Andrejs Martinovs Rīgas akciju tirgū darbojas gandrīz kopš pašiem tā pirmsākumiem – no 1997. gada. Tirgojies gan pats, gan arī kā bankas brokeris – klientu uzdevumā. Patlaban viņš ir Finasta valdes loceklis, protams – arī investors. Viņa mūža darījumi no akciju portfeļa akumulēšanas brīža līdz realizācijai prasīja 5–7 gadus un tika pabeigti 2008. gadā.

Andrejs Martinovs, “Finasta Asset Management” valdes loceklis

„Es divas reizes piedzīvoju īpašās situācijas,” stāsta A. Martinovs. „Paskaidrošu. Tirgū reizēm izveidojas īpašas – netipiskas – situācijas, kad iespējams ļoti labi nopelnīt. Tās parasti saistītas ar regulējuma izmaiņām, tirgus evolūciju utt. Abi mani gadījumi bija saistīti ar izmaiņām likumdošanā, kad 2004. gadā stājās spēkā Finanšu instrumentu tirgus likums. Tajā bija fiksēti pārejas noteikumi, kas uzlika par pienākumu tiem, kam piederēja vairāk nekā 50% biržā kotēta uzņēmuma akciju, atpirkt akcijas no visiem pārējiem kompānijas akcionāriem.

Jautājums bija tikai par to, kā tiks aprēķināta atpirkuma cena. Jau līdz 2004. gadam nopratu, ka viens no atpirkšanas cenas noteikšanas variantiem izrādīsies bilances vērtība, kas daudziem uzņēmumiem bija daudz augstāka nekā akciju tirgus vērtība. Vārdu sakot, analizēju visu Rīgas biržā kotēto uzņēmumu akcijas, lai sākumā tās iegādātos, bet vēlāk ar tām nopelnītu baiautos. Un tā tolaik rīkojās arī citi.”

A. Martinovam bija pavisam 3 atlases – kādas akcijas un ar kādas stratēģijas palīdzību iegādāties – kritēriji. Pirmkārt, šiem lielajiem akcionāriem vajadzēja būt ārvalstniekiem. „Viņi, pēc maniem tā laika priekšstatiem, neķertos pie dažādu viltību izmantošanas. Ar vietējiem shēmotājiem neviens nerēķinājās – viņi jau tobrīd smējās par gaidāmajām likuma prasībām.”

Otrs kritērijs: bilances vērtībai jābūt krietni augstākai par akciju cenu biržā. Un treškārt – uzņēmumam jābūt mazam, lai akcionārus neatbaidītu atpirkšanas summa absolūtajos skaitļos. Tādējādi izvēle tika izdarīta par labu kūdras ražotājam Baloži un uzņēmumam Rīgas Raugs.

Baložu akcijas tobrīd biržā kotējās cenās no 4 līdz 30 santīmiem. Tirdzniecība ritēja lēni. Taču pamazām radās iespēja izveidot cik necik cienīgu paketi – ar 10 000 akciju. „Tad, starp citu, pateicoties lielajam spredam (starpībai starp pirkšanas un pārdošanas cenām), varēja nopirkt par 4 santīmiem un visai ātri realizēt par 10,” atceras A. Martinovs. „Tomēr absolūtos skaitļos tas nebija īpaši iespaidīgi, darījumi bija mazi.”

Tomēr realizēt iegādātās akcijas Andrejs tad pat netaisījās, jo visa stratēģija bija orientēta uz citu cenu līmeni: vienas akcijas bilances vērtība uz baiouta brīdi bija 2,38 lati. Tiesa, līdz tam nācās krietni gaidīt. Būtībā šī stratēģija ir – nopirki un aizmirsi. Tomēr beigu galā pacietība nesa augļus. Tam, lai tiktu akumulēta 10 000 akciju liela pakete, tika iztērēts mazāk nekā 1000 latu, taču pēc 5 gadiem A. Martinova paketes vērtība sasniedza jau 23 000 latu.

„Protams, es vēl pirms valsts lēmuma par atpirkšanu prātā reizināju visu šo akciju daudzumu ar bilances vērtību – un sapratu, ka būs laba nauda. Vai nogaidīt bija grūti? Protams, roka stiepās pārdot it visu jau tajā brīdī, kad akciju cena tirgū no 4 santīmiem jau uzlēca līdz 40 – tātad 10 reizes. Taču bija pārliecība: galvenie akcionāri kaut kad akcijas pirks. Beigās, kad jau biju noguris no gaidīšanas, viņi tā arī izdarīja. Un peļņa izrādījās vairāk nekā piecdesmitkārtīga. Tad visi AS Baloži minoritārie akcionāri ļoti labi nopelnīja.”

Arī ar AS Rīgas Raugs akcijām viss beidzās ļoti veiksmīgi. Tās tika iegādātas, kad cenas bija no 40 santīmiem līdz 1 latam. Bilances cena bija ap pusotru latu. „Biju pārliecināts, ka zviedru/somu akcionārs atpirks minoritārās daļas, par cik birža tam nebija vajadzīga,” atceras A. Martinovs. Patiesi: 2007. gada beigās zviedru akcionārs Jästbolaget AB paziņoja par akciju iegādi. Pie tam par cenu, kuru reti kāds gaidīja – 6,4 latiem: tāds skaitlis figurēja lielāko akcionāru savstarpējā darījumā, ko, saskaņā ar normatīviem, izvēlējās par pamatu. Tiesa, peļņa šajā gadījumā izrādījās tikai desmitkārtīga. „Ja ņemsim vērā, ka sākotnēji akciju pakete tika iegādāta par 6 tūkstošiem latu, aprēķināt peļņas daudzumu nav sarežģīti,” atceras A. Martinovs.

Kapitāla jautājums: vai taisnība, ka pēc tā 20% liela peļņa vairs nešķiet īpaši saistoša? „Tā var teikt,” spēlētājs atzīstas. „Šodien, ja nesaskatu iespēju nopelnīt kaut vai 50–100% pāris gadu laikā, manī tas vairs neraisa emocijas. Taču man šķiet, ka šādas iespējas Rīgas biržā joprojām vēl saglabājas. Lai arī, protams, tādas negadās tik bieži kā pirms 5–10 gadiem. Bez tam man ir neliels portfelis, kura ietvaros es mazliet tirgojos, taču šīs operācijas visdrīzāk noder formas uzturēšanai. Taču daudz nopietnākas investīcijas nozīmē to gadījumu, kad ielaužos vienu reizi, saprotot, ka tas ir uz ilgu laiku, taču ar perspektīvu nopietni nopelnīt. Un variants no dubļiem – par princi man patīk daudz vairāk nekā neliels jau labi novērtētu akciju pieaugums.”