Otrais ceturksnis burtiski aizjoņoja. Arī trešais iesācies ātrā tempā, jo aiz muguras jau trešā daļa jūlija ar pasākumiem pārpildīto Dziesmu svētku nedēļu, kas krietni kavēja šī sacerējuma tapšanu. Pats svētkos uz skatuves nebiju, bet daiļākā mūsu ģimenes puse piedalījās ar dziedāšanu. Man šoreiz tika loģistikas pārziņa loma un svētku nedēļā maršrutā Bišumuiža – Mežaparks, kā arī dažos sīkos braucienos dēļ koru kariem un citiem pasākumiem, pa Rīgu ar auto pieveikti vairāk nekā 400km. Rezultāts visu kopīgām pūlēm jau ļoti smuks, gan dejotājiem, gan arī dziedātājiem. Lūk viens video fragments (Cūkas driķos) no deju uzveduma:

Un daži skati uz akustisko sidraba birzi, Mežaparka Lielo estrādi, svētku noslēguma vakarā:

Akciju tirgū, pēc neizteiksmīgā maija, jūnijs atsevišķos gadījumos uzrādīja pat lieliskus rezultātus. Par to vairāk būs akciju tirgus sadaļā, bet vizuāli par lakmusa papīriņu izmantojot #sp500 indeksu situācija redzama zemāk bildē – labākais jūnijs kopš 2019. gada jūnija, kad kāpums bija +6.9%, kā arī šogad jūnija rezultāti krietni pārsita vēsturiski vidējos rādītājus. Skatoties uz vēsturiskajiem datiem, arī uz jūliju gribas likt lielas cerības. Vismaz pirmās jūlija dienas rada patīkamu sajūtu.

Svarīgākā tēma tirgū joprojām ir inflācija un procentu likmju nākotne. Reaģējot uz spītīgi augsto inflācijas līmeni, ECB maijā un jūnijā turpināja paaugstināt eiro procentu likmes, bet ASV FRS dolāra procentu likmes paaugstināja tikai maijā. Pirmo reizi kopš procentu likmju celšanas cikla uzsākšanas pagājušā gada martā pēc 10 paaugstinājumiem ASV FRS vadība jūnijā nolēma iepauzēt. Otrajā ceturksnī ar dažādu intensitāti likmes turpināja celt arī vairums pārējo centrālo banku. No likmju celšanas joprojām turpina izvairīties tikai Japānas centrālā banka.

Procentu likmju kāpums vēl nav beidzies, jo 27. jūlijā no European Central Bank gaida kārtējo eiro procentu likmju paaugstinājumu un arī ASV pirmā pauze vēl neliecina par procesa pilnīgu apstāšanos (vai jūnija zemie inflācijas rādītāji ļaus iepauzēt ilgāk?).

Pēc “noraustīšanās” martā, otrajā ceturksnī savu došanos augstākos līmeņos turpināja visu termiņu #euribor procentu likmes. 16. jūnijā 1 gada euribor pirmo reizi kopš 2008. gada 26. novembra uzkāpa virs 4% atzīmes (tas draudēja notikt jau martā, ja ne notikumi ASV banku sektorā). Kredītu izmaksas turpina pieaugt rekorda tempā un tas liek zvanīt trauksmes zvanus.

Neskatoties uz agresivitāti centrālo banku izteikumos, tirgus dalībnieki nav tik pārliecināti par ilgu procentu likmju turēšanos augstos līmeņos. Pirmajā jūlija darba dienā 3 mēnešu procentu likmju nākotnes cenas turpmāko 6 mēnešu laikā joprojām knapi sasniedz 4% līmeni un tad līkne liecas uz leju. Bet tirgum ir tendence bieži kļūdīties.

Nevar vēlēties vēl labāku procentu likmju nākotnes izredžu barometru par ASV centrālās bankas lēmēju aptauju. Tā jūnijā pasniedza nelielu pārsteigumu, jo aptaujas rezultāti norāda uz vismaz vēl vienu dolāra procentu likmju paaugstinājumu šogad. Bet vai tiešām ASV dolāra bāzes procentu likme pēc tam gada laikā zaudēs ~100 bāzes punktus? Inflācijas un bezdarba dati par to pagaidām neliecina. Un vēsture rāda, ka pilnībā paļauties uz amatpersonu aptauju arī nevar, jo viedokļi, reaģējot uz ekonomikas datiem, bieži mainās.

Matemātika nemelo

Inflācijas augstais līmenis un procentu likmju kāpums pret nodarbinātību un algu kāpumu ir tas, kas jāvērtē mēģinot uzminēt, kas notiks ar patēriņu, inflāciju un ekonomikas izaugsmi. Nevieni statistikas dati nerāda to, ka algu kāpums būtu kaut vai tuvu līdzvērtīgs inflācijas līmenim. Latvijā jūnijā gada inflācijas rādītājs jau nokritis līdz 7.9%, bet, skatoties uz divu gadu periodu, tas ir +7.9% klāt pie pagājušā gada jūnija +19.3% 😭 … bet inflācijas datu tendence šogad ir laba. Zemāk bildē ir divu ar pusi gadu inflācijas dati eiro zonā. Monetārās politikas noteicējus satrauc pamatinflācijas spītīgā turēšanās augstos līmeņos. Mani, savukārt, vairāk satrauc fakts, ka 76% gāzes cenu kritums (šī gada jūnija beigas pret pagājušā gada jūnija beigām) un divciparu procentu cenu kritums gada laikā arī citām izejvielām nav nodzinis kopējo inflāciju zem pamatinflācijas līmeņa (kā tas ir ASV).

Kā savā Finanšu stabilitātes pārskatā atzīst Latvijas Banka: Mājsaimniecību finansiālā situācija kopumā turpina pasliktināties (skatīt pārskata 14. lpp.). To redz arī noguldījumu datos. Mājsaimniecību kontu atlikumi pirms pandēmijas auga ar ātrumu aptuveni 8% gadā. Kopš pagājušā gada ātrums samazinājies zem 8% un šī gada maijā jau nokrita līdz 2% atzīmei. Bilde nav viennozīmīga, jo, pirmkārt, visiem situācija nav vienāda (kādam naudas ir vairāk, kādam mazāk nekā pirms gada), otrkārt, daļa naudas no kontiem aiziet uz krājobligācijām (1 gada likme 11. jūlijā jau 4.15%!!!), kā arī uz akciju un obligāciju tirgu. Bet noskaņojumu ekonomikā uzlabo uzņēmumu kontu atlikumu lieliskais pieaugums, kas nozīmē to, ka joprojām nav vērojams liels spiediens uz uzņēmumu tēriņiem (bet noteikti būs, jo algu celšana seko ar kavēšanos) un vēl nav jāķeras pie sāpīgās darba vietu skaita samazināšanas, kas parasti ir nepatīkama ekonomikas recesijas blakne (centrālās bankas bezdarba līmeņa pieaugšanu sāka gaidīt jau vairākus mēnešus iepriekš, bet kā nav, tā nav).

Šobrīd izskatās, ka straujākais pirktspējas kritums Latvijā ir aiz muguras, jo inflācijas līmenis pazeminās, bet naudas apjoma pieaugums kontos gada griezumā, kaut ar ātruma kritumu, tomēr turpinās. Bet tagad ir vasara un nav apkures rēķinu. Rudenī situācija var pasliktināties.

Precīzāk nepatīkamo noguldījumu apjoma izmaiņu bildi redzam mēneša izmaiņu datos. Šī gada rādītāji ir vairāku gadu zemākie cipari (melnie stabiņi grafikā).

Un lūk viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc situācija ir tik pretrunīga. Bezdarba rādītāji ASV un eiro zonā. ASV un eiro zonā bezdarba līmenis vēl joprojām ir tuvu rekorda zemām atzīmēm. Kamēr ir darbs un (kaut vai neliels) algas pieaugums (plus situāciju ļoti spēcīgi ietekmēja pabalsti), saglabājas iespēja tērēt (vienalga, ja mazāk) un ir jāturpina cīņa par zemāku inflāciju. Darba tirgus dati neliecina par to, ka centrālo banku rīcība būtu kaut ko fundamentāli pasliktinājusi (pagaidām).

Bet mēs jau zinām, ka recesija nenāk brēkdama. Izskatās, ka šoreiz visi to jau gadu gaida, bet tāds čiks vien pagaidām ir. Tagad glābj vasara un pakalpojumu sektors?

“Treknā runča*” grēksūdze

* A “fat cat” is slang for a wealthy executive who lavishly accumulates excess wealth beyond what ordinary people view as fair compensation.

Tagad es pievienošu savus 5 centus pārāk lielas peļņas tēmai. Bankām, kāpjot procentu likmēm, strauji aug peļņa. No kredītiem vai noguldījumiem? Grūti precīzi pateikt, jo patiesība ir kaut kur pa vidu starp šiem abiem. Man gan Dziesmu svētku nedēļas nogalē radās bažas, ka banku peļņa (procentos no apgrozījuma) tāds nieks vien ir salīdzinot ar ēdināšanas/dzirdināšanas cenām Mežaparka estrādē – sajutos gandrīz kā Skandināvijā. Un vispār, cik daudz pelnīt ir par daudz? Un vai rezultāti jāvērtē īstermiņā vai ilgtermiņā? Mēs taču dzīvojam kapitālismā un ir brīvais tirgus, kurā ir arī monopoli, oligopoli u.c. veidojumi (un šo tirgu gan regulē, gan uzrauga 😃). Daudz pretrunu.

Vēl salīdzinoši nesen, pirms kādiem 25 gadiem, lai saņemtu algu, man konkrētā datumā bija jādodas uz konkrētu kabinetu, kur es saņēmu banknotes un monētas, par ko parakstījos žurnālā. Naudu es ieliku atvilktnē un ar banku tai vairs nebija nekāda sakara, jo šo naudu uzņēmums izņēma no bankas, bet man, tāpat kā daudziem citiem Latvijas iedzīvotājiem konta bankā vēl nebija, līdz ar to saņemtā alga daudziem bankā neatgriezās un banka to nevarēja izmantot lai pelnītu. Ja centrālā banka cēla vai pazemināja procentu likmes, tas mani nekādi neietekmēja, jo, lai mani ietekmētu procentu likmes, man ar banku bija jāslēdz darījums – vai nu depozīta līgums, vai kredīta līgums.

Kas vispār ir banka? Kā viņa pelna?

Stāsts: Pēterīša vectētiņš ir bankas īpašnieks. Pēterītis vienu dienu prasa vectētiņam: “Klausies opi, tev pieder banka. Tu naudu no vieniem cilvēkiem paņem, bet uzreiz atdod to citiem cilvēkiem. Kā tu kļuvi par miljonāru, ja visu naudu atdod?”. Vectētiņš paskatās uz Pēterīti un smaidot saka: “Tas ir garš stāsts un es gribu kaut ko uzkost kamēr stāstu. Atnes lūdzu man no ledusskapja speķīti.” Pēterītis steigšus aiztek pie ledusskapja, atrod speķa gabaliņu un nes to vectētiņam. Vectētiņš paskatās uz Pēterīti un saka: “Zini ko? Kamēr tu gāji pakaļ tam speķa gabaliņam, es pārdomāju. Aiznes lūdzu to atpakaļ un noliec vietā”. Pēterītis dusmīgi purpinādams nes speķi uz ledusskapi un nāk atpakaļ sacīdams: “Opi, beidz mani te dzenāt ar to speķi, stāsti labāk par to, kā kļuvi bagāts!” Vectētiņš uz to mierīgi atbild: “Speķīti atnesi? Speķīti aiznesi? Bet paskaties tagad – pirkstiņi ta’ taukaini…”

Banka ir starpnieks starp noguldītājiem un kredītu ņēmējiem un tai, izsniedzot kredītus, ir pareizi jāaprēķina riski, jo, atdos kredītus atpakaļ, vai neatdos, ar noguldītājiem vienmēr ir jānorēķinās. Naudas iztrūkuma gadījumā, protams, var griezties finanšu tirgū un aizņemties naudu no turienes. Tātad, iepriekš rakstīto trivializējot, banka pelna starpību starp kredītu procentu likmēm un noguldījumu procentu likmēm mīnus zaudējumi no neatdotajiem kredītiem plus ķīlas, kuras var pārdot, ja kredītu neatdod.

Pagājušā gadsimta beigās es atvēru kontu bankā algas ieskaitīšanai, un sākās mana aktīvā dzīve finanšu tirgū, jo naudu, kura bija kontā es ērti varēju aizdot ne tikai radiniekiem, bet arī bankai (ielikt depozītā izmantojot internetu). Banka tika pie manas naudas arī tad, ja es neko nedarīju un varēja to izsniegt kredītā kādam citam. Līdz ar to, tas, kas notika manos un citu Latvijas iedzīvotāju banku kontos, attīstoties tirgum un zūdot rūgtumam par mežonīgo deviņdesmito gadu banku bankrotu sekām, sāka papildus ietekmēt bankas finanšu rezultātus, jo skaidrā nauda no atvilktnēm un makiem pamazām pārtapa par naudu kontā. Bija maksa par konta atlikumu vai nebija, šī īstermiņa nauda papildināja bankām kreditēšanai pieejamās naudas apjomu. Un to ļoti vajadzēja, jo kredītu izsniegšanas tempi dažus gadus auga ātrāk par noguldījumu piesaistīšanas tempiem un procentu likmes bija viena no naudas piesaistīšanas svirām.

Glabāt iedzīvotāju naudu ir banku privilēģija un atbildība. Bankas nodrošina naudas apriti ekonomikā, jeb uztur ekonomikas asinsriti. Bet šī privilēģija nāk ar pozitīvām un negatīvām blaknēm, jo ir milzums daudz faktoru, kuri ir ārpus bankas kontroles. Ekonomika attīstās labi – aug komisiju un procentu ieņēmumi, bet augot ekonomikai parasti arī aug inflācija. Reaģējot uz pārāk augstu inflāciju, centrālās bankas to bremzē, paaugstinot procentu likmes. Augstas procentu likmes bremzē kreditēšanu, mazina pieprasījumu un var novest ekonomiku recesijā, attiecīgi bankām samazinās komisiju ieņēmumi un parādās zaudējumi kredītu pusē, bet aug peļņa no tās naudas daļas, kura bezdarbībā guļ kontos. Šos riskus var modelēt, bet neviens nav gaišreģis.

Par centrālo banku. Kas ir Eiropas Centrālās Bankas galvenais uzdevums? Atbilde ir: “Mēs Eiropas Centrālajā bankā (ECB) pildām savu uzdevumu nodrošināt euro zonā cenu stabilitāti. Mēs to darām, lai jūs rīt par savu naudu varētu nopirkt tikpat daudz preču kā šodien.”

Kā rāda dati, šis uzdevums izskatās pēc Mission Impossible, jo inflācijas mērķi 2% plus/mīnus izdevies noturēt tikai periodā no 2001. līdz 2007. gadam (tad bija nedaudz cita definīcija, bet tāpat atskaite bija 2%).

Centrālā banka vienmēr cīnās un dara ko var, lai veicinātu inflāciju (2015. – 2020. g.) vai iegrožotu inflāciju (2022. – …), jo pārāk augstas inflācijas negatīvās sekas izjūt pilnīgi visi. Šobrīd, lai apkarotu inflāciju, mēs piedzīvojam vēsturiski straujāko eiro procentu likmju paaugstināšanu, kurai ir vairākas blakus parādības, kuras nevarēja neparedzēt. Jau ilgstoši finanšu iestādes (kurām kredītu portfelis ir mazāks par naudas atlikumu kontos) ECB depozītos regulāri izvietoja vairākus miljardus eiro (piemēram, 30. jūnijā tie bija 3.6 miljardi €, bet agrāk bija vēl vairāk) – kas notiek, ja par šiem miljardiem bankām sāk maksāt arvien augstākus procentus?

Lielu daļu no peļņas pieauguma bankām šobrīd rada novēlotā centrālo banku agresīvā rīcība procentu likmju frontē pēc tam, kad bija realizēts būtisks valdību fiskālais atbalsts (kas palielināja patēriņu un noguldījumu apjomus). Inflācija sāka rausties augšup vēl pirms kara Ukrainā (populārs grēkāzis). Karš situāciju tikai pasliktināja.

Tagad nedaudz par kredītiem. Lūk citāti no Latvijas Banka Finanšu Stabilitātes Pārskatiem. 2020. gads – “Kredītiestāžu iekšzemes kreditēšana pirms Covid-19 pandēmijas bija gausa”, 2021. gads – “Iekšzemes kreditēšana bija gausa jau pirms Covid-19 pandēmijas, un, iestājoties krīzei, tā kļuva vēl vājāka. Taču kopš 2020. gada beigām kredītiestāžu kredītportfeļa gada kritums mitējās”, 2022. gads – “Iekšzemes kreditēšana ir nedaudz uzlabojusies, tomēr kopumā saglabājas vāja”.

Ja mēs šos komentārus saliekam kontekstā ar inflācijas datiem, tad labi vien bija, ka iepriekšējos gados nebija pārmērīga kreditēšana, jo kreditēšana šoreiz nav vainojama inflācijas kāpumā. Bet, ja šos komentārus saliek kontekstā ar procentu likmju straujo kāpumu, tad atkal ir labi, ka bankas nav uzņēmušās lielāku risku un procentu likmju kāpuma negatīvās sekas skar mazāku skaitu iedzīvotāju. Man šķiet, ka no defekta ir sanācis efekts – šajā problēmu un izaicinājumu periodā mēs ieejam ar mazāku kredītu portfeli un ar mazāku parādu grūtos laikus ir vieglāk pārdzīvot, jo ir rezerves. Finanšu sektors ekonomikai nebūs nasta, kā 2008./2009. gados, bet var būt atbalsts.

No otras puses, ja kreditēšana iepriekšējos gados būtu aktīvāka, varbūt ekonomika būtu augusi straujāk un tā būtu vēl spēcīgāka ieejot šajā procentu likmju celšanas periodā. Kas to lai tagad zina. Bet bankas atbilstoši savai riska politikai nevienam kredītu neatteica un gluži pretēji cīnījās par katru savai riska politikai atbilstošu klientu (kļūdas gadās, ja kāds iebildīs, ka ne par katru cīnījās) . Banka ir uzņēmums un uzņēmuma īpašnieki, jeb akcionāri grib peļņu. Ja bankas nekreditē, tās nepelna un zūd pastāvēšanas jēga, jo īpaši tad, kad ECB depozīta procentu likme gandrīz astoņus gadus pēc kārtas bija negatīva.

Kredīts ir līgums starp banku un kredīta ņēmēju, un līgumā visbiežāk lietotā atsauces procentu likme, jeb tirgus mēraukla, ir euribor procentu likme, kura uzvedas atkarībā no ECB rīcības un tirgus situācijas. Jo īsāka termiņa euribor likme, jo tā tuvāk turas ECB likmēm. Tā kā šobrīd tirgū joprojām ir naudas pārpalikums, tad tirgus likmes orientējas uz ECB depozīta procentu likmi. Garāko termiņu procentu likmes rāda to, ko tirgus domā par centrālās bankas uzvedību un īstermiņa procentu likmju turpmāko attīstību. Kad ECB ceļ savas likmes, kāpj tirgus procentu likmes, pieaug procentu maksājumi par kredītiem, pieaug banku ieņēmumi (tā vēl nav peļņa) no esošajiem kredītiem, bet bremzējas kreditēšana, jo tirgū mazinās interese un spēja ņemt arvien dārgākus kredītus. Būtu jāpieaug arī banku izdevumiem par naudas piesaistīšanu. Lai turpinātu komentēt peļņu jāpāriet uz noguldījumu ailīti.

Banku kontos ir ļoti daudz naudas. Ļoti daudz. Par naudu šobrīd nav cīņa! Šī nauda līdz pagājušā gada sākumam sagādāja galvassāpes, jo kontos naudas bija vairāk nekā tika izsniegts kredītos un par šo naudu ECB piestādīja rēķinu (un te arguments, kāpēc patiešām bija un, neskatoties uz likmju kāpumu, joprojām ir vēlme izsniegt kredītos vairāk). Pieaugot inflācijai pieaug naudas apgrozījums ekonomikā. Mēs jau redzējām, ka uzņēmu kontos naudas apjoma pieaugums gada laikā joprojām ir ar divciparu procentu likmi. Naudas apjoma pieaugumu kontos pamato arī šis International Monetary Fund bloga ieraksts: “Europe’s Inflation Outlook Depends on How Corporate Profits Absorb Wage Gains.” Bilde zemāk no šī ieraksta.

Savukārt 8. jūlija The Economist oponē SVF apglavojumiem jau pašā virsrakstā ““Greedflation” is a nonsense idea”. Man patika viens citāts no šī raksta: “The right lesson to draw from the past two years is not that companies have got greedier, but that workers suffer when policymakers let inflation run out of control.” Vēlu sekmes centrālajām bankām turpmākajā cīņā ar inflāciju.

Noguldījumu apjoms Latvijas bankās pieaug, bet tas vēl nav sasniedzis rekordu, ja ņemam vērā arī nerezidentu naudu. 2015. gada beigās nerezidentu noguldījumi Latvijas bankās bija sasnieguši 12.4 miljardus eiro (54% no visiem noguldījumiem), līdz 2017. gada beigām šie apjomi jau bija samazinājušies līdz 8.1 miljardam, bet šobrīd Latvijas bankās nerezidentu noguldījumu apjoms ir 1.9 miljardi eiro (9% no visiem noguldījumiem). Latvijas uzņēmumu un iedzīvotāju naudas apjoma pieaugums kontos pamazām ir kompensējis gandrīz visu nerezidentu kādreiz apkalpoto apjomu un šobrīd ir pietuvojies 19 miljardiem eiro. Bet kredītu portfelis ir tikai 61% no 2008. gadā sasniegtā pīķa. Protams, 2009. gada notikumu atkārtojumu negribam, bet lielāku kredītu portfeli gan gribas. Kā lai panāk kreditēšanas apjomu pieaugumu laikā, kad strauji pieaug procentu likmes?

Kas Latvijā notiek ar naudu kontos attiecībā pret kredītiem? Kontekstam zemāk bilde ar zaļo laukumu (kas ir noguldījumi mīnus kredīti) un ECB depozīta procentu likmēm. 2014. gada jūnijā ECB pirmo reizi noteica negatīvu depozīta procentu likmi. Kad jūs saņēmāt pirmo rēķinu par to, ka jums kontā ir nauda? Liela daļa vispār tādu rēķinu nesaņēma, daži to saņēma pēc vairākiem gadiem. Bankas nesteidzās piemērot negatīvas procentu likmes un var diskutēt bezgalīgi par to, cik strauji un augstu tās šobrīd steidzas celt depozītu procentu likmes, bet depozītu likmes kāpj un turpinās kāpt, kamēr likmes cels ECB (bet motivācija zema, jo nav cīņa par resursiem).

Atkāpe par kredītu izmaksām. Te arī iemesls, kāpēc ECB politika, novedot procentu likmes negatīvā teritorijā, nestrādāja pilnībā. Atgādinu, ka banka pelna no depozītu un kredītu procentu likmju starpības. Ja noguldījumu likmes apstājas pie nulles, arī kredītu procentu likmju lejupslīde apstājas (līgumos tika ielikta 0% atsauces likmju grīda) – vienā brīdī kredīti vairs lētāki nepalika, lai cik dziļi negatīvā teritorijā ar savām likmēm nedevās ECB. Protams, daļa tirgus dalībnieku (AAA reitinga uzņēmumu obligācijas u.c.), kā arī gandrīz visu valstu valdības tomēr tika pie naudas aizņemšanās ar negatīvu procentu likmi…

ECB pirmo reizi pēc vairāku gadu pārtraukuma pozitīvu eiro depozīta procentu likmi ieviesa 2022. gada 8. septembrī. Vēl nav pagājis pat gads (jā, bankas varēja būt ātrākas likmju celšanā… bet varēja arī būt lēnākas – privāts bizness).

Starpība starp kredītu apjomu un naudu kontos ir aptuveni 6 miljardi eiro. Šie 6 miljardi, strauji kāpjot procentu likmēm, tagad strauji ģenerē ieņēmumu kāpumu. Papildus tam ieņēmumus ģenerē arī starpība starp kredītu un noguldījumu likmēm. Bilde reālajā dzīvē, protams, ir daudz sarežģītāka, jo jāņem vērā dažādie termiņi, regulējošās prasības utt.

Kā gūt personīgu labumu no tā, ka bankas pelna?

Banka ir uzņēmums un labumu no labi strādājoša uzņēmuma gūst akcionāri. Šis nav investīciju ieteikums, jo riski ir lieli, bet labi strādājošu banku akciju pirkšana var būt viens risinājums – pelnīt uz potenciālo akciju cenu kāpumu, vai gaidīt labas dividendes…

Kas var iedragāt banku peļņu?

Visi ir nobažījušies, ka straujais procentu likmju kāpums nepaliks bez sekām, jo kādai daļai kredītu ņēmēju var rasties problēmas sadzīvot ar augsto inflāciju komplektā ar augstām procentu likmēm. Pagaidām situācija ir daudz labāka, nekā tika prognozēts, bet vēl jau likmju kāpumam ir pārāk īsa vēsture. Man šķiet, ka, ja inflācija + procentu likmju kāpums apsteidz algu kāpumu, agri vai vēlu vajadzētu sākties problēmām (ja tādas rodas, iesaku laicīgi griezties bankā un runāt par maksājuma grafika izmaiņām). Laicīgi nesakārtojot maksājumus, situācija var aiziet pa spirāli un tad mēs nonākam pie maksājumu kavēšanas statistikas pasliktināšanās, uzkrājumu veidošanas un potenciālajiem zaudējumiem bankām.

Kā var samazināt banku peļņu?

Bankas klientam ir jārīkojas kā bankai, nevajag turēt brīvos naudas līdzekļus kontā, vajag pašiem ar naudu pelnīt naudu – izmantot krājkontu, izmantot depozīta iespējas, pirkt akcijas, vai jau pieminētās krājobligācijas (es pats izmantoju šo iespēju, jo minimālā summa ir 50€ un likmes šim produktam ar zemu risku ir vienas no augstākajām).

Te gan ir viens paradokss – ja visi vairāk pelnīs no kāpjošām procentu likmēm, tas turpinās nosacīti audzēt pieejamās naudas apjomu, uzturēt patēriņu un apgrūtinās ECB centienus gremdēt inflāciju. Bet no otras puses viena gada depozīts vai viena gada obligācija šo naudu uz gadu konkrētam patērētājam no aprites izņems un tā nauda atgriezīsies tirgū vēlāk, kad varbūt inflācija jau būs nomierinājusies. Bet ko ar to naudu darīs obligācijas emitētājs (piemēram, valsts) – samazinās parādu? Tas būtu labi.

Un tagad mans komentārs par iespējamu virspeļņas nodokļa ieviešanu, kuru “vajadzētu” uzlikt bankām par pārāk lielo peļņu. Manuprāt tā ir Pandoras lāde – jo vispirms būtu jāsāk ar definīciju, cik daudz pelnīt ir par daudz? Neviens jau nodokļus kā tādus nav atcēlis – bankas no savas lielās peļņas nodokļus samaksās tāpat. Starp citu, lai spēles nosacījumi būtu līdzvērtīgi, rodas jautājums: “Vai kārtējās potenciālās nākotnes krīzes zaudējumu gadījumā bankām būs tiesības prasīt kaut ko no valsts atpakaļ?”

Valsts dzīvo uz parāda un, protams, agri vai vēlu jādomā par to, kā šo parādu finansēt un kur ņemt naudu. Naudu var ņemt no diviem avotiem – no Latvijas iedzīvotājiem un Latvijā strādājošajiem uzņēmumiem nodokļu veidā, vai aizņemties naudu tirgū (tas paliek arvien dārgāk). Ja naudas pietrūkst, var mainīt nodokļu politiku (ar ko Latvijā, šķiet, pārāk bieži patīk aizrauties), vai aizņemties vairāk (kas izmaksā vēl dārgāk). Būs interesanti vērot nākamā gada budžeta batālijas, jo kā vienmēr izdevumu saraksts būs garāks par ieņēmumu sarakstu. Cerams netiks aiztikts Pensiju 2. Līmenis kā Igaunijā un netiks bojātas attiecības ar ārvalstu investoriem un kropļota konkurences situācija kā Lietuvā.

Tā nu vēsturiski ir sanācis, ka Latvijas ekonomikai (jebkurai ekonomikai) tik svarīgais finanšu sektors nepieder Latvijas akcionāriem un mēģinājumiem uzturēt neprognozējamu nodokļu vidi var būt negatīvas sekas ilgtermiņā . Investors balso ar savu naudu – ja pieaug nenoteiktība un risks, vienmēr var meklēt iespēju doties turp, kur vide ir prognozējamāka un riski mazāki. Par Latvijas trūkumiem un riskiem ir runājusi arī Latvijas Banka vājās kreditēšanas sakarā: “Lai radītu bāzi jaudīgākai NFS kreditēšanai, svarīgi veikt arī strukturālus uzlabojumus uzņēmējdarbības un investīciju vidē, piemēram, uzlabot valsts un pašvaldību iestāžu efektivitāti (t. sk. sadarbībā ar privāto sektoru) un mazināt augsto nenoteiktību par valsts politikas veidotāju lēmumiem (t. sk. ilgtspējas politikas jomā), mazināt ēnu ekonomiku, trūkumus uzņēmumu pārvaldībā, finanšu pratībā, risināt darbaspēka pieejamības jautājumus, veikt efektīvākus ieguldījumus cilvēkkapitālā (izglītība, veselība, demogrāfija) un infrastruktūras (t. sk. digitālās infrastruktūras) attīstībā, stiprināt tiesisko vidi, kā arī mazināt šķēršļus būvniecības nozares attīstībai.”

Vai politiķi tiešām gribēs situāciju pasliktināt? Šis ir ļoti sarežģīts jautājums, bet paies laiks, līdz situācija nostabilizēsies. Kā viens no noteikumiem ir arī ECB monetārās politikas stabilizācija.

Eiro procentu likmju kāpums vēl nav beidzies un, kamēr inflācija spītīgi turas augstāk par ECB nosprausto 2% mērķi, pieaug risks, ka procentu likmes turēsies augstākos līmeņos ilgāk nekā tika prognozēts vēl pavisam nesen. Bet tā jau ir zīlēšana kafijas biezumos – ECB reaģēs uz aktuālajiem ekonomikas datiem, cenošoties izvairīties no konkrētiem mājieniem par rīcību nākotnē

Tuvākajos mēnešos tendences banku ieņēmumos no procentu likmēm būtiski nemainīsies, pat turpinot paaugstināt banku piedāvātās depozītu un krājkontu procentu likmes, jo tā ir skriešana pakaļ ECB lēmumiem. Ilgākā laika periodā viss nostāsies savās vietās, jo arī klienti mainīs savu uzvedību un sāks aktīvāk izmantot krājkontus, depozītus un investīciju piedāvātās iespējas.

Don’t sell in May, now what?

“Sell in May and go away” teiciens neattiecas uz regulāro investīciju pieeju, bet gan vairāk uz spekulatīviem portfeļiem, kurus labāk pirms atvaļinājumu sezonas pievērt, jo tirgus likviditāte vasarā ir zemāka un cenu staigāšana šādā zemākas likviditātes tirgū var būt reizēm pārāk agresīva, lai varētu atļauties to pludmalē sauļojoties palaist garām. Kā izskatās, pārdot varbūt kaut ko maijā vajadzēja Tallinas un Viļņas biržās, jo visi pārējie indeksi jūnijā ir plusos ar Rīgu (pateicoties Latvijas Gāzei) topā.

Otrajā ceturksnī līderos ir Japāna ar Nikkei 225 indeksa kāpumu par 18.36%. Šim indeksam arī jūnijā bija lieliski rezultāti (+7.45%). Tempu šogad vēl joprojām nav mazinājis Nasdaq, kuram otrajā ceturksnī 12.8% kāpums. Negatīvā teritorijā otro ceturksni noslēdza FTSE (-1.3%), Viļņa (-1.6%) un Honkonga (-7.27%).

S&P 500 indeksam kāpums par 8.3% otrajā ceturksnī bija augstākais kopš 2021. gada pēdējā ceturkšņa, bet labāks par šo tieši otrais ceturksnis pēdējo reizi bijis 2020. gadā (+19.95% lēciens pēc pandēmijas bedres) .

Šī gada līderim, Nasdaq indeksam, otrais ceturksnis ar +12.8% atpalika no pirmajā ceturksnī uzrādītajiem +16.77%. Un arī šeit iepriekš labākais otrā ceturkšņa rādītājs bija pēc pandēmijas krituma, veseli +30.6% 2020. gadā. Ļoti pozitīvie pirmie divi ceturkšņi kopā pirmajā pusgadā deva +31.7% un tik labu pirmo pusgadu Nasdaq indeksam pēdējo reizi tirgus dalībnieki redzēja 1983. gadā (ja kāds, izņemot Bafetu un dažus citus, vēl tik ilgi aktīvi darbojas). Vispār starp 1983. un 2023. gadiem Nasdaq ir bijis vēl tikai viens labāks pusgads – 1999. gada otrais pusgads ar +51.5%. Vienīgais indekss, kurš pirmo pusgadu noslēdzis mīnusos, ir Honkonga (-4.3%).

Pirmajā pusgadā S&P 500 indekss pakāpās par 15.9%, kas ir augstākais kāpums kopš 2019. gadā redzētajiem +17.35%. Pirms tam labāks pirmais pusgads šim indeksam padevies tikai tālajā 1998. gadā.

Kas notiek ar banku akciju cenām pēc marta stresa? Otrajā cetruksnī tirgus dalībnieki turpināja uz ASV reģionālajām bankām skatīties ar aizdomām. Dow Jones ASV reģionālo banku indekss zaudēja 5.7%. Tikmēr Stoxx Europe 600 banku daļa pakāpās par 6.6%. Atgādinu, ka šie indeksi nav izmantojami tiešai banku veselības salīdzināšanai abās okeāna pusēs – palīdz tikai saprast noskaņojumu.

Kopš gada sākuma ASV reģionālo banku indekss jau ir zaudējis gandrīz 30%, kamēr Eiropas indekss pakāpies par 10%. Finanšu iestāžu veselība neskatoties uz rekorda straujo procentu likmju kāpumu kopumā ir ļoti laba.

Lūk “Stoxx Europe 600 Banks” indeksā iekļauto banku pirmā pusgada rezultāti:

Kas lācītim vēderā?

Tagad seko ātrais skrējiens cauri indeksu veiksminiekiem un neveiksminiekiem. Nasdaq – mākslīga intelekta uzvaras gājiens (kā jau rakstīju kādu laiku atpakaļ, kādam tas viss būs jādarbina).

Paliek nedaudz bail, ka sajūsma par NVIDIA ir nonākusi maniakālā stadijā, bet +189% kopš gada sākuma izskatās ļoti skaisti un pagaidām nav redzams gals optimismam (es gan ļoti labi atceros, kas notika ar milzīgo optimismu par interneta uzņēmumiem 2000. gadā). Arī Meta Platforms Inc ar saviem +138% izskatās lieliski (redzēs cik lielu piešprici akciju cenai dos Threads (stilīgi būtu pavedienu vietā to saukt pa dzīpariem – sit and wait). Zaudētāju pusē Ķīna, energoresursi un biotehnoloģijas (Covid vairs nav?).

Usual suspects arī S&P 500 veiksminieku un neveiksminieku sarakstā (pie neveiksminiekiem nav Ķīna, bet ir finanšu iestādes).

Eiropā inženieri, pusvadītāji un apģērbu mazumtirgotāji pret videospēlēm apdrošinātājiem, nekustamo īpašumu un papīru (fokusā ir Zviedrija un kronas vērtības antirekordi).

Eiro zonā plusu laukā inženieri, bankas, Ferrari un mājsaimniecības elektropreces, bet zaudētājos biznesa pakalpojumi un ar energoresursiem saistīti uzņēmumi.

Honkongā plusos tehnoloģijas, bet mīnusos mazumtirdzniecība.

Japānā lieliski rezultāti pusvadītajiem un tehnoloģiju uzņēmumiem, bet mīnusos šis tas no farmācijas, izejvielām un elektronikas ražotājiem (tie gan abās ailes pusēs).

Lielbritānijā plusos inženieri, motori, azartspēles un viesnīcas, bet mīnusos plaši pārstāvētas izejvielas un mazumtirdzniecība.

Francijā iecienīti ir pusvadītāji, kosmētika un luksusa preces, bet vāji klājies biznesa servisa, enerģētikas sektora, komercīpašumu pārstāvjiem u.c.

Vācijā būvmateriālu un izejvielu tirgus pārstāvjiem klājies labi un tiem pievienojies arī sporta apavu un apģērbu ražotājs, bet mīnusos mazumtirgotāji, nekustamais īpašums un farmācija.

Baltijas saraksts ļoti raibs. Gan mīnusi, gan plusi pielīdzināmi globālā tirgus sasniegumiem. Pretēji tam, ka lielu daļu izejvielu tirgotājus pēdējā gada laikā novērotais cenu kritums, ietekmējis negatīvi, Latvijas Gāzes akciju cena ir labos plusos.

Roboinvestora indeksu ETF

Pāris vārdu par SEB Roboinvestora indeksu ETF portfeļiem. Man tie joprojām patīk, jo tiešām seko līdzi tirgus “vidējai temperatūrai”. Vienmēr jau gribas, lai būtu labāk, bet apsteigt tirgu nav šī produkta mērķis. Par to runājām arī Nākotnes Kapitālā.

Zemāk bilde ar manā Roboinvestora portfelī esošajiem indeksu ETF salīdzinājumā ar Nasdaq un S&P 500 uzvedību šogad. Atsevišķo ETF rezultāti pirmajā pusgadā ir robežās no +5.9% līdz +19.17%.

Averaging down

Ko darīt, ja nopirkto akciju cena krīt. Ir trīs izvēles: 1) nedarīt neko un gaidīt, 2) pārdot nost un fiksēt zaudējumus, 3) pirkt lētāk vēl. Es ļoti, ļoti reti esmu izvēlējies otro variantu, bet bieži pieturos pie pirmā un trešā varianta. Tagad trīs stāsti par trešo variantu, jeb to, kā reālajā dzīvē izskatās “averaging down” (The strategy is often favored by investors who have a long-term investment horizon and a value-driven approach to investing). Trīs stāsti tādēļ, ka viens pagaidām izskatās samērā neveiksmīgs, viens ar diezgan labām izredzēm un viens jau kļuvis par veiksmes stāstu. Visos grafikos sarkanā raustītā līnija ir breakeven līmenis. Visas šīs investīcijas tika veiktas ar mērķi turēt vismaz 5 gadus. Pagājuši aptuveni 2 gadi.

a) Bilibili

2021. gadā nolēmu diversificēt savas investīcijas un viena no manām izvēlēm bija Ķīnas tehnoloģiju uzņēmums Bilibili. Pirmo pirkumu es izdarīju pēc tam kad cena no pēdējā rekorda bija atkāpusies par aptuveni 37%. Bija jau tur arī plusi pēc iegādes uz kādu brīdi, bet tad situāciju pasliktināja Ķīnas valdības uzvedība un cena turpināja kritumu. Nākamo pirkumu veicu pēc tam kad cena pēc pirmās iegādes nokrita vēl par 30%. Un tad, pēc īsa optimisma perioda, atkal sekoja kārtējais cenas kritums. -38% no otrā pirkuma šķita labs līmenis pozīcijas uzlabošanai, bet ar to nepietika. Kad akcijas cena no trešā pirkuma nokrita vēl 36%, sekoja ceturtais un, pagaidām, pēdējais pirkums. Šobrīd šī pozīcija ir pie -64% atzīmes, kas ir sāpīgi, bet neizskatās vairs tik katastrofāli, ja pēc pirmā pirkuma nekas netiktu darīts. Gaidu Ķīnas ekonomikas izaugsmi.

b) Coinbase

Vēl viens glābjamais manā portfelī ir Coinbase. Investēt #crypto biržā pēc tam, kad jau ir veiktas nelielas investīcijas pašās crypto valūtās, nav pareiza doma, jo tur viss kaut kā tomēr vairāk vai mazāk korelē (ne vienmēr 100%, bet virzieni bieži sakrīt). Coinbase ir birža un vēl 1983. gada filmā “Trading Places” galvenie varoņi ļoti vienkārši izskaidroja kā pelna biržas brokeri (šajā gadījumā izejvielu tirgus brokeri – visa “sāls” pašās beigās ap 1:02):

IPO pirmajā dienā akcijas cena sasniedza 429 dolārus un bija daudz slavinošu komentāru par ļoti svārstīgo, bet lielisko nākotnes potenciālu. Viens no populārākajiem komentāriem par Coinbase akciju cenu pirms paša IPO droši vien ir Jim Cramer teiktais, par ko viņam soctīklos ļoti bieži atgādina:

Kas notika dzīvē pēc IPO ir redzams zemāk grafikā. Aptuveni 30% zem rekorda cenas arī es uzdrošinājos nopirkt nelielu daļu (protams, ka ietekmējos no dažādu analītiķu slavas dziesmām). Otrais pirkums mazāk nekā pēc mēneša sekoja vēl pēc 20% cenas krituma (nekad nevajag ķert krītošu nazi!). Tad sekoja divu gadu ilgs gaidīšanas periods un šogad maija sākumā, izvērtējot savus vārguļus portfelī, izvēle krita uz agresīvu Coinbase pozīcijas uzlabošanu zem 50$ atzīmes, kas manu vidējo iegādes cenu noveda zem 100$ atzīmes (tā kā rezultātu mēru eiro, tad tie bija ~78€). Viss maijā izskatījās ļoti skaisti līdz jūnija sākumā parādījās ziņa, ka ASV Vērtspapīru un biržu komisija iesūdzējusi “Coinbase” un “Binance” par krāpniecību vērtspapīru jomā. Šķita, ka mana stratēģija ar troksni izgāžas. Bet pagāja tikai mēnesis un uzņēmuma akciju cena strauji atkopās.

Cenai pārkāpjot 70$ atzīmi es izlēmu samazināt ekspozīciju (IIN aprēķinu un atvaļinājuma tuvošanās dēļ vajadzēja iespiest darījumu otrā ceturkšņa ietvaros), par ko šobrīd gribas bēdāties, jo 11. jūlijā Coinbase cena atzīmējās virs 92$ atzīmes. Bet stratēģija ir pareiza – pērkam lai uzlabotu pozīciju un nedaudz samazinām ekspozīciju, lai būtu sauss pulveris citiem šāvieniem. Šis ir neitrālais piemērs, jo akciju cena šobrīd ir aptuveni breakeven līmenī (grafikā nav jūlija cenas izmaiņas).

c) Nvidia

Šis arī nāk no diversificēšanās stāsta. Ļoti grūti bija pieņemt lēmumu gan par pirmo iegādi (P/E biedēja jau 2021. gadā), gan par situācijas glābšanu. Skatoties uz vēsturiskajām cenu izmaiņām, vienmēr jau šķiet, ka bija taču acīmredzami, ka pēc tik strauja cenas kāpuma 2021. gadā akcijas nevajadzēja pirkt. Bet kas tad notiek tagad? Mans lēmums uzlabot pozīciju (starts ap 300$) nāca pēc 50% cenas krituma aptuveni pusgada laikā. Bet arī pēc 150$ atzīmes šķērsošanas sekoja turpmāks Nvidia akciju cenas kritums. Šis gads sākās ļoti pozitīvi. Principi ir principi, kad cena atgriezās virs 300$ es ekspozīciju samazināju (un tad, divas nedēļas vēlāk, cena sasniedza 400$ 😢). Kamēr mākslīgā intelekta trakums turpinās, pie šīs investīcijas var pieturēties, bet jaunai startēšanai gan šāda cena ir biedējoši augsta.

Secinājums – averaging down var atļauties tad, ja ir rezerves un nav laika ierobežojuma, jo investīcija var iestrēgt uz ilgu laiku. Šī metode negarantē panākumus un ir ļoti rūpīgi jāizvērtē vai to darīt, jo to visticamāk nevar darīt bezgalīgi (naudas rezervju jautājums).

H2: kāds būs “O!”?

Ko gan lai sagaida no gada otrās puses (H2)? Kāds būs “O”? “O, cik labi!”, vai arī “O, kas tad tas?”. Spriežot pēc ekonomikas datiem uz lielu pozitīvismu gan nevar cerēt, bet ar līdzīgu noskaņojumu es jau gaidīju pagājušā gada rudeni. Sanāca izgāšanās. Labāk neko par nākotni neprātot.

Akciju tirgū daudz ko noteiks inflācijas dati un centrālo banku uzvedība. Līdzko tirgus dalībnieki jutīs procentu likmju spiediena mazināšanās potenciālu, akciju tirgus to uztvers pozitīvi (līdzīgi kā 12. jūlijā pēc ASV inflācijas datu publicēšanas, kad gaidīto 3.1% vietā gada inflācija bija 3.0% un tirgus dalībnieki ļoti sapriecājās). Es pagaidām grafikos turpinu vilkt S&P 500 indeksa pēdējā krituma līniju (sarkanā). Bet indekss no -25.3% atzīmes šobrīd ir pakāpies līdz aptuveni -8% no 2022. gada janvārī sasniegtā rekorda. Vai tiešām šajā ciklā ļaunākais ir aiz muguras un tik lēta iespēja iepirkties, kā pagājušā gada oktobrī, vairs nebūs? Skatoties uz iepriekšējiem kritumiem, šāda atkopšanās nav novērota. Bet vienmēr jau iespējams kaut kas nebijis.

Ja tiešām indekss vairs neatgriezīsies “lāču” teritorijā, tad es nolēmu paskatīties, cik gari pēc kritiena ir bijuši S&P 500 indeksa izaugsmes periodi. Atgādinu, ka ilgākais kritums pēdējo 50 gadu laikā ir bijis divus ar pusi gadus, bet dziļākais kritums 56.8%. Savukārt ilgākais kāpums gājis 12 gadus un augstākais kāpums bija tuvu 600%. Kopš pagājušā gada oktobra pagājuši 9 mēneši un indekss kopš tā laika jau pakāpies par 24%. Izskatās cerīgi. Neredzu iemeslu ar spekulatīvajām pozīcijām mukt prom no tirgus tagad, jo inflācijas tendence ir pareiza. Bet izdevumi ir auguši un algu pieaugums atpaliek, kas rudenī, parādoties apkures rēķiniem, var situāciju padarīt izaicinošāku. Varbūt kļūdos.

Novēlu jums labu veselību, lielisku atpūtu, pelnošas investīcijas un stabilu naudas plūsmu!

Saistību atruna

Šo sacerējumu ir sarakstījis Andris Lāriņš, kurš gandrīz trīs desmitgades strādā banku sistēmā (tas ietekmē skatu punktu), un tam ir informatīvs raksturs. Tas satur vispārīgu informāciju par ekonomiku, finanšu produktiem, ieguldījumu pakalpojumiem vai blakuspakalpojumiem. Lai gan informācija ir balstīta uz avotiem, kuri tiek uzskatīti par ticamiem, Andris Lāriņš neuzņemas atbildību par neprecizitātēm vai kļūdām, vai jebkādiem zaudējumiem, kas radušies no paļaušanās uz šo informāciju. Valūtas maiņas kursi, procentu likmes un izejvielu cenas var palielināties vai samazināties un vēsturiskie rādītāji nav drošs līdzeklis nākotnes rādītāju prognozēšanai un negarantē līdzvērtīgu rezultātu. Jautājumu, precizējumu un komentāru gadījumā varat lietot komentāru iespējas pie šī raksta vai sazināties personīgi caur LinkedIn vēstuļu aplikāciju.

 

Autors: SEB Head of Markets Andris Lāriņš, Linkedin profile