Ārpusfinanšu biznesa datu ņemšana vērā pirmām kārtām ir pragmatiska
uzņēmumu pārvaldības daļa.

Morāle ne obligāti ir vadošais motīvs atbildīgām investīcijām, saka vides, sociālās ilgtspējas un pārvaldības (ESG) pieejas eksperts Emerging Markets ESG direktors Džefrijs Mazullo. Viņš ir profesora adjunkts Gdaņskas un Vroclavas juridiskajās augstskolās un kopš 2006. gada vada Baltijas biržās kotēto uzņēmumu ikgadējās balvas – Baltic Market Awards ‒ vērtēšanas komiteju.
Šā gada balvu pasniegšanas ceremonija janvāra beigās iezīmēja gan aspektus, kuros par Latvijas korporatīvo pārvaldību varam būt pamatoti lepni, gan tos, kas stagnē un bojā mūsu tēlu. Ļoti laba ziņa ir Latvenergo augstais novērtējums, kļūstot par pirmo valsts akciju sabiedrību, kas izvirzīta un saņēmusi balvu par labākajām investoru attiecībām Baltijas parāda vērtspapīru tirgū. Savukārt privātajā sektorā priecē Latvijas kuģniecība (3. vieta nominācijā Lielākais progress trīs gadu laikā) un ABLV Bank (3. vieta nominācijā Labākās investoru attiecības Baltijas parāda vērtspapīru tirgū).
Skatoties uz Tallinas ūdenssaimniecības uzņēmuma Tallinna Vesi gozēšanos uz Nasdaq investoru attiecību balvas pjedestāla jau ceturto gadu pēc kārtas, ir skaidrs, ka publisko finanšu kompāniju pārvaldības efektivizēšanā Latvijā ir plašas iespējas. Liels ieguvums no kapitāla piesaistes biržā publisko finanšu uzņēmumam ir ne vien pati nauda, bet līdz ar lielāku darbības caurskatāmību uzlabotais kompānijas tēls. Tas ir sevišķi svarīgi uzņēmumiem, kuru darbībā ir iesaistīta nodokļu maksātāju nauda un kas nereti ir dabiskam monopolam tuvā statusā.
Līdz ar investoru attiecību izcelšanu Nasdaq katru gadu prēmē arī labākos vērtspapīru tirgum veltītos bakalaura un maģistra darbus reģiona augstskolās. Par 2016. gadu starp stipendiātiem trešajā vietā ir Rīgas Ekonomikas augstskolas studentu Godas Gaušaites un Arnasa Vedecka kopējais bakalaura darbs par Baltijas uzņēmumu rādītājiem saistībā ar to īpašnieku struktūru. Pirmā vieta stipendiju konkursā ir Luvēnas Katoļu universitātes un Kauņas Vītauta Dižā Universitātes studentei Giedrei Petrošiūtei par maģistra darbu; otrā – Rando Tomingam par maģistra darbu Tallinas Tehnoloģiju universitātē.

Jūs biržas investoru attiecību balvas žūriju vadāt jau 11 gadus. Tas ir pieklājīgs laiks kādiem secinājumiem.
Mana interese par Baltijas kompāniju investoru attiecībām ir senāka. 2001. gadā, kad es jau strādāju šai reģionā, mēs kādai bezpeļņas organizācijai veicām pētījumu par Latvijas un citu ES kandidātvalstu kotēto uzņēmumu interneta mājaslapām – par investoru attiecībām tiešsaistē. Es biju šā pētījuma direktors, apmeklēju biržas, regulatorus, centrālās bankas un visas pienācīgās finanšu institūcijas, un jau tolaik Rīgas biržā man sacīja: «Zināt, mums nav konkurētspējīgu investoru attiecību, un kaut ko šai ziņā vajadzētu darīt. Mēs tomēr esam ES kandidātvalsts, bet neatkarīgi no tā, vai mūsu kompānijas nākotnē būs vairāk vai mazāk konkurētspējīgas savā biznesā, mums vienkārši nav kārtīgu investoru attiecību.» Atsaucoties uz šo aicinājumu, es ieteicu, ka tā vietā, lai vienkārši piesaistītu kādu augsta līmeņa starptautisku profesionāli kompāniju investoru attiecībām, pirmām kārtām ir jāsaprot situācija šeit uz vietas. Tā ir jāanalizē sistemātiski un ilgākā laika posmā. Tāpēc mēs veicam investoru attiecību pētījumu ik pēc sešiem mēnešiem nu jau 15 gadus. Tolaik, pirmajos pāris gados, mēs ar kolēģiem no visām reģiona biržām devāmies uz Londonu, uz Lielbritānijas Investoru attiecību asociācijas konferenci un balvu pasniegšanu, sadarbojāmies arī ar britu žurnālu Investors Relations Magazine, sarīkojām arī pirmos pētījumus un Centrālās un Austrumeiropas investoru attiecību balvu, bet – sākumā kopēju visam reģionam. Tad piedāvājums nāca jau atsevišķi no Rīgas Fondu biržas, un tolaik notika arī reģionālo biržu apvienošanās procesi līdz pat pasaulē lielākās biržu grupas NASDAQ OMX izveidei 2008. gadā. Iniciatīva nāca no biržām, lai veicinātu divas lietas: labu pārvaldības praksi un starptautisko standartu pārņemšanu. Tas attiecas uz finanšu ziņojumiem un nefinanšu ziņojumiem, lai gan man labāk patīk termins «ārpusfinanšu ziņojums». Man nepatīk tas priedēklis «ne», jo tas pazemina šā vārda nozīmīgumu. Ar ārpusfinanšu kritērijiem es pirmām kārtām saprotu korporatīvo pārvaldību un tad arī vides un sociālos indikatorus.

Paturpinot terminu tēmu, pēc visiem šiem gadiem mēs aizvien esam attīstības tirgi, kā tas noprotams arī no jūsu kompānijas nosaukuma. Kāds tam ir kritērijs? Kad tad mēs iznirsim tai līmenī, kur citi elpo (angļu val. emerging – arī «uzpeldēt»)?
Daži ekonomisti lieto terminu «attīstītās industriālās ekonomikas» un ar to parasti saprot OECD valstis. Mūsdienās gandrīz visas pasaules valstis ir industrializētas, varbūt izņemot Ganu vai Gambiju, tāpēc atšķirība drīzāk ir starp attīstītiem un attīstības tirgiem. To savulaik ir jautājuši arī igauņi – mēs tagad rīkojam visus šos seminārus un pētījumus, un tas mums ļoti palīdz, bet kas notiek tad, kad Igaunija vai šai gadījumā Latvija kļūst par OECD dalībvalsti? Tas ir labs jautājums. «Uz papīra» Latvija ir attīstītā valsts. Jums nav valūtas riska, jums nudien nav politisko risku, un visa veida uzvedība absolūti lielākajā faktoru daļā ir attīstīta. Var jau runāt par ģeopolitisko risku, bet tas ir specifiski, un tam pašam ir ļoti daudz faktoru. Lielākā daļa analītiķu teiktu, ka Latvija vairs nav attīstības valsts, jo visu būtisko riska faktoru vairs nav, un tas ir lieliski. Tiesa, viens no attīstības tirgu vispārējiem izaicinājumiem ir demogrāfijas un paaudžu maiņa, un tas pilnīgi noteikti piemīt arī jums.

Demogrāfijai ir savs sakars arī ar investīcijām, tomēr diez vai tik liels, lai pilnīgi izskaidrotu to mazo investīciju dinamiku, ko mēs pieredzam. Arī investoru attiecības ir uzlabojušās, esam gatavi kam vairāk, bet – tas nenotiek.
Pirmām kārtām, jums jājautā, vai tad Spānijā, Portugālē vai Francijā ir citādi. Nē, un arī tur cilvēki būtu gatavi daudz kam vairāk ekonomikas izaugsmes ziņā, nekā tur notiek. Tas nav kaut kas jums kā jaunai ES dalībvalstij vien piemītošs. Otrām kārtām, tā var būt arī pazīme jūsu veiksmīgumam. Jūs esat sasnieguši tik daudz, ka varbūt jau sāk piemirsties, kas ir noticis, un jūs vienkārši gribat vēl vairāk. Tāda ir cilvēka daba, un tas ir arī labi un pareizi. Bet vai iedomājaties, kā es pašreizējā situācijā jūtos kā amerikānis? Es arī gribētu daudz vairāk un kaut ko ļoti atšķirīgu no tā, kas notiek, un es galīgi nemaz neesmu priecīgs par to, kas reāli ir. Ar šo es nemēģinu ignorēt jūsu jautājumu. Bet – jā, jūs esat kā diena pret nakti, salīdzinot ar savu stāvokli pēc PSRS sabrukuma, tomēr uzlabojumiem aizvien ir vieta. Jautājums – kādiem? Šeit mēs nonākam pie mūsu sarunas tiešās tēmas, piemēram, par zaļajām obligācijām, kas ir lieliska šeit sākta jauna prakse. Tā ir fantastiski laba ideja, tai ir jāaug plašumā. Ir jādažādo enerģijas ieguves veidi, ir jāmazina enerģētiskā atkarība, ir ne vien NVO līmenī jārūpējas par vidi, un zaļās obligācijas mums dod to visu un vēl vairāk. Zaļās obligācijas nav tikai dekoratīvs zaļums (green-washing) un vēlmju domāšana. Nē, tā ir reāla investīcija, un tas ir manu rūpju pamatā par sociāli un citādi atbildīgu investēšanu – ka tie ir īsti dati, īsta statistika.

Un arī bizness.
Tieši tā. Pašlaik tie ir varbūt 15% no tirgus vai pat vairāk, un to vairs nevar nosaukt par iedomu. Eiropas Ilgtspējīgo investīciju forums (Eurosif) katru gadu seko Eiropas sociāli atbildīgo investīciju situācijai. Pēdējos gados viņi pētniecību ir detalizējuši vēl sīkāk, piemēram, analizējot noteiktu investīciju tipus. Ja drīkst, es tos uzskaitīšu. Viena ir ilgtspējas kategorija. Tā ietver specifiski investīcijas enerģētikas efektivitātē, tīrajā enerģijā, ūdens saimniecībā utt. Otra kategorija ir izslēgšana. Tā nozīmē investīcijas, kurās investori ir pateikuši, kas no viņu portfeļa tiek izslēgts – alkohols, tabaka, kodolieroči vai kas. Trešā kategorija saucas «Labākie savā klasē». Tur nekas netiek izslēgts, bet jūs investējat tikai pašos labākajos uzņēmumos. Pat ja tā ir kodoltehnoloģiju vai tabakas kompānija, jūs tajā ieguldāt, ja tā ir savā industrijā labākā gan pēc finanšu, gan ESG rādītājiem. Ceturtā kategorija nozīmē iesaistīšanos balsošanā. Tajā arī jūs iesaistāties jebkur, bet, ja jums nepatīk kompānijas ESG prakse, jūs iesaistāties kompānijas pārmaiņās jau kā akcionārs.Vēl tiek izdalītas normās balstītas investīcijas, kad kritērijs ir kompānijas ziņojumi par to ievērotajām normām un to izpildes pārbaude. Un galu galā investīcijām mēdz būt integrācijas kritērijs. Tas nozīmē, ka investors integrē ESG analīzi savas investīciju politikas standartā. Lūk, tās ir vairākas atšķirīgas prakses, un pērn Eurosif pētījums uzrādīja, ka ilgtspējas kategorijā investīcijas ir pieaugušas vairāk nekā citās. Tas rāda, ka sociāli atbildīgas investīcijas nav pasaciņas, jo, piemēram, investīciju novirzīšana prom no fosilajiem resursiem un ilgtspējīgos resursos ir tīra biznesa loģika. Viņi šai kategorijā pat nepiesauc ētiku. Nē, viņi vienkārši saka, ka ūdens ietaupījumi nozīmē ietaupītu naudu, tāpēc viņi investē tādā biznesā. Līdzīgi ir arī ar citiem ilgtspējas investīciju sektoriem, to es saucu par ESG analīzes biznesa kodolu. Pašā pamatā, kodolā ir bizness.

Latvenergo gadījumā man visvairāk patīk «blakne», kas uzlabo šīs publiskā kapitāla kompānijas pārvaldību.
Kas ir pirmais? Vai tā ir pārvaldība vai ESG un korporatīvā sociālā pārvaldība? Kad mēs par pārvaldību runājām pirms 20 gadiem, ar to tika saprasta kompānijas pārvalde mazā mērogā – valde, akcionāri, menedžments, dažādība valdē, valdes locekļu neatkarība utt. Tagad finanšu krīzes, klimata pārmaiņu, globalizācijas dēļ kompānijām ir jāpārvalda arī vides un sociālie riski un sociālā un vides ietekme. Ņemsim par piemēru Apple. Apple vērtība ir lielāka par Polijas IKP, bet viņu piegāžu ķēdes ir ļoti problemātiskas. Ķīnā viņu produktu tapšanā iesaistītie strādnieki gadiem ilgi ir nevis vienkārši pārstrādājušies, bet pat novesti līdz pašnāvībai. No vienas puses ir neticama izaugsme un cilvēku rindas pēc produktiem, no otras puses ir visas tās nejaucības. Un Apple sāk vērtēt, vai tik viņiem nepārcelt ražošanu, piemēram, uz Indiju. Tāpēc pārvaldība un bizness mūsdienās nozīmē, ka jums tomēr ir jāiesaistās ESG apsvērumos. Sākumā viņu attaisnošanās bija, ka tie jau ir ārpakalpojumi, un kādubrīd tas darbojās. Tagad pētnieki, aktīvisti, NVO un pat finanšu prese raksta, ka tā nevar, jo tas ir biznesa risks. Pat ja tas pagaidām iet cauri, kas būs ar Apple investoriem, ja situācija krasi mainās, kā tas tehnoloģijās mēdz būt? Nīderlandē ir kompānija Farephone, kas piedāvā pēc ESG kritērijiem 100% taisnīgi ražotus viedtālruņus. To piegāžu ķēdēs nav izmantoti «konflikta minerāli» no Kongo, vergu vai bērnu darbs. Tas varētu būt faktors Apple mainīties, redzot, piemēram, ka jaunākā paaudze dod priekšroku šādiem produktiem. Tāpēc es pilnīgi piekrītu, ka pārvaldība ir svarīgs faktors, lai tās būtu zaļās obligācijas, ilgtspējas nozares vai normās balstītas investīcijas, jo līdz ar to tiek mazināti arī riski. Ja kompānija ziņo pēc ESG standartiem, ir daudz lielāka varbūtība, ka investīcijas tajā būs mazāk riskantas.

Jūs teicāt, ka neesat kā amerikānis laimīgs ar visu pašlaik notiekošo. Arī mūsu sarunas tēma lielā mērā saistās ar liberālismu, kas nepiedzīvo savas labākās dienas. Vai ESG pieeja ir apdraudēta? Vai jūsu krēsls neļogās?
Tas neļogās divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ja uzticamies kādam, kuram nav laba biznesa vēsture, kuram ir bijuši daudzi skandāli, kura impērija nav celta par paša naudu un kurš savai pietuvināto apkārtnei izraugās vienīgi miljardierus, cerot, ka šis cilvēks spēs vērst par labu to, ko vienkāršajiem ikdienas cilvēkiem varētu būt nodarījis liberālisms, tad pats šāds pieļāvums ir ļoti, ļoti ļodzīgs. Otrkārt, decembrī The Economist bija raksts, ka menedžmenta teorija sāk kļūt par mirušu ideju kompendiju un aicināja uz menedžmenta reformēšanu. Es tam piekrītu. Akcionāriem sagādātā vērtība un visas tās idejas – tās ir ļoti ļodzīgas, un menedžmentā ir jāņem vērā daudz kas vairāk. Klimata pārmaiņas notiek neatkarīgi no cilvēku ticības tām, un nav pat svarīgi, vai tās ir vai nav cilvēka darbības sekas. Mums ir jāpārstrādā atkritumi jebkurā gadījumā, citādi mēs tajos noslīksim. Tāpat atrāvums starp bagātajiem un trūcīgajiem ir jāmazina, jo tāda ir mūsdienu realitātes prasība. Mūsdienu trūcīgie, pateicoties internetam, daudz labāk zina, kā viņiem nav, un pārvietošanās iespēju dēļ viņi arī fiziski ir daudz tuvāk un ar daudz lielāku tiešās ietekmes potenciālu. Godīgi sakot, ja es būtu gvatemalietis un man būtu jāpiedzīvo visas tās šausmas, vienlaikus internetā redzot, kā dzīvo citur, es dotos ceļā tai pašā dienā, tāpēc labāk ir turēties pie tādiem biznesa standartiem, kas šādu varbūtību mazina. Tas pats sakāms par pašmāju ESG pieeju – tā nepieciešama valsts iekšienē. Bet viens cilvēks to pamēģināja, izveidoja nacionālo sociālās drošības sistēmu un tika par to demonizēts. Ar ko? Ar «alternatīviem faktiem»! Tas mani tiešām dara nemierīgu kā amerikāni un pilsoni. Bet ne tādā ziņā, ka būtu jāšaubās par ESG analīzes nākotni. Es par to nešaubos, jo pat tad, ja izslēdzam no tās ētikas daļu un atbildīgo investēšanu, tad risku pārvaldība pārskatāmā laikā ir iemesls to visu turpināt. ESG nav vēlmju domāšana. Tā ir fakti, jo pati šai pieejā balstītā korporatīvās pārvaldības un atbildīgu investīciju ideja radās ne jau ētiskas pārliecības, bet riska pārvaldības motīvu dēļ 1820.-1830. gados, kad jautājums bija par vergu darbu, pret ko iestājās pirmā britu NVO. Sociālā atbildīguma elements vienmēr ir bijis klātesošs, tomēr sevišķi līdz ar mērījumu iespēju vairošanos tie ir divi dažādi avoti, no kuriem izriet ESG balstītas investīcijas. Un risku pārvaldība ir spēkā pat bez ētiskās komponentes.

Tad var teikt, ka ESG kā princips ir antitrausls, tas pastāvēs neatkarīgi no tā, kas ir aiz nākamā stūra?
Jā, un tāpēc es nejūtos ļodzīgi. Es personīgi esmu par ESG ētisko komponenti, un, ja es esmu viens no tiem, kam ir salīdzinoši vairāk, tad es nedošu naudu tādiem mērķiem, kam es nepiekrītu, tikai tāpēc, ka tā var nopelnīt. Interesantā kārtā arī citās biznesa kultūrās, piemēram, islāma finansēs, var redzēt līdzīgas idejas, tikai kodekss ir atšķirīgs.
Šekspīra Venēcijas tirgonī ir islāma finansēm visai līdzīga ētika, tāpēc krustpunkti noteikti atrastos.
Piekrītu, un tas manu nostāju stiprina, lai kas arī sekotu, mēs atradīsim mērvienību, kā to izmērīt un saprast. Jautājums ir, vai cilvēki vispār grib saprast. Tiesa, arī arogance nevar ilgt bezgalīgi, lai gan tāda, neapšaubāmi, ir vērojama. Pirms pāris gadiem es biju kādā konferencē Šveicē par pēckrīzes reālijām un finanšu sektora uzticamību, un pārtraukumā man kāds teica: jūs jau esat tāds profesors, kas dzīvo savā ziloņkaula tornī un prāto; jums nav jēgas, kas tas viss ir. Es teicu, ka, pirmām kārtām, es esmu tikai profesora adjunkts un, otrām kārtām, es zinu gan, ko es runāju, jo man pašam ir bizness, un tas ir atkarīgs no tā, cik adekvātas ir manas nostādnes. Man aizmugurē nav universitātes, kas mani nodrošinās, arī ja mana hipotēze izradīsies nepatiesa, tāpēc es nedzīvoju ziloņkaula tornī. Es strādāju ar datiem, faktiem, un no tiem izriet mana pārliecība. No otras puses, mums finanšu sektorā maksā labas algas ne jau tāpēc, ka mēs atmetam ar roku kādiem neērtiem faktiem, bet gan tāpēc, ka esam intelektuāli gana spējīgi, lai uz tiem piemēroti reaģētu. Tas cilvēks kļuva ļoti satraukts. Vakariņās viņš man pienāca un teica: «Ziniet, profesor, bet ir jau dažāda veida vergu darbs.» Man vienkārši rokas nolaidās, un es neko uz to neatbildēju, jo tam vairs nebija jēgas, un man prātā arī nenāca nekas iespējami pieklājīgs, ko teikt. Jā, ir cilvēki, kuri sociālās komponentes iekļaušanas dēļ investīcijās jūtas personīgi aizskarti, bet es nevienu neaizskaru. Es vienkārši norādu, ka ir tādi un tādi riska indikatori, un es dodu priekšroku investīcijām biznesā, kas šos indikatorus ņem vērā. Es nesaku, ka biznesa kompānijai ir jābūt «Mātei Terēzei», un mēs visi, ieskaitot mani, esam nepilnīgi, tomēr mēs nevaram ignorēt faktus. Ja tā ir jūsu attieksme pret realitāti, tad jūs nevarat strādāt ar investīcijām. Tad jums vajag darbu ar vienkāršākām izvēlēm un zemāku sarežģītības līmeni.

Raksts publicēts sadarbībā ar www.db.lv.
Raksta autors: Didzis Meļķis.