sanāk, ka investors nākotnē pēc kādas traumas var būt pārāk piesardzīgs, kas attiecīgi nozīmēs, ka akcijas tiek pirktas mazākā mērā vai tas tiek darīts diemžēl tikai tad, kad to cenas atkal pietuvojušās vai atrodas tuvu rekordiem. Protams, kādi ikdienišķi nosacīti palielāki cenu kritumi mēdz aizmirsties. Tomēr, dziļi tirgus sabrukumi, smagi lāču tirgi, finanšu krīzes vai hiperinflācijas vienmēr iespiedīsies investora atmiņā, jo šie notikumi saistīties ar izteiktiem emocionāliem pārdzīvojumiem.
Jāatceras – vēsture liecina, ka periodisks akciju tirgus sabrukums ir norma, un, ja esi nopircis akcijas, tu paraksties uz to, ka piedzīvosi šādus satricinājumus. Vainojot visus citus, izņemot sevi, vērojama tendence nemācīties no kļūdām, un netiek pieņemts arī fakts, ka šādi kritumi tomēr šim tirgum ir raksturīgi.
Neracionālās bailes
Prognožu izteikšanā vienmēr svarīgi, kas ir noticis nesenajā pagātnē. Piemēram, 2007. gadā «Melnās pirmdienas» 20. gadadienā (toreiz vienas tirdzniecības sesijas laikā Dow Jones Industrial Average indeksa vērtība saruka par 22,6%) Wall Street Journal runāja par niecīgo šāda notikuma atkārtošanās varbūtību, un investori bija ļoti optimistiski. Tiesa gan, tas bija tikai dažas dienas pirms ASV akciju cenas sasniedza rekordu (un pēc tam sāka sarukt), un bija vērojami «Mūsdienu Lielās recesijas aizmetņi» (pirms tam mēdza teikt, ka nekustamā īpašuma un mājokļu cenas ies tikai augšup). Tāpat arī investoru masa ekstāzē, aplūkojot neseno pagātni, bija 2000. gadu sākumā, kad likās, ka tehnoloģiju un interneta kompāniju akciju cenu pieaugums turpināsies mūžīgi. Rezumējot – investoriem būtu jāspēj paraudzīties nesenā pagātnē un jāmēģina paspriest, kā tas ietekmē šā brīža ieguldījumu lēmumus. Ja tas netiek darīts, tad kādiem neseniem notikumiem, kuriem nozīme, iespējams, nav tik liela, tomēr būs liela ietekme uz to, ar kādām krāsām investors zīmēs savu ieguldījumu bildi.
Interesanti, ka cilvēki mazākā mērā mēdz uztvert kādas runas par sliktajiem scenārijiem, ja apskata ko tādu, kas vēl nekad nav noticis vai noticis ļoti sen. Šim apstāklim ir vairākas izpausmes – bieži vien pirms kādām visai unikālām krīzēm netiek ņemti vērā brīdinājumi (jo nekās tāds nav piedzīvots, kas automātiski mūsu prātos šķietami samazina šī notikuma iestāšanās varbūtību). Bloomberg kā piemēru šajā ziņā izceļ brīdinājumus pirms iepriekšējās globālās finanšu krīzes. Šajā pašā laikā Bloomberg piebilst, ka globāli finanšu krahi tik bieži tomēr nav un nekur nav teikts, ka akciju cenas ilgtermiņā būtu pārtraukušas kāpt (piem., pēdējie 30 gadi ASV akcijām, neskatoties uz vairākiem sabrukumiem, ir bijuši ļoti veiksmīgi). Rezultātā daudziem investoriem esot neracionālas bailes par to, kas jau ir noticis pagātnē nevis par to, kas varētu notikt nākotnē. «Šķiet, ka visi, kuriem vispār ir psihe, ir subjekti šādām neracionālām bailēm par neseno notikumu atkārtošanos. Investoriem būtu jāskatās uz priekšu, bet tie to pārāk bieži nedara. Ja gribi būt bailīgs, vismaz baidies no pareizajām lietām,» skaidro Bloomberg komentētājs Barijs Ritholcs.
Wall Street Journal komentētājs Džeisons savukārt Zveigs teicis – ir ticams, ka tas, ko gribi pirkt šodien, tavā īpašumā rīt saistīsies ar nožēlas sajūtu. Arī Morningstar eksperti vairākkārt norādījuši, ka daudzus investorus iegāž neturēšanās pie plāna un mēģinājumi nenokavēt kāpumus un izvairīties no kritumiem. Tie norāda, ka fondi masveidā parasti tiek pirkti tad, kad tiem jau kādu laiku gājis ļoti labi. Savukārt tad, kad to cena aug mazāk strauji (piem., par kopējo tirgu), daudzi metās savas fonda daļas pārdot. Rezultātā investoriem ir daudz mazāki guvumi vai pat zaudējumi salīdzinājumā, piemēram, ar tā paša fonda uzrādītajiem rezultātiem.
Visai liela loma šajā ziņā ir arī tendenču prognozētājiem un finanšu presei. Jāatceras, ka biežie vien netiek paredzēts un runāts par kaut ko ļoti unikālu. Pārsvarā pesimistiskās prognozes ir vien iepriekšējās katastrofas (pagātnes) atkārtojums. Šādām prognozēm ir arī lielāka ietekme uz cilvēku psihi, jo runa ir par ko tādu, ko var atcerēties, un par ko tādu, ar ko saistīti smagi pārdzīvojumi (šādas aplēses rezonē spēcīgāk, jo tas jau ir piedzīvots un turklāt tas ir traumējis; tāpat jāņem vērā jau iepriekš aprakstītais – cilvēks daudz spēcīgāk uztver negatīvas emocijas no zaudējumiem – pat, ja ar tiem tiek tikai biedēts). Tādēļ, piemēram, arī šobrīd joprojām daudzi par nākotni izsaka visai pesimistiskas prognozes, kas, iespējams, ir pārspīlētas. Protams, kādā brīdī recesija un tirgus cenu kritums atkal atnāks, lai gan tas var notikt pilnīgi citu iemeslu rezultātā. Tās atnākšana, visticamāk, arī nenozīmēs katastrofu un esošās sistēmas sabrukumu, un galu galā kādā brīdī atkal sekos atkopšanās.
Jāņem vērā, ka psiholoģiskais rūdījums investīciju pasaulē bieži vien nāk tikai ar pieredzi.
