Man nebija nekāds pārsteigums, ka mūsdienu informācijas pārslogotības apstākļos tieši pirms gada gandrīz nemanāmi bija pagājusi viena no pēdējo simts gadu nozīmīgāko ekonomisko notikumu jubileja. Turklāt jubileja tās sākotnējā, Bībeles nozīmē, kad reizi 50 gados ieķīlātie zemes gabali tika atgriezti   iepriekšējiem īpašniekiem, vergi un gūstekņi varēja atgūt brīvību, tika piedoti parādi un zeme “atpūtās” no lauku darbiem. (Kā redzams, Bībele varētu kalpot par labu informācijas avotu ne tikai morāles un ētikas, bet arī finanšu un ekonomikas un pat zinātnes un tehnikas jautājumu pētīšanai). Tikai vēlāk par jubilejām sāka apzīmēt arī citus nozīmīgus apaļus un pusapaļus datumus, speciāli rezervējot zelta jubilejas statusu 50. gadadienai. Domāju, būtu labi atgriezties pie šī notikuma tagad. Kā mēdz teikt, labāk vēlāk nekā nekad.

1971. gada 15. augustā ASV prezidents Ričards Niksons oficiāli paziņoja par galīgu atteikšanos no zelta standarta. Tas nozīmēja to, ka ASV valdība atteicās no ASV dolāru konvertējamības vai apmaiņas pret zeltu, izmantojot fiksēto kursu 35 dolāru apmērā par unci. Protams, tika paziņots, ka konvertēšanas apturēšana ir “pagaidu” risinājums, jo nav nekā pastāvīgāka par “pagaidu” variantu (skat. 1. attēlu zemāk).

Lielākajai daļai civilizāciju pēdējo trīs tūkstošu gadu laikā finanšu sistēma, vienā vai citā veidā, tika balstīta uz sudraba, zelta vai bimetālisko standartu (zelts un sudrabs). Dzīve šo standartu apstākļos bija pietiekami vienkārša: ja valsts dzīvoja pāri saviem līdzekļiem, akumulējot lielu valsts un ārējās tirdzniecības deficīta apmēru, un tai vairs neviens negribēja aizdot zeltu un sudrabu, tās iedzīvotājiem nācās “savilkt jostas”, samazināt patēriņu un sākt domāt par to kā dzīvot tālāk. Piemēram, mēģinot izgudrot jaunu tehnoloģiju vai produktu, atrast jaunu noieta tirgu vai efektīvāk organizēt ražošanas ciklu. Realitātē, protams, dzīve bija skarba un dinamiska: 19. gadsimta laikā un 20. gadsimta sākumā Lielbritānija un ASV – pasaules finanšu sistēmas centri – piedzīvoja finanšu krīzes un panikas ik pēc 8 -10 gadiem. Tomēr zelta standartam bija arī viena priekšrocība: stabilas cenas (skat. 2. attēlu zemāk). Vienkārši centrālajām bankām nebija iespējas “pieregulēt” naudas piedāvājumu, tāpēc inflācijas periodiem bieži sekoja deflācijas periodi (skat. 3. attēlu zemāk).

Zelta standarta sistēmas demontāža norisinājās pakāpeniski. 20. gadsimta sākumā, pēc 1907. gada dramatiskās finanšu panikas, ASV valdība nolēma sakārtot finanšu sistēmas regulēšanu, 1913. gadā nodibinot Federālo rezervju sistēmu – ASV centrālo banku. Lielās depresijas laikā ASV valdība pat pieņēma lēmumu par privātpersonu īpašumā esošā zelta konfiskāciju (skat. 4. attēlu zemāk), izmantojot tā laika oficiālo kursu 20,67 ASV dolāru apmērā par unci, lai pēc gada to pārvērtētu, izmantojot jaunu kursu 35 dolāru apmērā par unci. Visbeidzot, 1971. gadā ASV prezidents bija spiests pilnībā atteikties no ASV dolāra kursa piesaistes zeltam pat oficiālajos norēķinos ar citu valstu valdībām. Šī lēmuma konteksts bija vienkāršs un saprotams jebkuram cilvēkam, kurš dzīvoja 19. gadsimtā: dažādu faktoru dēļ ASV ir uzkrājušas tik lielu ārējās tirdzniecības deficītu attiecībā pret citām valstīm, ka apmierināt šo valstu valdību vēlmi apmainīt par precēm un pakalpojumiem saņemtos dolārus pret zeltu ASV valdība vienkārši nebija spējīga.

Rezultātā mēs tieši 50 gadus dzīvojam jaunajā, eksperimentālajā “papīra” naudas pasaulē, kur naudas piedāvājums tiek regulēts ar nolūku mīkstināt ekonomisko ciklu dinamiku. Iespējams, ka ekonomisko krīžu dziļums ir kļuvis mazāks, pateicoties centrālo banku atbalstam, tomēr uz augstākas patēriņa cenu un aktīvu vērtības inflācijas rēķina. Interesanti atzīmēt, ka tieši no 1970. gadu sākuma sāka samazināties arī zinātnes un tehnikas progresa tempi. Varbūt cilvēki vairāk paļaujas uz centrālo banku palīdzību un mazāk uz savām spējām izkļūt no sarežģītas situācijas? Varbūt vēl par agru izdarīt kādus galīgus secinājumus. Bet, neraugoties uz to, ka slavenais ekonomists Džons Meinards Keinss apzīmēja zelta standartu kā “barbarisku relikviju” un ne mazāk slavenā investora Vorena Bafeta biznesa partneris Čārlijs Mangers uzskata, ka “civilizētie cilvēki zeltu nepērk”, zelts kā investīciju produkts, aizsargaktīvs un vienkārši juvelierizstrādājums turpina veiksmīgi pastāvēt. Kāpēc?

Ir skaidrs, ka par labu zeltam liecina tā izmantošana finanšu sistēmā vismaz trīs tūkstošu gadu garumā. Tomēr racionāli paskatoties uz situāciju, jāatzīst, ka pastāv arī citi objektīvi faktori.

Pirmkārt, zelta cena ir daudz stabilāka salīdzinājumā ar daudziem citiem aktīviem (skat. 5. attēlu zemāk), it īpaši krīzes periodos, nostiprinot tā aizsargaktīva un investīciju portfeļa “stabilizatora” statusu.

Otrkārt, pieprasījums pēc zelta saglabājas, jo nestabilitātes un lielāka cenu svārstīguma periodos zelta cenai piemīt negatīva korelācija ar citu aktīvu cenām (skat. 6. attēlu zemāk). Tas nozīmē, ka finanšu stresa apstākļos diezgan bieži zelta cena aug, neraugoties uz to, ka citu aktīvu cenas krīt. Tas savukārt palielina zelta lomu, tam kļūstot par universālu investīciju portfeļa “diversifikatoru” neatkarīgi no finanšu stresa avota. Šī īpašība atšķir zeltu no citiem jūsu portfeļa vērtības aizsardzības variantiem, piemēram, atvasinātajiem finanšu instrumentiem, kuri ir orientēti uz aizsardzību pret kādu specifisku risku.

Treškārt, statistiskā analīze rāda, ka starp zelta cenu, ASV dolāra kursu un reālajām procentu likmēm, uz kurām ietekmē inflācijas gaidas, pastāv gandrīz perfekta korelācija, kur korelācijas koeficients sasniedz 0,94 (skat. 7. attēlu zemāk). Tiem, kuri ir piemirsuši / aizmirsuši / nav zinājuši (pēc izvēles) matemātiku, korelācijas koeficienta vērtība 1 nozīmē perfektu korelāciju. Proti, zelta cena praktiski vienmēr aug, krītot ASV dolāra kursam, krītot nominālajām procentu likmēm (likmes pirms inflācijas atskaitīšanas) un palielinoties inflācijas gaidām. Savukārt, bitkoina – jaunā pretendenta uz “digitālā” zelta statusu – cenas korelācija ar ASV dolāra kursu un reālajām procentu likmēm bija ap nulli pēdējo divu gadu laikā. Toties ar tehnoloģiju kompāniju akciju indeksu “Nasdaq” bitkoina cenai bija stabila pozitīva korelācija, liecinot par to, ka tas joprojām tirgojas līdzīgi pārējiem tehnoloģiskajiem aktīviem. Tas nostiprina zelta lomu kā potenciālu aizsardzību, krītot jūsu pamatvalūtas kursam vai samazinoties jūsu parāda vērtspapīru portfeļa reālajam ienesīgumam.

Kā rāda šī gada dramatiskie notikumi investoriem, kuriem eiro ir pamatvalūta, zelta investīcijas ļāva ievērojami mazināt ģeopolitisko satricinājumu, eiro kursa krituma, kā arī akciju un obligāciju tirgus korekcijas izraisītās sekas augošu reālo procentu likmju apstākļos (skat. 8. attēlu zemāk).

Tieši tāpēc mēreni ieguldījumi zeltā vai dārgmetālu grozā (zelts, sudrabs, platīns, pallādijs) 3%-10% apmērā no portfeļa kopējās vērtības var palīdzēt to stabilizēt, diversificēt un pasargāt no inflācijas iespējamā pieauguma.

Tikai ieguldījumi zeltā nepadarīs jūs bagātus. Tie, drīzāk, kalpos kā “apdrošināšanas polise”, kuras loma būs dzīvei nepieciešamā minimuma saglabāšana.

Tomēr kāda skotu paruna ne velti vēsta, ka «get what you can, and keep what you have, that’s the way to get rich”. Proti, “Iegūsti to, ko vari, un saglabā to, kas Tev ir. Šādi Tu vari kļūt bagāts”.

Autors: Oļegs Jemeļjanovs, LinkedIn profile

SWEDBANK FINANŠU TIRGUS DAĻAS INVESTĪCIJU JOMAS VADĪTĀJS Oļegs Jemeļjanovs Latvijas Universitātē ir ieguvis maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā, kā arī doktora grādu ekonomikā Roterdamas Erasma Universitātē Nīderlandē. Arī ir ieguvis sertificētā finanšu analītiķa (CFA) kvalifikāciju. Ir strādājis finanšu jomā gan privātajā, gan valsts sektorā (Latvijas Banka, FKTK, Finanšu ministrija). Finanšu tirgus jomā ir strādājis kopš 1999. gadā, tirgus risku vadības, finanšu aktīvu pārvaldīšanas un pārdošanas sfērā. 2019. gadā kļuvis par Swedbank Finanšu tirgus daļas investīciju jomas vadītāju.