Kas tas ir, no kā baidīties un kā rīkoties?

Laiku pa laikam plašu iedzīvotāju aprindu leksiskajā apritē ienāk jauni vārdi vai termini. Pirms diviem gadiem termins “epidēmija” bija zināms visiem. Savukārt, termins “pandēmija” viennozīmīgi bija pazīstams tikai epidemioloģijas jomas speciālistiem, lai gan ar pandēmijām cilvēce saskaras jau diezgan sen. Tā ir iekārtota cilvēka psihe: tās sliktākās atmiņas tā parasti cenšas izdzēst. “Prom no acīm, prom no prāta”, kā vēsta angļu sakāmvārds. Tomēr šobrīd vārds “pandēmija” viennozīmīgi var pretendēt uz “gada vārda” titulu. Atliek tikai precizēt par kuru gadu ir runa.

Līdzīga transformācija šobrīd notiek vēl ar vienu vārdu: stagflācija. To arvien biežāk min ne tikai ekonomikas eksperti un sociālo tīklu iemītnieki, bet arī vakariņu laikā pie ģimenes galda vai stāvot rindā pie “Lidl” plkst. 6.30 no rīta.

Piemēram, bijušais pasaules lielākās obligāciju fondu pārvaldīšanas kompānijas “PIMCO” vadītājs un tagadējais finanšu ziņu aģentūras “Bloomberg” eksperts un Eiropas lielākās apdrošināšanas kompānijas “Allianz” padomnieks ekonomikas jautājumos Mohameds El-Erians norāda uz to, ka, sākoties pandēmijai, valdības un centrālās bankas, atceroties iepriekšējās krīzes mācības, uzskatīja, ka arī šoreiz lielākā problēma ir nepietiekams kopējā pieprasījuma apjoms, agresīvi ieviešot dažādus tā veicinošus pasākumus. Tomēr pašreizējā krīze ir, pirmkārt, “precīzās” piegādes sistēmas (“just-in-time” angl.) krīze. Tāpēc līdz šim īstenotā fiskālā un monetārā politika, agresīvi veicinot pieprasījumu, ir ļāvusi stabilizēt situāciju īstermiņā. Tomēr, tai turpinoties, ilgtermiņā šāda politika tiešām var rezultēties stagflācijā, lielam naudas apjomam «dzenoties» pēc ierobežota resursu un preču apjoma.

Starptautiskais Valūtas fonds, atzīstot, ka inflācijas pieauguma tempi paātrinās, īpaši ASV un attīstības valstīs, tiem sasniedzot un pārsniedzot 6% gadā, tomēr sagaida to mazināšanos 2022. gadā. Neraugoties uz to, “katram gadījumam” fonds arī piebilst, ka inflācijas dinamikas perspektīvas paliek ārkārtīgi nenoteiktas. Savukārt, investīciju banka “Goldman Sachs” uzskata, ka stagflācija joprojām nav banku ekonomistu “pamatscenārijs”. Tomēr, augot tirgus svārstīgumam, procentu likmju līmenim un enerģijas cenām, klientu vidū tā jau ir kļuvusi par lielāko bažu. Un “Goldman Sachs” klientus var saprast: pati banka pēdējā pusgada laikā ik mēnesi pārskata savas inflācijas prognozes, regulāri tās paaugstinot (skat. 1. attēlu zemāk).

Tātad, kas ir “stagflācija”, kāpēc no tās baidās un kā rīkoties, īstenojoties šim scenārijam? Stagflācija ir atvasinājums, kombinējot vārdus “stagnācija” un “inflācija”. Tehniski, stagflācijas periodus definē kā periodus, kad pamatinflācijas rādītājs pārsniedz ilgtermiņa konsensa inflācijas gaidas par 0,5%, vienlaicīgi reālā IKP izaugsmei krītot par 0,5% zem ilgtermiņa tendences. Citiem vārdiem sakot, tas ir zemas ekonomikas izaugsmes un, vienlaicīgi, arī augstas inflācijas periods.

Klientu bažas ir izskaidrojamas ar to, ka stagflācijas apstākļos akciju tirgus tradicionāli demonstrē sliktu dinamiku, piemēram, ASV akciju indeksa «Standard & Poor’s 500» vidējai reālajai, atskaitot inflāciju, atdevei krītot par -2,1% ceturksnī stagflācijas periodos, salīdzinot ar akciju tirgus vidējo reālo pieaugumu par +2,5% ceturksnī laika periodā no 1960. līdz 2020. gadam (skat. 2. attēlu zemāk). Kopš 1960. gada stagflācijas ceturkšņu skaits ASV sasniedza 47 no 240 novērojumiem, lielākoties 1970. gados un 1980. gadu sākumā. Var atgādināt, ka no laika periodā no 1973. līdz 1983. gadam inflācijas līmenis ASV bija 138%, vidējam reālā IKP tempam uz vienu iedzīvotāju samazinoties līdz +1,3% gadā. “Standard & Poor’s 500” akciju indeksa pieaugums tajā pašā periodā bija 40%. Savukārt naftas cena pieauga par 1096%, zelta cenai palielinoties par 498% un jaunas privātmājas mediānas cenai – par 160%. ASV 10 gadu valsts obligācijas ienesīgums sasniedza 15,8% 1981. gadā (skat 3. attēlu zemāk). Lielbritānijas 10 gadu valsts obligāciju ienesīgums šajā periodā vispār nebija zemāks par 10% (skat. 4. attēlu zemāk), kas principā ir salīdzināms ar šodienas “fintech” sektora pārstāvju un pilsētas lombardu izlaižamo parāda vērtspapīru ienesīguma līmeni. Nav nekāds brīnums, ka 1976. gadā Lielbritānija piedzīvoja tik asu krīzi, ka bija spiesta vērsties pēc palīdzības pie Starptautiskā Valūtas fonda. Kā mēdz teikt, “parāds nav brālis”.

Pēdējais stagflācijas periods bija novērojams 2007. gadā, “treknajiem gadiem” sasniedzot savu apogeju: izejvielu cenu kāpums joprojām bija augsts, ekonomikas izaugsmes tempiem tomēr jau sākot pieklibot. Kāpēc akciju tirgi rāda sliktu dinamiku stagflācijas apstākļos? Tāpēc, ka pieaug spiediens uz uzņēmumu rentabilitāti. Uzņēmumu ieņēmumi reālā izteiksmē paliek stabili, tomēr peļņas maržas un peļņa reālā izteiksmē samazinās, atspoguļojot to nespēju strauji celt savas produkcijas cenas augošu izejvielu cenu kompensēšanai.

Kā šādos apstākļos rīkoties investoriem? Vēsture liecina, ka vislabāko cenu dinamiku šajos apstākļos rādīja veselības aprūpes un enerģijas kompāniju akciju cenas, visvairāk ciešot industriālo un informācijas tehnoloģiju kompāniju akciju cenām (skat. 5. attēlu zemāk). Stagflācija ietekmē arī iedzīvotāju dzīves līmeni, kā arī to investīciju lēmumus. Kopš 1960. gada ASV mājsaimniecību tīro aktīvu apmēra vidējais reālais, atskaitot inflāciju, pieauguma temps bija +0,5% ceturksnī, salīdzinot ar 0% stagflācijas periodos. Turklāt akciju īpatsvars mājsaimniecību investīciju portfeļos stagflācijas periodos mēdza mazināties, izskaidrojot akciju tirgus relatīvo vājumu.

Tomēr ar vēl lielāku problēmu var saskarties parāda instrumentu, piemēram, obligāciju investori. Viena no lielākajām ASV bankām «JP Morgan» uzskata, ka USD reālās, atskaitot inflāciju, procentu likmes varētu palikt negatīvas tuvāko gadu laikā, ASV valsts obligāciju nominālajam, neatskaitot inflāciju, ienesīgumam turpinot atpalikt no inflācijas pieauguma tempiem. USD nominālās procentu likmes, visdrīzāk, augs, ASV ekonomikai atkopjoties no pandēmijas. Tomēr ASV centrālā banka nevar atļauties samazināt savas bilances apmēru, kas, pirmkārt, nozīmē sava ASV valsts obligāciju portfeļa apmēra samazināšanu, jo tas varētu būtiski palielināt ASV valsts parāda apkalpošanas izmaksas vai finanšu krīzes varbūtību. Savukārt, ASV valdības centieni atrisināt sociālās un ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas, kā arī lielu infrastruktūras projektu īstenošana varētu paātrināt inflācijas pieauguma tempus. Atšķirībā no ASV centrālās bankas «JP Morgan» eksperti «vismaz nedaudz skeptiski» attiecībā uz to, ka inflācijai būs pagaidu raksturs. Tas nozīmē, ka, augot inflācijas pieauguma tempiem un centrālajām bankām neļaujot nominālajām procentu likmēm palielināties tikpat strauji, reālās procentu likmes varētu palikt būtiski zem to vidējā vēsturiskā līmeņa (skat. 6. attēlu zemāk).

Šajos apstākļos obligāciju apakšportfeļa pārvaldīšana kopējā investīciju portfeļa kontekstā varētu izrādīties sevišķi problemātiska. Tas varētu piespiest investorus meklēt alternatīvas esošajām tradicionālajām obligācijām, cenšoties atrast regulāra ienākuma avotus, piemēram, ieguldot līdzekļus

1) vidējas un zemas kvalitātes kredītinstrumentos (korporatīvās un attīstības valstu obligācijas u. tml.);

2) īstermiņa patēriņa kreditēšanas vērtspapīrošanas produktos («securitized products» angl.), ņemot vērā patērētāju augsto kredītspēju, pateicoties lieliem naudas līdzekļu atlikumiem, kā arī zemākam parādsaistību līmenim, salīdzinot ar iepriekšējo krīzi;

3) akcijās ar augstu dividenžu ienesīgumu un zemu cenas svārstīgumu. Piemēram, komunālo un telekomunikāciju pakalpojumu nozares kompāniju akcijās;

4) reālajos «pamataktīvos», ieskaitot infrastruktūras projektus, dzīvojamos un nedzīvojamos nekustamos īpašumus u. tml. Tomēr jāatzīmē, ka runa ir par projektiem, kas ģenerē stabilas naudas plūsmas un neprasa pastāvīgus papildu ieguldījumus (!).

Citiem vārdiem sakot, stagflācija var piespiest investorus būt aktīvākiem, radošākiem un gataviem veikt ieguldījumus paaugstināta riska apstākļos. Stagflācijas scenārijs var arī nerealizēties, tomēr kā mācīja senromiešu kara vēsturnieks (un, vienlaikus, veterinārzinātnieks!) Vegēcijs: “Gribi mieru — gatavojies karam. Gribi uzvarēt – sāc cītīgi apmācīt karotājus. Vēlies gūt labvēlīgu rezultātu – karo, balstoties uz stratēģiju, nevis paļaujoties uz veiksmi”.